Daudziem pacientiem ar hronisku nieru slimību ir anēmija, un tā ir iemesls vairākiem simptomiem, turklāt palielina hospitalizācijas un mirstības risku. Jo vairāk samazinās glomerulu filtrācijas ātrums (GFĀ), jo anēmija ir biežāk.
Cukura diabēts, arteriāla hipertensija un hroniskas sāpes ir trīs slimības, kas visā pasaulē nopietni ietekmē pacienta dzīvildzi. To veiksmīga pārvaldība ir stūrakmens pacienta dzīves kvalitātes uzlabošanā. Process kļūst sarežģītāks, kad iesaistās nieres, un terapija jāpielāgo atbilstīgi to funkcijai.
Rekurenta nekomplicēta urīnceļu infekcija (UCI) visbiežāk ir jaunām, seksuāli aktīvām sievietēm, un lielāko šo infekciju daļu pārstāv cistīts. Pētījumi Eiropā un ASV liecina, ka viena no piecām pieaugušām sievietēm kādā savas dzīves posmā piedzīvo vismaz vienu UCI epizodi, kas pierāda, ka tā ir bieža slimība visā pasaulē. [1]
Raksta mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar samērā maz diskutētu problēmu — pēctransplantācijas cukura diabētu (PTCD) pacientiem pēc nieres transplantācijas (NT), tā riska faktoriem, diagnostiskajiem kritērijiem un ārstēšanas iespējām. Vēlamies prezentēt dažus Latvijā iegūtus datus pētījumā par PTCD sastopamību un riska faktoriem.
Pirmie pētījumi mikroalbuminūrijas jomā pieder izcilam amerikāņu diabēta pētniekam Harijam Kīnam (Harry Keen, 1. attēls), kurš pirms vairāk nekā 50 gadiem publicēja pirmos rakstus par mikroalbuminūriju. [1; 2] 1984. gadā trīs pētnieki — Gian Carlo Viberti, Hans–Henrik Parving un Carl Eric Mogensen (2. attēls) sasaistīja cukura diabētu un mikroalbuminūrijas attīstību.
Ar šo klīnisko gadījumu vēlamies izcelt patiesībā sen zināmus, taču mūsdienu steigā bieži piemirstus medicīniskās aprūpes stūrakmeņus: komandas darbu un individualizētu pieeju pacientam.
Minerālvielas cilvēka organismā ir svarīgs un neaizstājams komponents normālai attīstībai un fizioloģisko procesu darbībai. Kaut arī minerālvielas iespējams nodrošināt ar sabalansētu uzturu, ir daudzi citi iemesli, kuru dēļ var rasties minerālvielu deficīts. Rakstā apkopoti biežākie šā deficīta iemesli un risinājumi.
Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka cukura diabēts kopā ar onkoloģiskām, kardiovaskulārām un hroniskam elpceļu slimībām pieder četru “nekomunicējamo” jeb hronisko slimību grupai, kuru pieaugošā izplatība un ar tām saistītās komplikācijas ir aktuāls jautājums 21. gadsimta sabiedrības veselības aprūpē, jo šīs slimības ir iemesls 65 % nāves cēloņu.
Par nieru funkciju traucējumiem liecina izmaiņas glomerulu filtrācijas ātrumā (GFĀ), taču gan klīniskie simptomi, gan laboratoriskie radītāji var norādīt par nieru darbības traucējumiem. Kāda ir vispiemērotākā nieru funkciju noteikšanas metode katram pacientam?
Vācu patologs Teodors Fārs pirms vairāk nekā 100 gadiem ieviesa terminu “nefroskleroze”, kas burtiski nozīmē “nieru sacietēšana” (Heidland, 2001). ASV un Eiropas valstīs jēdzieni “hipertensīva nefroskleroze”, “benigna nefroskleroze” un “nefroangioskleroze” tiek lietoti viena un tā paša stāvokļa apzīmēšanai (Rule, 2010).
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
“Svarīgs ir sajūtu pilns mirklis, kas pieder man un kas iedod mieru un enerģiju dzīvot,” — secina viena no pazīstamākajām Latvijas ginekoloģēm DACE MATULE. Viņa daudzus gadus ir vadījusi ginekologu saimi, savulaik cīnījusies par vakcīnu pret dzemdes kakla vēzi, ir nopelni, arī adaptējot metodi miomas ārstēšanā, palīdzējusi tikt pie bērniņiem neskaitāmiem pāriem, un daktere ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Iekaisīgas zarnu slimības (IZS) ir hroniska imūnsistēmas mediēta kuņģa-zarnu trakta saslimšana. Anēmija ir viena no biežāk sastopamajām IZS izpausmēm ārpus zarnām. Šis pētījums novērtēja anēmijas izplatību IZS pacientu vidū pasaulē.
2. tipa cukura diabēts ilgstoši tika uzskatīts par slimību, kas piemeklē tikai gados vecākus cilvēkus. Līdz pat 1980. gadiem par bērnu diabētu tika uzskatīts tikai un vienīgi 1. tipa jeb autoimūns, insulīna atkarīgs cukura diabēts. [1]
Pētnieki veikuši šķērsgriezuma kohortas analīzi pacientiem, kam veikta redzes rehabilitācija, lai noskaidrotu, vai dzirdes traucējumi var bremzēt klīniski nozīmīgu funkcionālu uzlabojumu attīstību rehabilitācijas laikā.
