Ievērojama daļa no visām konsultācijām pie ģimenes ārsta saistītas ar problēmām balsta–kustību orgānu sistēmā. Vairākums gadījumu no šiem stāvokļiem ir salīdzinoši labdabīgi un pāriet paši no sevis, bet daļa slimību steidzami jānovērtē un jāārstē.
Klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis — aktualizēt retu autoimūnu skrimšļaudu patoloģiju, slimības radītās komplikācijas un raksturot empīriskās terapijas pamatprincipus, kas izriet no atsevišķiem publicētiem klīniskiem gadījumiem.
Osteoartrīts ir biežākā locītavu slimība, kuras izplatība dažādās populācijās atšķiras, piemēram, ASV ar osteoartrītu slimo 20 miljoni cilvēku. Primārs osteoartrīts bieži ir gados veciem cilvēkiem, liela daļa pacietu ir asimptomātiski.
Zinātniskās publikācijās podagra tiek minēta kā akūta sterila iekaisuma piemērs, ko izraisa mijiedarbība starp urātu kristāliem un lokālo audu vidi. Tā ir kristālu depozītu slimība, ko izraisa pastāvīgi paaugstināts urīnskābes līmenis serumā, kas pārsniedz piesātinājuma līmeni un izraisa urātu kristālu veidošanos (aptuveni 404 μmol/l).
Klīniskā gadījuma prezentācijas mērķis: akcentēt ar sistēmisku saistaudu slimību asociētu plaušu bojājumu, kas agrīni var noritēt bez klīniskiem simptomiem, kaut gan bojājums radioloģiski aptver apmēram 40% plaušu audu.
Šo divu klīnisko gadījumu apraksta mērķis ir detalizēti atspoguļot sāpes plecos ar kustību ierobežojumiem, uzsverot tieši diferenciāldiagnozes reimatologa praksē, kā arī akcentēt pacienta stāsta nozīmi diagnozes precizēšanā un US nozīmi mīksto audu reimatisma noteikšanā (bursīts, tendinīts).
Osteoartrīts ir visbiežākais artrītu veids, kas skar 20–30% pieaugušo populācijas. Plašā un grūti ārstējamā patoloģija ir viens no biežākajiem invaliditātes iemesliem pasaulē. Osteoartrīts skar vairākas locītavas, bet ne vienādā pakāpē. Parasti norāda vienu dominējošo locītavu, tāpēc lokāla ārstēšana ir loģiska un ļoti pievilcīga. Daudzi autori kā galvenos slimības patoģenēzes mehānismus min sinoviālā šķidruma viskoelastības izmaiņas un locītavas skrimšļa matrices kvalitatīvās izmaiņas. Locītavas šķidruma viskoelastība ir atkarīga no hialuronskābes, kas ir tās sastāvā.
Reimatoloģija ir medicīnas nozare, kas šobrīd ļoti strauji attīstās. Tā vairs nav tā reimatoloģija, kuras principus mums mācīja pirms divdesmit vai pat desmit gadiem - ir jauni klasifikācijas kritēriji, jaunas diagnostikas metodes vai labi zināmu radioloģisko metožu jauni aspekti, labāka izpratne par patoģenētiskajiem mehānismiem, jaunas zāles, mērķtiecīgāka līdzšinējo zāļu izmantošana, jauns sasniedzams terapijas mērķis - remisija. Kā viens no spilgtākajiem pierādījumiem ir jaunumi autoimūno artrītu diagnostikā un terapijā.
Artrīts attiecas uz vairāk nekā 100 slimībām un stāvokļiem, kas ietekmē locītavas, apkārtējos audus un citus saistaudus. Artrīts ir galvenais invaliditātes cēlonis, piemēram, ASV. Artrīta izraisītas sāpes būtiski ietekmē pacientu dzīves kvalitāti, tāpēc jāmeklē labākās un piemērotākās iespējas, kā mazināt sāpes un pacientam dot iespēju atgriezties pie ikdienas pienākumu veikšanas, nejūtot diskomfortu. Šajā pasaules literatūras apskatā apkopoti jaunākie ieteikumi artrīta izraisītu sāpju pārvaldīšanā.
Osteoartrīts (OA) ir deģeneratīva locītavu slimība, kas skar galvenokārt vecākus cilvēkus un ko raksturo locītavu skrimšļa erozijas, kaula malu hipertrofija (osteofītiem), subhondrāla skleroze un virkne bioķīmisku un morfoloģisku izmaiņu sinoviālajā membrānā un locītavas kapsulā. Attīstītajās valstīs OA ir galvenais fiziskās nespējas iemesls. OA palielina veselības aprūpes izmaksas un pazemina dzīves kvalitāti. Palielinoties populācijas vecumam, artrīta izplatība pieaug. [1] OA ir biežākā hroniskā slimība vecumā. Tā attīstās vairāk nekā 80–90% cilvēku pēc 65 gadu vecuma. [2] Sekundāra OA attīstību veicina locītavu traumatiski bojājumi, anatomiski faktori, metabolas slimības un iekaisuma locītavu slimības. [3] OA ārstēšanas mērķis ir palēnināt slimības nepārtraukto progresēšanu un mazināt sāpes. Pētījumos konstatēts, ka glikozamīns un hondroitīnsulfāts palēnina slimības progresiju. [4; 5]
2. tipa cukura diabēts ilgstoši tika uzskatīts par slimību, kas piemeklē tikai gados vecākus cilvēkus. Līdz pat 1980. gadiem par bērnu diabētu tika uzskatīts tikai un vienīgi 1. tipa jeb autoimūns, insulīna atkarīgs cukura diabēts. [1]
Iekaisīgas zarnu slimības (IZS) ir hroniska imūnsistēmas mediēta kuņģa-zarnu trakta saslimšana. Anēmija ir viena no biežāk sastopamajām IZS izpausmēm ārpus zarnām. Šis pētījums novērtēja anēmijas izplatību IZS pacientu vidū pasaulē.
Miokardīts ir sirds muskuļa jeb miokarda iekaisuma slimība, kas var attīstīties infekciju, toksisku vielu iedarbības vai imūnsistēmas aktivācijas rezultātā. Miokardītam ir plašs klīnisko izpausmju un slimības gaitas spektrs, un lielākajā daļā gadījumu tas spontāni izzūd. Turklāt dažiem pacientiem iekaisums var izraisīt plašu rētošanos, kas veicina kreisā kambara remodelēšanos, novedot pie dilatācijas kardiomiopātijas. [1] Ņemot vērā 2025. gada Eiropas Kardiologu biedrības atjauninātās miokardīta vadlīnijas, tiks akcentēti jaunākie pierādījumi un rekomendācijas, lai atspoguļotu aktuālo izpratni par slimības diagnostiku.
Izolēta cervikāla distonija (ICD) ir visbiežāk sastopamā muskuļu distonijas forma pieaugušo vecumā. Par izolētu to sauc, ja pacientam nav citu neiroloģisku patoloģiju, kā tas visbiežāk ir pieaugušo cervikālas distonijas (CD) gadījumā. [1] CD gadījumā gribai nepakļautu muskuļu kontrakciju dēļ pacienta kakls/galva ieņem kādu pozu un/vai veic atkārtotu kustību. Distonija bieži asociējas ar trīci un sāpēm. [2]
“Svarīgs ir sajūtu pilns mirklis, kas pieder man un kas iedod mieru un enerģiju dzīvot,” — secina viena no pazīstamākajām Latvijas ginekoloģēm DACE MATULE. Viņa daudzus gadus ir vadījusi ginekologu saimi, savulaik cīnījusies par vakcīnu pret dzemdes kakla vēzi, ir nopelni, arī adaptējot metodi miomas ārstēšanā, palīdzējusi tikt pie bērniņiem neskaitāmiem pāriem, un daktere ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
