Lielākā daļa reimatisko slimību saistītas ar izmaiņām imunoloģiskajā profilā, sevišķi sistēmas saistaudu slimības. Taču ir situācijas, kad saskaramies ar reimatisko slimību bez raksturīgām izmaiņām imunoloģiskajās analīzēs.
Podagra ir iekaisīga slimība, ko izraisa nātrija urātu izgulsnēšanās locītavās un audos. Tā ir biežākā iekaisīgā artrīta forma vīriešiem, tās sastopamība un attīstības biežums pieaug sievietēm menopauzē. Šajā rakstā apskatīsim ārstēšanas iespējas un ar ārstēšanu saistīto komplikāciju pārvaldību.
Šegrēna (Sjögren) sindroms ir hroniska slimība, kam raksturīga eksokrīno orgānu limfocītiska infiltrācija. Lielākajai daļai pacientu attīstās tādi simptomi kā acu sausums, kserostomija un glandula parotis palielināšanās.
Šā klīniskā gadījuma mērķis ir akcentēt autoimūna iekaisuma artrīta izpausmes ārpus locītavām, ilgtermiņa komplikācijas neadekvātas terapijas gadījumā, kā arī atgādināt par pacienta līdzestības nozīmi hroniskas, sistēmiskas slimības gadījumā.
Osteoartrīts ir visbiežākā locītavu slimība, kas skar 10—12 % pieaugušo populācijas; paredz, ka nākamajās desmitgadēs izplatība pieaugs par 50 %. Slimībai raksturīga locītavas skrimšļa noārdīšanās, zemas pakāpes sinoviāls iekaisums un hipertrofiskas izmaiņas kaulos. Literatūras apskatā aplūkotas farmakoloģiskās ārstēšanas iespējas.
Dermatomiozīts ir reta sistēmiska slimība, kuras diagnostikai un atpazīšanai nepieciešama precīza un mērķtiecīga pacienta anamnēzes datu noskaidrošana un pacienta izmeklēšana, jo šīs slimības izpausmes (ādas bojājums un proksimālo muskuļu nespēks) var šķist nespecifiskas un tās viegli sajaukt ar citu patoloģiju izpausmēm.
Idiopātiskas iekaisuma miopātijas (IIM) ir heterogēna iegūto sistēmisko slimību grupa, kam raksturīgs iekaisums šķērssvītrotajos muskuļos. [1] Tā ir vislielākā potenciāli ārstējama miopātiju grupa bērniem un pieaugušajiem.
Fibromialģija (FM) ir sindroms, kam raksturīgas hroniskas plaši izplatītas sāpes balsta—kustību aparātā (chronic widespread pain — CWP), ko parasti pavada viens vai vairāki vispārēji simptomi, piemēram, nespēks, miega traucējumi, depresijas epizodes, kognitīvi traucējumi. [1]
Vienas universālas metodes artrītu ārstēšanai nav. Ārstēšana jāpielāgo katram pacientam individuāli. Tā atkarīga no artrīta tipa, aktivitātes, smaguma pakāpes un slimības ietekmes uz slimnieka funkcionālo stāvokli.
Klīniskajā gadījumā aprakstīts jauns pacients ar Marfāna sindromu, kurš pēc bezsamaņas epizodes nokļuvis stacionārā. Klīniskā gadījuma aprakstā lasiet par slimības gaitu, ārstu taktiku, izmeklējumiem un to rezultātiem.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
Mācību grāmata tapusi profesora Andra Jumtiņa redakcijā - gandrīz desmit gadu pēc pirmā izdevuma jaunajā grāmatā aktualizētas zināšanas par balsta un kustību aparāta traumatoloģiju un biežāk sastopamajām ortopēdiskajām slimībām, papildināts autoru loks un iekļautas jaunas nodaļas. Grāmata izdota arī elektroniskā formātā.
Četrkāršas vadlīniju vadītas farmakoterapijas ieviešana klīniskajā praksē bieži vien ir izaicinoša, īpaši senioriem ar sirds mazspēju ar samazinātu izsviedes frakciju (HFrEF). Šī ievainojamā populācijas daļa bieži vien netiek pilnvērtīgi reprezentēta klīniskajos pētījumos, un tādēļ klīniskajā praksē pastāv bažas par senioru trauslumu un potenciālajām blaknēm vai nevēlamām reakcijām uz terapiju, un pacienti tiek izrakstīti no stacionāra ar nepilnīgu terapiju.
Androgēnā alopēcija (AGA), kas sākas pirms 35 gadu vecuma, bija saistīta ar metabolā sindroma (MetS) pazīmēm, tostarp abdominālo aptaukošanos, paaugstinātu glikozes līmeni tukšā dūšā un paaugstinātu triglicerīdu līmeni, liecina gadījumu kontroles pētījums.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.
