Podagra ir iekaisīga slimība, ko izraisa nātrija urātu izgulsnēšanās locītavās un audos. Tā ir biežākā iekaisīgā artrīta forma vīriešiem, tās sastopamība un attīstības biežums pieaug sievietēm menopauzē. Šajā rakstā apskatīsim ārstēšanas iespējas un ar ārstēšanu saistīto komplikāciju pārvaldību.
Šegrēna (Sjögren) sindroms ir hroniska slimība, kam raksturīga eksokrīno orgānu limfocītiska infiltrācija. Lielākajai daļai pacientu attīstās tādi simptomi kā acu sausums, kserostomija un glandula parotis palielināšanās.
Šā klīniskā gadījuma mērķis ir akcentēt autoimūna iekaisuma artrīta izpausmes ārpus locītavām, ilgtermiņa komplikācijas neadekvātas terapijas gadījumā, kā arī atgādināt par pacienta līdzestības nozīmi hroniskas, sistēmiskas slimības gadījumā.
Osteoartrīts ir visbiežākā locītavu slimība, kas skar 10—12 % pieaugušo populācijas; paredz, ka nākamajās desmitgadēs izplatība pieaugs par 50 %. Slimībai raksturīga locītavas skrimšļa noārdīšanās, zemas pakāpes sinoviāls iekaisums un hipertrofiskas izmaiņas kaulos. Literatūras apskatā aplūkotas farmakoloģiskās ārstēšanas iespējas.
Dermatomiozīts ir reta sistēmiska slimība, kuras diagnostikai un atpazīšanai nepieciešama precīza un mērķtiecīga pacienta anamnēzes datu noskaidrošana un pacienta izmeklēšana, jo šīs slimības izpausmes (ādas bojājums un proksimālo muskuļu nespēks) var šķist nespecifiskas un tās viegli sajaukt ar citu patoloģiju izpausmēm.
Idiopātiskas iekaisuma miopātijas (IIM) ir heterogēna iegūto sistēmisko slimību grupa, kam raksturīgs iekaisums šķērssvītrotajos muskuļos. [1] Tā ir vislielākā potenciāli ārstējama miopātiju grupa bērniem un pieaugušajiem.
Fibromialģija (FM) ir sindroms, kam raksturīgas hroniskas plaši izplatītas sāpes balsta—kustību aparātā (chronic widespread pain — CWP), ko parasti pavada viens vai vairāki vispārēji simptomi, piemēram, nespēks, miega traucējumi, depresijas epizodes, kognitīvi traucējumi. [1]
Vienas universālas metodes artrītu ārstēšanai nav. Ārstēšana jāpielāgo katram pacientam individuāli. Tā atkarīga no artrīta tipa, aktivitātes, smaguma pakāpes un slimības ietekmes uz slimnieka funkcionālo stāvokli.
Klīniskajā gadījumā aprakstīts jauns pacients ar Marfāna sindromu, kurš pēc bezsamaņas epizodes nokļuvis stacionārā. Klīniskā gadījuma aprakstā lasiet par slimības gaitu, ārstu taktiku, izmeklējumiem un to rezultātiem.
Recidivējošs polihondrīts (RP) ir smags, epizodisks iekaisuma stāvoklis, kas skar skrimšļu struktūras - pārsvarā auss, deguna, laringeotraheobronhialās locītavas. Iesaistītas var būt arī acis, kardiovaskulārā sistēma, perifērās locītavas, āda, iekšējā auss, vidussauss un centrālā nervu sistēma.
Dažādi faktori ietekmē ar veselību saistīto dzīves kvalitāti (HRQL) cilvēkiem ar pārtikas alerģiju, un vissliktākie rādītāji konstatēti sievietēm. Īpaši negatīvi dzīves kvalitāti ietekmēja situācijas, kad sievietēm bija vairākas pārtikas alerģijas – šai grupai bija viszemākā pārtikas alerģijas HRQL (FA HRQL).
Trauslums (frailty) ir daudzdimensionāls sindroms, kas raksturojas ar fizioloģisko rezervju izsīkumu, ievainojamības pieaugumu un nevēlamu ar veselību saistītu notikumu attīstību. Kaut arī sākotnēji trausluma klīniskais skatījums vairāk balstīts uz tādām fenotipiski novērtējamām pazīmēm kā svara zudums, muskuļu vājums un gaitas izmaiņas, šobrīd pētījumi rāda, ka trausluma definīcija jāpaplašina, iekļaujot kognīcijas elementus, kas ir līdzpastāvoši un nozīmīgi ietekmē pacienta veselības iznākumus.
Apmēram 40 % pieaugušo visā pasaulē ir osteopēnija – stāvoklis, kad samazinās kaulu minerālais blīvums un kauli kļūst trauslāki. Tā ir īpaši izplatīta pēcmenopauzes vecuma sievietēm un gados vecākiem cilvēkiem; tikai Apvienotajā Karalistē zema kaulu blīvuma dēļ gadā notiek vairāk nekā 500 000 lūzumu.
Iedzīvotāji visvairāk (53 %) baidās no onkoloģiskām saslimšanām, kam seko sirds un asinsvadu slimības (41 %). Vienlaikus teju katrs piektais aptaujātais (19 %) norādījis, ka no saslimšanām nebaidās - liecina Mana Aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījuma dati.
Pieaugušajiem ar augstāku Fitbit reģistrēto fizisko aktivitāti – ko vērtēja pēc dienas soļu skaita, aktīvajām minūtēm, sirdsdarbības ritma un citiem rādītājiem – bija mazāka kairinātas zarnas sindroma (IZS) iespējamība, savukārt ilgāks sēdošs laiks bija saistīts ar lielāku IZS risku.
