Covid-19 pneimonija paaugstina demences risku
Jauns pētījums liecina, ka pacientiem, kas hospitalizēti ar Covid-19 pneimoniju, ir lielāks demences attīstības risks nekā tiem, kuriem ir cita veida pneimonija.
Jauns pētījums liecina, ka pacientiem, kas hospitalizēti ar Covid-19 pneimoniju, ir lielāks demences attīstības risks nekā tiem, kuriem ir cita veida pneimonija.
Alerģisks rinīts (AR) un astma ir starp pasaulē biežākajām hroniskajām iekšķīgajām slimībām: to izplatība dažādās valstīs svārstās 10—40 % robežās. [1] Tuvojoties pavasarim, interese par alerģiju un alerģiskām slimībām parasti palielinās. Tradīciju ievērosim, bet mazāk tradicionālā veidā. Kā astma un alerģija saistītas ar Covid–19 infekciju? Kā alerģija ietekmē iespēju saslimt ar Covid–19? Vai tradicionālā ārstēšana maina inficēšanās riskus?
Saskaņā ar jauno Austrumanglijas universitātes pētījumu, intervences, kuru mērķis ir veicināt fiziskās aktivitātes cilvēkiem ar astmu, varētu uzlabot šo cilvēku astmas simptomus un dzīves kvalitāti.
Astma ir heterogēna slimība, un vecums, kad tā attīstās, šķiet, spēlē nozīmīgu lomu. Vairāk nekā pirms pusgadsimta tika izdalīts atsevišķs astmas apakštips: astma, kas diagnosticēta pieaugušo vecumā. Jau 1940. gadā Rackeman izdalīja divus atšķirīgus astmas veidus: alerģiska un nealerģiska.
Pacientiem ar astmu bieži rodas astmas simptomu paasinājums naktī tā sauktie "nakts astma". Saskaņā ar ziņojumiem vairāk nekā 50 % astmas nāves gadījumu notiek naktī, atklājot saikni starp nakts astmas simptomiem un astmas nāves gadījumiem. Lai gan daži pētnieki ir ierosinājuši vairākus izraisītājus, kas izskaidro nakts astmas patoģenēzi, precīzi mehānismi, kas regulē šo astmas fenotipu, joprojām ir neskaidri.
Nekontrolēti pētījumi pieļauj, ka plaušu emboliju var droši izslēgt kā iespējamo diagnozi, ja izmanto YEARS likumu –diagnostisku stratēģiju, izmantojot D–dimēru robežvērtību rādītājus.
Bērni un pusaudži ar slikti kontrolētu astmu trīs līdz sešas reizes biežāk tika hospitalizēti ar Covid-19 infekciju, secināts pētījumā, kurā izmantoja datus no nacionāla pētījuma, kurā piedalījās vairāk nekā 750 000 bērnu Skotijā.
Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ir novēršama un ārstējama plaušu slimība. HOPS biežākie simptomi ir elpas trūkums, slodzes nepanesība un produktīvs klepus. Šobrīd HOPS ir trešais biežākais nāves cēlonis pasaulē. [1; 2]
Šā pētījuma mērķis bija noskaidrot, kāda ir optimālā amoksicilīna deva un lietošanas ilgums bērniem ar sadzīvē iegūtu pneimoniju, izvērtējot zemu devu amoksicilīna lietošanu pret augstāku, kā arī īsāku zāļu administrēšanu pret ilgāku.
Plaušu vēzis ir viens no mirstības līderiem ļaundabīgu audzēju grupā. Kamēr tā sastopamības rādītāji pēdējā laikā kritušies, tie joprojām nav tādā līmenī, lai par to varētu priecāties. Tāpēc slimību potenciāli modificējamiem riska faktoriem jāpievērš stingra uzmanība.
Jauns pētījums, kas prezentēts Eiropas Aptaukošanās kongresā (ECO 2026), rāda: jo vairāk cilvēki zaudē svaru, lietojot populāros GLP 1 medikamentus, jo būtiski zemāks kļūst vairāku ar aptaukošanos saistītu slimību risks. Pētījums arī atklāja, ka pacientiem, kuri pēc terapijas sākšanas pieņēmās svarā, veselības iznākumi kopumā bija sliktāki.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Mūsdienu medicīnā arvien lielāku nozīmi iegūst precīzā diagnostika, kas balstīta molekulārajā ģenētikā. Jau 30 gadus šai nozarei veltījusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes ģenētiķe profesore BAIBA LĀCE. Veic ģenētiskus testus, analizē pacienta genomu, lai noteiktu iedzimtas slimības, izvērtētu riskus un pielāgotu pacientam individuālu ārstēšanu. Profesores Baibas Lāces profesionālā misija ir pārvērst sarežģītus genoma datus saprotamā un atbildīgā rīcībā.
Atjaunināts nejaušinātu iedalījuma pētījumu sistemātiskais pārskats un metaanalīze parādīja, ka metilfenidāts (MPH) un deksmetilfenidāts (d MPH) ir saistīti ar nelielu, bet uzlabojumu līmeni klīniski nozīmīga noguruma mazināšanos pacientiem ar vēzi, salīdzinot ar placebo, kas kļūst klīniski nozīmīga aptuveni pēc 5 ārstēšanas nedēļām, nepalielinot ārstēšanas laikā radušos blakusefektu risku.
Aizcietējumi ir viens no biežāk sastopamajiem kuņģa–zarnu trakta funkcionālajiem traucējumiem. Tie tiek definēti kā zarnu darbības nepietiekamība, kas izpaužas ar nepilnīgu vēdera izeju, samazinātu defekācijas biežumu, sāpīgu defekāciju vai cietu fēču izdalīšanos. Aizcietējumi var attīstīties jebkurā vecumā — no zīdaiņa perioda līdz pat senioru gadiem. Aizcietējumu savlaicīga noteikšana, profilakse un ārstēšana ir būtiska, lai uzlabotu senioru dzīves kvalitāti un mazinātu komplikāciju risku. [1]