Nespēja reaģēt uz mērķtiecīgiem slimību modificējošiem pretreimatisma līdzekļiem (tsDMARD) psoriātiskā artrīta gadījumā notiek aptuveni 0,35 gadījumos uz vienu cilvēku gadā.
Hroniskas sāpes ir raksturīgs senioru (> 65 gadus vecu) dzīves pavadonis. Sāpes apgrūtina un ierobežo. Tās var kļūt par cēloni depresijai un trauksmei, nopietni ietekmējot attiecības ar līdzcilvēkiem. Senioru hronisko sāpju risināšana ir komplekss process, kura galvenais mērķis ir pārtraukt sāpju ciklu.
Iekaisuma artrīts (IA) attīstās trešdaļai pacientu ar sistēmisku sklerozi (SSc), un tas ir būtiski saistīts ar sliktāku dzīves kvalitāti un fiziskajām funkcijām, kā arī ar difūzu slimību, muskuļu un skeleta sistēmas izpausmēm, piemēram, miozītu.
Dr. med. ZANE DĀVIDSONE ir bērnu reimatoloģe ar trīspadsmit gadu pieredzi, ikdienā strādā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur ir reimatoloģijas virsārste, kā arī izglīto topošos ārstus — ir RSU Pediatrijas katedras asistente, bet brīvajos brīžos ņem rokās binokli, foto objektīvu un dodas vērot un klausīties putnus, kā pati saka, putnot. Agrā saullēktā un īsi pirms saulrieta, brienot pļavas, mežus, purva taciņas, tupot jūras krastā, uz mola vai putnu tornī. Jebkurā gadalaikā — arī ziemā!
Pierādīts, ka novēlota psoriātiskā artrīta (PsA) diagnoze saistīta ar sliktākām pacienta fiziskajām spējām. Pat sešu mēnešu kavēšanās no simptomu parādīšanās līdz pirmajai vizītei pie reimatologa rada sliktāku PsA iznākumu ar izteiktāku perifēro locītavu strukturālo bojājumu, sakroileītu un sliktāku funkcionālo stāvokli. Šai pacientu grupai ir palielināts sirds—asinsvadu sistēmas slimību, diabēta, metaboliskā sindroma un depresijas biežums. Kā varam PsA diagnosticēt agrāk?
Pētījumā aprēķināts, ka līdz 2050. gadam gandrīz miljards cilvēku sadzīvos ar osteoartrītu, kas ir visizplatītākā artrīta forma. Pašlaik no osteoartrīta cieš 15 % cilvēku vecumā pēc 30 gadiem. Pētījumā, kas publicēts The Lancet Rheumatology, analizēti osteoartrīta dati vairāk nekā 200 valstīs 1990.—2020. gadā.
Reimatoīdais artrīts (RA) ir biežākais autoimūnais artrīts, ko raksturo hronisks, simetrisks artrīts un dažādas ārpuslocītavu izpausmes. Aptuveni 75 % RA pacientu ir sievietes, dzīves laikā saslimst 1—3 % sieviešu. Slimība visbiežāk sākas vecumā no 30 līdz 50 gadiem, tomēr RA var sākties jebkurā vecumā. [1]
Pasaulē pieaug podagras izplatība, tāpēc ļoti būtiski ir profilaktiskie pasākumi veselīga dzīvesveida un optimāla urīnskābes līmeņa serumā uzturēšanai. Līdzpastāvoša sabiedrības veselības problēma ir augošais elektronisko cigarešu lietotāju skaits, turklāt daļa no smēķētājiem lieto gan elektroniskās, gan parastās cigaretes. Līdz šim iegūtie dati par smēķēšanas ietekmi uz urīnskābes līmeni serumā ir strīdīgi.
Reimatoīdais artrīts (RA) ir sistēmiska iekaisīga slimība, kas biežāk attīstās sievietēm un pīķi sasniedz 30—60 gadu vecumā. Klasiski RA izpaužas kā simetrisks poliartrīts, bet agrīni novērojams kā oligoartrīts vai (retāk) kā rekurents monoartrīts. Visbiežākā komplikācija pacientam — balsta un kustību aparāta funkcionālie traucējumi un darbnespēja destruktīva artrīta dēļ.
Vai svara zaudēšana un fizisko aktivitāšu programma ārpus akadēmisko pētījumu ietvariem reālās dzīves apstākļos ir noderīgs rīks osteoartrīta izraisītu ceļgala locītavas sāpju mazināšanai pacientiem ar aptaukošanos vai virssvaru?
Nespēja reaģēt uz mērķtiecīgiem slimību modificējošiem pretreimatisma līdzekļiem (tsDMARD) psoriātiskā artrīta gadījumā notiek aptuveni 0,35 gadījumos uz vienu cilvēku gadā.
Terminu “ateroskleroze” pazīst ne tikai medicīnas darbinieki, bet arī daudzi ar medicīnu nesaistīti cilvēki — ir samērā laba izpratne, ka ateroskleroze negatīvi ietekmē asinsvadus, jo ģimenē un paziņu vidū nereti ir cilvēki ar aterosklerozi un tās izraisītām slimībām. Diemžēl dažādu maldīgu pārliecību un viltus informācijas dēļ pacienti nereti atsakās no zinātniski pierādītas medikācijas. Jāatzīmē, ka arī ārstiem ne vienmēr ir skaidra pārliecība par statīnu lietošanas riska un ieguvuma līdzsvaru, ārstējot pacientus ar dislipidēmiju. Sevišķi bieži to var novērot aterosklerozes primārajā profilaksē.
Reibonis ir subjektīva, nepatīkama, traucējoša iluzora apkārtnes un/vai paša ķermeņa kustības izjūta. Reibonis nav diagnoze, tas ir biežs simptoms, par ko pacienti sūdzas ārstam gan ambulatorajās praksēs, gan stacionāros, un tam var būt daudz dažādu iemeslu.
Sāpes gūžas locītavā ir sūdzība, kas var izraisīt diskomfortu, ierobežot kustības un aktivitāti kopumā. Tomēr dažkārt var izrādīties, ka šīs sāpes grūti diferencējamas no atstarotām muguras sāpēm.
Gastroezofageālā atviļņa slimība (GEAS) jeb gastroezofageālā refluksa slimība (GERS) ir kuņģa satura regurgitācija barības vadā. Par GEAS diagnozi var domāt, ja simptomi izpaužas vairāk nekā trīs reizes nedēļā un ievērojami ietekmē dzīves kvalitāti. To var uzskatīt par barības vada un proksimālās gremošanas un elpošanas sistēmas kairinājumu.