Osteoartrīts (OA) ir deģeneratīva locītavu slimība, kas skar galvenokārt vecākus cilvēkus un ko raksturo locītavu skrimšļa erozijas, kaula malu hipertrofija (osteofītiem), subhondrāla skleroze un virkne bioķīmisku un morfoloģisku izmaiņu sinoviālajā membrānā un locītavas kapsulā. Attīstītajās valstīs OA ir galvenais fiziskās nespējas iemesls. OA palielina veselības aprūpes izmaksas un pazemina dzīves kvalitāti. Palielinoties populācijas vecumam, artrīta izplatība pieaug. [1] OA ir biežākā hroniskā slimība vecumā. Tā attīstās vairāk nekā 80–90% cilvēku pēc 65 gadu vecuma. [2] Sekundāra OA attīstību veicina locītavu traumatiski bojājumi, anatomiski faktori, metabolas slimības un iekaisuma locītavu slimības. [3] OA ārstēšanas mērķis ir palēnināt slimības nepārtraukto progresēšanu un mazināt sāpes. Pētījumos konstatēts, ka glikozamīns un hondroitīnsulfāts palēnina slimības progresiju. [4; 5]
Ceļgala locītavas osteoartrīts ir visbiežāk sastopamā osteoartrīta forma. Vairāk nekā 10 miljoni ASV iedzīvotāju slimo ar šo slimību, un tas ir biežāk sastopamais invaliditātes cēlonis. Ceļgala locītavas osteoartrītu nevar izārstēt, bet var palīdzēt pārvaldīt tā simptomus. Mūsdienās arvien biežāk dažādu slimību pārvaldībā tiek lietotas medikamentu kombinācijas, arī ceļgala locītavas osteoartrīta pārvaldībā ir pētījumi par efektīvākajām medikamentu kombinācijām.
Sistēmas sarkanās vilkēdes (SSV) gadījumā var tikt bojāta jebkura sirds daļa – perikards, vadīšanas sistēma, miokards, vārstuļi, koronārās artērijas. Kardiovaskulārās sistēmas bojājumu prevalence ir virs 50%. Šajā klīniskajā gadījumā aprakstīta klasiska sarkanā vilkēde, un šī slimība ne vienmēr izpaužas tikai ar nieru bojājumu. Šoreiz tā aizgāja citu ceļu – pa smadzeņu asinsvadiem un pa endokardu, turklāt paciente ilgus gadus nesaņēma adekvātu terapiju.
Osteoartrīts ir visā pasaulē visbiežākā artrīta forma un viens no galvenajiem iemesliem sāpēm un invaliditātei. Simptomātisku osteoartrītu novēro 2–3% populācijas. Visbiežāk slimība kļūst simptomātiska 40–50 gadu vecumā, un gandrīz visiem cilvēkiem pēc 80 gadu vecuma var novērot osteoartrīta radioloģiskās izmaiņas, lai gan šīs izmaiņas var būt arī asimptomātiskas. Slimības plašā izplatība sabiedrībai rada ievērojamas izmaksas – gan tiešas (vizītes pie ārsta, medikamentu iegāde, ķirurģiska ārstēšana), gan netiešas (darbaspēju zudums u.c.).
Pacienta galvenā problēma un stacionēšanas iemesls bija monoartrīts. Attiecībā uz locītavām reimatoloģijā tā ir klīniski visnopietnākā situācija. Ir jāizslēdz gan trauma, gan septisks vai arī cita veida artrīts. Arī audzējs ir būtiska diferenciāldiagnoze, ko nedrīkstētu palaist garām.
Dr. Vladimirs Lavrentjevs: “Ja slimības gaita nav klasiska, mēs parasti domājam, vai dziļumā nav kāda cita slimība. Dažreiz, izmeklējot un ārstējot pacientu ar it kā pilnīgi skaidru diagnozi, parādās arī tādi simptomi, kas nav raksturīgi pamatslimībai. Šoreiz piedāvājam trīs klīnisko gadījumu piemērus un problēmas, ar ko bija jāsastopas.”
Šā klīniskā gadījuma mērķis ir parādīt, cik ļoti liela nozīme dažu neskaidru diagnožu noteikšanā ir seroloģiskiem izmeklējumiem, īpaši tad, ja klīniskā aina ir neraksturīga un nespecifiska. Ne vienmēr urīna analīze atspoguļo nieru bojājuma smagumu, un neskaidras izcelsmes nieru mazspējas gadījumā vienmēr jāizvērtē nieru biopsijas nepieciešamība. Autoimūnās slimības un autoantivielas ir tās jomas, kur vēl ir iespējami jauni atklājumi un pavisam jaunu slimību rašanās.
Kā jebkurā disciplīnā, arī reimatoloģijā būtiski noteikt precīzu diagnozi un tikai tad sākt slimības ārstēšanu. Atverot kompensējamo zāļu grāmatu reimatoloģijas sadaļā, dažādām diagnozēm var atrast vienus un tos pašus medikamentus, protams, ar dažām niansēm. Vai pietiek ar vispārējām zināšanām par katru medikamentu, lai ārstētu visas reimatoloģiskās saslimšanas? Vai tomēr ir nianses katras reimatoloģiskas slimības terapijā? Šoreiz par to, kā darbojas slimību modificējošie antireimatiskie līdzekļi dažādu reimatoloģisku slimību gadījumos un kas jāņem vērā to lietošanā.
Demonstrācijas mērķis ir parādīt smagu, ļaundabīgi noritošu, savlaicīgi neārstētu slimību, kas nenoritēja slēpti un nemanāmi. Pacients, jauns cilvēks, dzīvoja netālu no Rīgas, tomēr neapmeklēja ārstu, neārstējās. Analizējot šo klīnisko gadījumu, ir parādītas problēmas un sarežģījumi, kādi var rasties smagu un novājinātu pacientu ārstēšanā.
Čērga-Strosas (Churg-Strauss) sindroms jeb alerģisks granulomatozs angiīts ir vidējo un mazo asinsvadu autoimūns vaskulīts, kas izraisa to nekrozi. Diagnostiski sarežģīts gadījums, samērā reti sastopams. Slimība ir smaga, arī prognoze nav īpaši pozitīva. Kādu brīdi nevarēja izslēgt paraneoplastisko sindromu, bet ādas muskuļu biopsija netika veikta hemorāģisko izsitumu dēļ.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
Mācību grāmata tapusi profesora Andra Jumtiņa redakcijā - gandrīz desmit gadu pēc pirmā izdevuma jaunajā grāmatā aktualizētas zināšanas par balsta un kustību aparāta traumatoloģiju un biežāk sastopamajām ortopēdiskajām slimībām, papildināts autoru loks un iekļautas jaunas nodaļas. Grāmata izdota arī elektroniskā formātā.
Četrkāršas vadlīniju vadītas farmakoterapijas ieviešana klīniskajā praksē bieži vien ir izaicinoša, īpaši senioriem ar sirds mazspēju ar samazinātu izsviedes frakciju (HFrEF). Šī ievainojamā populācijas daļa bieži vien netiek pilnvērtīgi reprezentēta klīniskajos pētījumos, un tādēļ klīniskajā praksē pastāv bažas par senioru trauslumu un potenciālajām blaknēm vai nevēlamām reakcijām uz terapiju, un pacienti tiek izrakstīti no stacionāra ar nepilnīgu terapiju.
Androgēnā alopēcija (AGA), kas sākas pirms 35 gadu vecuma, bija saistīta ar metabolā sindroma (MetS) pazīmēm, tostarp abdominālo aptaukošanos, paaugstinātu glikozes līmeni tukšā dūšā un paaugstinātu triglicerīdu līmeni, liecina gadījumu kontroles pētījums.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.
