Reimatoīdais artrīts (RA) ir izplatītākā un vienlaikus arī viena no nopietnākajām iekaisuma artrīta formām. Neārstēts RA izraisa neatgriezeniskus bojājumus locītavās, funkcionālus traucējumus un saīsina dzīvildzi. Tomēr, pateicoties agrīnai diagnostikai un efektīvām ārstēšanas metodēm, slimību izdodas apturēt un efektīvi ārstēt.
Ikdienas praksē mezglainā eritēma kā pēkšņa parādība, attīstoties mezglveida sārtiem, sāpīgiem izsitumiem uz apakšstilbu apakšējās priekšējās virsmas nedēļas laikā, nav reta, un tā var būt saistīta gan ar vairākām sistēmiskām slimībām, gan arī būt idiopātiska. Klīniskā gadījuma izklāsta mērķis ir parādīt iespējamos mezglainās eritēmas iemeslus, atspoguļot tās pašlimitējošo gaitu un nepieciešamo terapiju.
Ja pacientam ir paaugstināti iekaisuma rādītāji, redzes traucējumi, galvassāpes deniņu apvidū un sāpes proksimālās muskuļu grupās, būtiski atcerēties par lielo asinsvadu vaskulīta — temporālā arterīta — iespējamību.
Apmēram 40 % pacientu ar ankilozējošo spondilītu novēro pēkšņu priekšējā uveīta simptomu parādīšanos. Pacients ar priekšējo uveītu, īpaši, ja analīzēs parādās pozitīvs HLA B27, jāizjautā par sāpēm muguras lejasdaļā un klīniski jāizvērtē.
“Vai jums ir sausums acīs un/vai mutē?” Šis jautājums ir no standarta sarunas ar pacientu reimatologa ikdienas praksē, ievācot anamnēzi. Kāds ir jautājuma pamatojums? Iespējamais dažādu sūdzību (un arī sāpju locītavās) izskaidrojums ar Šēgrena jeb sausuma sindromu.
Reimatisko slimību ārstēšana pēdējos 20 gados krasi mainījusies. Galvenā terapeitiskā pieeja pirms vairākām desmitgadēm slimības sākumā bija novērošanas stratēģija, medikamentu izmantošanu atstājot smagas slimības gadījumiem. Šobrīd situācija mainījusies.
Lielākā daļa reimatisko slimību saistītas ar izmaiņām imunoloģiskajā profilā, sevišķi sistēmas saistaudu slimības. Taču ir situācijas, kad saskaramies ar reimatisko slimību bez raksturīgām izmaiņām imunoloģiskajās analīzēs.
Podagra ir iekaisīga slimība, ko izraisa nātrija urātu izgulsnēšanās locītavās un audos. Tā ir biežākā iekaisīgā artrīta forma vīriešiem, tās sastopamība un attīstības biežums pieaug sievietēm menopauzē. Šajā rakstā apskatīsim ārstēšanas iespējas un ar ārstēšanu saistīto komplikāciju pārvaldību.
Šegrēna (Sjögren) sindroms ir hroniska slimība, kam raksturīga eksokrīno orgānu limfocītiska infiltrācija. Lielākajai daļai pacientu attīstās tādi simptomi kā acu sausums, kserostomija un glandula parotis palielināšanās.
Šā klīniskā gadījuma mērķis ir akcentēt autoimūna iekaisuma artrīta izpausmes ārpus locītavām, ilgtermiņa komplikācijas neadekvātas terapijas gadījumā, kā arī atgādināt par pacienta līdzestības nozīmi hroniskas, sistēmiskas slimības gadījumā.
Randomizēta pētījuma rezultāti liecina, ka D vitamīns var aizsargāt pret telomēru saīsināšanos, kas ir saistīta ar ar vecumu saistītu slimību risku.
Gan tirzepatīds, gan semaglutīds ir augsti efektīvi medikamenti aptaukošanās pārvaldībā. Līdz šim nav savstarpēji salīdzināta abu zāļu vielu efektivitāte un drošums pacientiem ar aptaukošanos bez 2.tipa cukura diabēta (CD).
Madara Blumberga pirmā Latvijā kļuvusi par izglītības māsu bērnu onkoloģijas jomā un savu darbu veic Bērnu slimnīcas Hematoonkoloģijas nodaļā. Šāda pozīcija - izglītības māsa Bērnu slimnīcā izveidota, pateicoties Šveices un Latvijas sadarbības programmai “Bērnu vēža aprūpes attīstība Latvijā”.
Būtisks palīgs ikdienas praksē HOPS pacientu pārvaldībā ir GOLD vadlīnijas, kas regulāri tiek atjaunotas. Arī 2025. gads nācis ar saviem papildinājumiem un precizējumiem — 2025 GOLD ziņojumā iekļauti 164 jauni avoti, kas palīdzēs uzlabot HOPS pacientu aprūpi un sasniegt labākus klīniskos mērķus. Rakstā izceltas GOLD ziņojuma sadaļas, kur veiktas izmaiņas vai papildinājumi.
Pasaulē hroniska nieru slimība (HNS) skar aptuveni 850 miljonus cilvēku, no kuriem 3,9 miljoniem ordinēta nieru aizstājterapija, un līdz 2040. gadam tā prognozēta kā piektais galvenais nāves cēlonis. [8] Samazināts aprēķinātais glomerulu filtrācijas ātrums (aGFĀ) un paaugstināta albuminūrija būtiski palielina sirds—asinsvadu sistēmas notikumu un mirstības risku. Pacientiem ar HNS III pakāpi mirstība no sirds—asinsvadu sistēmas slimībām ir desmitkārt lielāka nekā terminālas nieru mazspējas risks. [8]
