Hroniska vēnu nepietiekamība pasaulē tiek definēta kā visbiežākā asinsvadu slimība, kuras prevalences rādītāji dažādās pētāmajās grupās variē no 15 % līdz 80 %. Ārstēšanas metodes atbilst slimības smaguma pakāpei: kompresijas terapija, perorāli lietojamie medikamenti, lāzerterapija, skleroterapija un dažādas ķirurģiskas metodes.
Pētījuma mērķis bija izpētīt hormonālās kontracepcijas un nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NSPL) vienlaicīgas lietošanas ietekmi uz venozās trombembolijas risku.
Hroniska venoza mazspēja ir termins, ko plaši lieto fleboloģijā, tomēr praksē to nereti lieto nevietā, runājot, piemēram, par varikozām kāju vēnām vai vēnu mazspēju. Rakstā vienkāršotā veidā sniegts skaidrojums, kāda ir atšķirība un ko tas nozīmē.
Liekais svars bērnībā un agrīnā pieaugušā vecumā ir neatkarīgi riska faktori trombemboliskiem notikumiem vēlāk dzīves laikā. Pētījums ir balstīts vairāk nekā 37 000 vīriešu datos, par kuriem ir pieejama informācija par agrīnu ĶMI un par trombiem vēlāk dzīves laikā, ja tādi ir bijuši.
Rakstā apskatīti paplašinātu vēnu kosmētiskie aspekti, estētisko defektu diagnostikas un risināšanas praktiskās iespējas, ārstēšanas rezultātu izvērtēšana.
ROBERTS RUMBA ir asinsvadu ķirurgs, sertifikātu specialitātē ieguva 2021. gadā, pašlaik strādā Paula Stradiņa Klīniskās univesitātes slimnīcas Asinsvadu ķirurģijas centra komandā, konsultē pacientus arī Jelgavas poliklīnikā. Savulaik saņēma nomināciju Gada rezidents, bet Latvijas Medicīnas fonda Zariņu ceļojuma stipendija ļāva stažēties Nīderlandes Groningenas Universitātes centrā. Viņš saka: ļoti daudz jāstrādā, sākumā tam neredzi taustāmu rezultātu, bet viss sasummējas — kontaktos, iespējās, prasmēs.
Asinsvadu ķirurga praksē regulāri dzirdu pacientus sakām: “Es baidos no trofiskās čūlas, tāpēc atnācu pie jums laicīgi.” Savukārt citi pacienti gadiem staigā ar izmainītu apakšstilbu ādu un uzmanību tai pievērš tikai tad, kad jau izveidojies nedzīstošs pušums.
Pacientiem, kas hospitalizēti ar Covid-19, pēc izrakstīšanas ir trombotisku notikumu risks; paplašinātas tromboprofilakses loma šajā populācijā nav zināma.
Nekontrolēti pētījumi pieļauj, ka plaušu emboliju var droši izslēgt kā iespējamo diagnozi, ja izmanto YEARS likumu –diagnostisku stratēģiju, izmantojot D–dimēru robežvērtību rādītājus.
Dziļo vēnu tromboze (DVT) ir plaši izplatīta problēma abu dzimumu pārstāvjiem dažādos vecumos. Slimība nereti ir arī bīstama komplikācija hroniskiem un akūtiem citu patoloģiju stāvokļiem.
Trauslums (frailty) ir daudzdimensionāls sindroms, kas raksturojas ar fizioloģisko rezervju izsīkumu, ievainojamības pieaugumu un nevēlamu ar veselību saistītu notikumu attīstību. Kaut arī sākotnēji trausluma klīniskais skatījums vairāk balstīts uz tādām fenotipiski novērtējamām pazīmēm kā svara zudums, muskuļu vājums un gaitas izmaiņas, šobrīd pētījumi rāda, ka trausluma definīcija jāpaplašina, iekļaujot kognīcijas elementus, kas ir līdzpastāvoši un nozīmīgi ietekmē pacienta veselības iznākumus.
Normans Ruperts Barets (1903—1979) bija viens no spilgtākajiem 20. gadsimta britu ķirurģiem un viens no torakālās ķirurģijas attīstības pamatlicējiem Apvienotajā Karalistē (1. attēls). Paradoksāli, ka viņa vārds pasaulē visvairāk pazīstams saistībā ar Bareta barības vadu — stāvokli, kura patoģenēzi viņš sākotnēji interpretēja kļūdaini. Barets uzskatīja, ka cilindriskais epitēlijs barības vadā saistīts ar anatomiskām izmaiņām un “saīsinātu” barības vadu, nevis ar metaplāziju hroniska gastroezofageālā refluksa rezultātā. Vēlāk citi pētnieki precīzāk formulēja slimības mehānismu, tomēr eponīms saglabājās.
RAKUS Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas neiroķirurgs eksperts, Latvijas Neiroķirurgu asociācijas vadītājs, asociētais profesors KASPARS AUSLANDS ir ne vien lielisks ārsts un pasniedzējs, bet arī ieguvis augstskolas diplomu biznesa vadībā un ārsta karjeras sākumā gandrīz izvēlējies citu dzīves ceļu. Taču drīz vien sapratis, ka medicīna ir viņa īstais aicinājums. Nu jau 25 gadus dakteris Kaspars Auslands ir veltījis neiroķirurģijai.
Kad dzirdam vārdus “staru terapija”, “stereotaktiskā radioķirurģija” (stereotactic radiosurgery jeb SRS; latviski SRĶ), visbiežāk domas aizved līdz onkoloģijai. Lai arī visbiežāk radioķirurģiju izmanto labdabīgu un ļaundabīgu veidojumu ārstēšanā, tomēr, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām un to precizitātei, SRĶ tiek izmantota arī dažādu funkcionālu neiroloģisku slimību ārstēšanā — trigeminālā neiralģija, esenciāls tremors, parkinsonisms, epilepsija, hroniskas sāpes, distonija, un to lieto pat atkarību ārstēšanā. [1]
Apmēram 40 % pieaugušo visā pasaulē ir osteopēnija – stāvoklis, kad samazinās kaulu minerālais blīvums un kauli kļūst trauslāki. Tā ir īpaši izplatīta pēcmenopauzes vecuma sievietēm un gados vecākiem cilvēkiem; tikai Apvienotajā Karalistē zema kaulu blīvuma dēļ gadā notiek vairāk nekā 500 000 lūzumu.
