Podagra ir iekaisīga slimība, ko izraisa nātrija urātu izgulsnēšanās locītavās un audos. Tā ir biežākā iekaisīgā artrīta forma vīriešiem, tās sastopamība un attīstības biežums pieaug sievietēm menopauzē. Šajā rakstā apskatīsim ārstēšanas iespējas un ar ārstēšanu saistīto komplikāciju pārvaldību.
Šegrēna (Sjögren) sindroms ir hroniska slimība, kam raksturīga eksokrīno orgānu limfocītiska infiltrācija. Lielākajai daļai pacientu attīstās tādi simptomi kā acu sausums, kserostomija un glandula parotis palielināšanās.
Šā klīniskā gadījuma mērķis ir akcentēt autoimūna iekaisuma artrīta izpausmes ārpus locītavām, ilgtermiņa komplikācijas neadekvātas terapijas gadījumā, kā arī atgādināt par pacienta līdzestības nozīmi hroniskas, sistēmiskas slimības gadījumā.
Osteoartrīts ir visbiežākā locītavu slimība, kas skar 10—12 % pieaugušo populācijas; paredz, ka nākamajās desmitgadēs izplatība pieaugs par 50 %. Slimībai raksturīga locītavas skrimšļa noārdīšanās, zemas pakāpes sinoviāls iekaisums un hipertrofiskas izmaiņas kaulos. Literatūras apskatā aplūkotas farmakoloģiskās ārstēšanas iespējas.
Dermatomiozīts ir reta sistēmiska slimība, kuras diagnostikai un atpazīšanai nepieciešama precīza un mērķtiecīga pacienta anamnēzes datu noskaidrošana un pacienta izmeklēšana, jo šīs slimības izpausmes (ādas bojājums un proksimālo muskuļu nespēks) var šķist nespecifiskas un tās viegli sajaukt ar citu patoloģiju izpausmēm.
Idiopātiskas iekaisuma miopātijas (IIM) ir heterogēna iegūto sistēmisko slimību grupa, kam raksturīgs iekaisums šķērssvītrotajos muskuļos. [1] Tā ir vislielākā potenciāli ārstējama miopātiju grupa bērniem un pieaugušajiem.
Fibromialģija (FM) ir sindroms, kam raksturīgas hroniskas plaši izplatītas sāpes balsta—kustību aparātā (chronic widespread pain — CWP), ko parasti pavada viens vai vairāki vispārēji simptomi, piemēram, nespēks, miega traucējumi, depresijas epizodes, kognitīvi traucējumi. [1]
Vienas universālas metodes artrītu ārstēšanai nav. Ārstēšana jāpielāgo katram pacientam individuāli. Tā atkarīga no artrīta tipa, aktivitātes, smaguma pakāpes un slimības ietekmes uz slimnieka funkcionālo stāvokli.
Klīniskajā gadījumā aprakstīts jauns pacients ar Marfāna sindromu, kurš pēc bezsamaņas epizodes nokļuvis stacionārā. Klīniskā gadījuma aprakstā lasiet par slimības gaitu, ārstu taktiku, izmeklējumiem un to rezultātiem.
Recidivējošs polihondrīts (RP) ir smags, epizodisks iekaisuma stāvoklis, kas skar skrimšļu struktūras - pārsvarā auss, deguna, laringeotraheobronhialās locītavas. Iesaistītas var būt arī acis, kardiovaskulārā sistēma, perifērās locītavas, āda, iekšējā auss, vidussauss un centrālā nervu sistēma.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
“Man patīk izmēģināt jaunas lietas, un tas nav grūti, bet interesanti. Tā nav drosme, bet mans raksturs,” saka Dr. Gunta Tīcmane. Tieši ar tik pozitīvu attieksmi viņa jau trīsdesmit gadus darbojas savā ģimenes ārsta praksē Jumpravā, ir viena no Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas kodola, izglīto topošos mediķus Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedrā un kopā ar Dr. Līgu Kozlovsku vada ģimenes medicīnas rezidentūras programmu.
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi ir otra biežākā endokrinopātija grūtniecēm un rada dažādus izaicinājumus šo slimību diagnostikā, jo liela daļa klīnisko simptomu var imitēt normāli noritošas grūtniecības radītās sūdzības. Vairogdziedzera hormoniem ir kritiska nozīme augļa augšanā un neirokognitīvajā attīstībā, tādēļ nepieciešama precīza mātes vairogdziedzera funkcijas testu interpretācija un slimības pārvaldība, kas var būtiski samazināt sarežģījumus gan mātei, gan auglim.
Pēdējo gadu pētījumi arvien skaidrāk parāda, ka svara regulācija un vielmaiņas veselība ir daudzdimensionāli procesi, kuros nozīme ir ne tikai kaloriju daudzumam, bet arī ēšanas paradumiem, uztura laikam, pārtikas izvēlei, medikamentiem un pat hronobioloģijai. Apkopojot vairākus 2024.–2025. gadā prezentētus un publicētus pētījumus, iezīmējas būtiskas atziņas, kas ir klīniski nozīmīgas ikdienas praksē.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
