Aptuveni 20 000–25 000 dažādās nozarēs strādājošo cieš no vājdzirdības, kas radusies tāpēc, ka darbavietā ir augsts trokšņa līmenis. ASV ik gadu ap 30 miljoniem cilvēku tiek pakļauti bīstamam troksnim darba vidē. Trokšņa izraisīta vājdzirdība izcelta kā viena no izplatītākajām arodveselības problēmām pēdējo 25 gadu laikā. [1] Lai gan potenciāli bīstama trokšņa ekspozīcija galvenokārt notiek darbavietā, sensoneirāla vājdzirdība šobrīd vislielākās briesmas rada jauniem cilvēkiem, kas tiek pakļauti skaļai mūzikai un citiem ar atpūtu un brīvā laika pavadīšanu saistītiem trokšņiem. [3]
Reibonis ir viens no neviendabīgākajiem traucējumiem, tas pavada aptuveni 100 saslimšanu un baida pacientu, rada apmulsuma, nepilnvērtību, trauksmi par nespēju kontrolēt situāciju, nozīmīgi mazina darbaspējas. Nepieciešams laiks un zināšanas, lai atšķirtu, vai pacients apraksta reiboni, veģetatīvu traucējumu izraisītas sajūtas vai kādus citus traucējumus. Reibonis ir subjektīvi nepatīkama, traucējoša sajūta un nepareiza apkārtnes uztvere. Tā ir mānīga, iluzora telpas vai paša ķermeņa kustība. Šajā rakstā trīs eksperti dalās pieredzē par šo traucējumu.
Pacienti ar hronisku tonsilītu it bieži iegriežas ģimenes ārsta, pediatra un otorinolaringologa praksē. Literatūrā minēts, ka no šīs slimības cieš līdz pat 15% cilvēku. [1; 2] Tāpēc hroniska tonsilīta diagnozes noteikšanas strīdīgie aspekti un ārstēšanas taktikas izvēle vienmēr bijuši aktuāli jautājumi. Lai gan mandeļu ķirurģiska ārstēšana mūsdienās zaudējusi popularitāti ne vien pasaulē, bet arī Latvijā, jaunākās tendences un novērojumi rekomendē rūpīgi izvērtēt ķirurģiskas terapijas indikācijas, tādējādi mazinot ne vien komplikāciju risku, bet arī gūstot ekonomisku pamatojumu.
Akūts vidusauss iekaisums ir ļoti izplatīta saslimšana. Tā visbiežāk ir infekcijas slimība bērniem un zīdaiņiem, bet to bieži novēro arī pieaugušo populācijā. Praktiski jebkurš cilvēks vismaz reizi dzīvē ir pārslimojis vidusauss iekaisumu. Lielākais saslimšanas incidences pīķis ir līdz pirmajam dzīves gadam, otrais - līdz trīs gadu vecumam. Pēc statistikas datiem - ap 80% bērnu līdz trīs gadu vecumam vismaz reizi ir slimojuši ar vidusauss iekaisumu. [1] Pirms antibiotiku ēras mirstība no vidusauss iekaisuma komplikācijām bija līdz 76,4%.
Alerģisks rinīts (AR) ir alergēnu ierosināts deguna dobuma gļotādas iekaisums. AR izpaužas ar vienu vai vairākiem simptomiem: aizliktu degunu, izdalījumiem no deguna, niezi, šķaudīšanu. AR klīniskās izpausmes parasti labi pazīstamas gan ārstiem, gan pacientiem, taču ne vienmēr diagnostika ir viegla. Tāpēc šajā rakstā galvenokārt raksturota AR diagnostika un ārstēšana.
Endoskopiskās deguna blakusdobumu ķirurģijas un datortomogrāfijas (DT) izmeklēšana 1980. gados būtiski izmainīja rinosinusītu diagnostiku un ārstēšanu. Tomēr hroniska rinosinusīta etioloģija un patoģenēze pilnībā nav noskaidrota, nav arī pilnīgu epidemioloģisku datu par saslimstību ar hronisku rinosinusītu ar/bez polipiem. Pēc Eiropas Alergologu un klīnisko imunologu vadlīnijām esam izstrādājuši rekomendācijas hronisku rinosinusītu diagnostikā un ārstēšanā, kas uzsver deguna endoskopiju kā galveno diagnostikas metodi – tā ļauj noteikt katram pacientam individuālu, pierādījumos balstītu ārstēšanu.
Kā liecina statistika, ģimenes ārsta praksē pacientiem ar akūtiem augšējo elpceļu iekaisumiem akūts rinosinusīts (RS) ir līdz 38% gadījumu. Pēc antibakteriālo līdzekļu izrakstīšanas biežuma šī diagnoze ir piektajā vietā. Turklāt nereti antibiotikas tiek izrakstītas, ārstējot vīrusu izraisītu RS, kas komplicējas ar bakteriālu sinusītu tikai 0,5–2% gadījumu. Ir izveidotas akūta rinosinusīta diagnostikas un ārstēšanas vadlīnijas, lai ārstu ikdienas darbā panāktu labāku un ātrāku rezultātu gan klīniskā, gan ekonomiskā ziņā, gan arī cīņā ar pieaugošo mikrobu rezistenci.
Ieelpojot caur degunu gaisu un uzņemot caur muti barību, bērns tiek pakļauts ārējās vides iedarbībai. Valdeijera limfātiskais loks, ko veido divas aukslēju mandeles, aizdegunes mandele (adenoīdi), limfātiskie audi uz mēles saknes un balsenē, uztver ārējās vides kairinošos faktorus, bet kā fizioloģisko atbildi organisms izstrādā dažādas imūnsistēmu stiprinošas vielas. Visi bērni piedzimst ar adenoīdiem, kuri normāli neietekmē fizioloģisko deguna elpošanas funkciju un piecu sešu gadu vecumā regresē, uzsūcas. Ja bērns šajā laikā pakļauts nelabvēlīgiem sadzīves apstākļiem, bieži slimo ar iesnām, bronhītu – adenoīdi turpina palielināties apjomā, apgrūtina elpošanu caur degunu. Palielināti adenoīdi var netieši iedarboties arī uz citiem orgāniem un orgānu sistēmām, un jāatzīmē, ka adenoīdu radīto komplikāciju spektrs ir visai plašs.
Pilnvērtīga elpošana caur degunu nav tikai labsajūtas vai dzīves kvalitātes jautājums, bet gan būtiska visa organisma veselības sastāvdaļa, tādēļ svarīgi jau laikus, izmantojot atbilstošo diferenciāldiagnostikas metodi, noteikt elpošanas traucējumu iemeslus.
Medikamentozas iesnas (rhinitis medicamentosa) ir hroniska nealerģiska iesnu forma, kas radusies nepamatoti ilgstošas topisko nazālo vazokonstriktoru lietošanas rezultātā un galvenokārt izpaužas kā apgrūtināta elpošana caur degunu, ko apzīmē kā deguna obstrukciju jeb kongesciju. Šo stāvokli dēvē arī par ķīmisko vai atsitiena rinītu. Topiskie nazālie vazokonstriktori ir viena no mūsdienās biežāk lietoto medikamentu grupām; ir zināmi vairāk nekā 240 produkti. Medikamentozās iesnas tiek diagnosticētas 1-7% ambulatoro pacientu, kuri apmeklē otorinolaringologu. [1]
Lielākajai daļai pacientu ar Kušinga slimību konstatēti glikozes vielmaiņas traucējumi. Tomēr arī pacientiem ar normālu glikozes toleranci bija samazināta jutība pret insulīnu un paaugstināta aizkuņģa dziedzera β šūnu aktivitāte, salīdzinot ar veseliem kontroles grupas dalībniekiem. Savukārt pacientiem ar cukura diabētu bija traucēta β šūnu kompensatorā funkcija, lai gan viņu jutība pret insulīnu nebija statistiski nozīmīgi zemāka par jutību pacientiem ar prediabētu.
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
Ilgmūžība ir kļuvusi par vienu no skaļākajiem vārdiem veselības aprūpē. Vienam tā nozīmē bioloģiskā vecuma analīzi, otram — uztura bagātinātāju plauktu, trešajam — badošanos, aukstuma peldes un nepārtrauktu glikozes mērīšanu. Šī raksta divās daļās apvienojušās savas jomas ekspertes, lai informētu kolēģus par jaunākajām tendencēm ilgmūžības kontekstā gastroenteroloģijā, ginekoloģijā un dermatoloģijā. Pirmā raksta daļa veltīta gremošanas trakta veselībai.
Jau desmit gadus epilepsijas skartajiem profesionālu palīdzību sniedz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra mediķu komanda, un JURĢIS STRAUTMANIS ir tās vadītājs. Viņš ir stāvējis pie šīs struktūrvienības šūpuļa, sācis no nulles, sapulcējis spēcīgu komandu, kas sekmīgi strādā, savā profesionālajā varēšanā esot vienā līmenī ar kolēģiem citviet pasaulē.
Kolēģi, kad pēdējo reizi jums bija iespēja veselu nedēļu veltīt savas specialitātes aktualitātēm, diskutēt ar starptautiskiem ekspertiem un apmainīties pieredzē ar citu valstu ārstiem? Open Medical Institute (OMI) Zalcburgas semināri aicina izmantot šo iespēju un iegūt zināšanas, ko izmantot savu pacientu aprūpē un nodot kolēģiem.
