Mūsdienās arvien pieejamāka pacientam kļūst medikamentu grupa, kas slimības patoģenēzes procesus ietekmē mērķtiecīgāk nekā konvencionālie sintētiskie slimību modificējošie pretreimatisma medikamenti (metotreksāts un citi). Bioloģiskie slimību modificējošie pretreimatisma medikamenti iedarbojas uz konkrētām slimības procesā iesaistītām imūnsistēmas daļām, piemēram, audzēja nekrozes faktoru α, T šūnu aktivitāti un citiem mehānismiem, attiecīgi uzlabojot klīnisko iznākumu pacientiem, kam līdz šim tas nav izdevies.
Balsta—kustību aparāta slimības ir slimību grupa, kuru ārstēšanā ļoti bieži nepieciešami dažādi rehabilitācijas pasākumi. Ceļa locītavas osteoartrīts (OA) ir viens no galvenajiem senioru darbspēju ierobežotājiem un bieža problēma šajā vecuma kategorijā kopumā.
Konkrēti definētu sistēmisku reimatisku patoloģiju nevar noteikt līdz pat 25 % reimatisko slimību pacientu. Visbiežāk tiek noteiktas tādas diagnozes kā nediferencēta reimatiska slimība vai pārklājējsindroms. [1]
Akūtas, stipras sāpes vienā vai vairākās locītavās, to jutīgums un pietūkums, kas maksimumu sasniedz 6—24 stundās vai dažās dienās un jo īpaši kopā ar apsārtumu, visbiežāk liek domāt par akūtu kristālu iekaisumu locītavā. [3] Divas visbiežākās kristālu artropātijas ar akūtu un hronisku gaitu ir podagra un kalcija pirofosfātu artropātija (pseidopodagra).
Osteoartrīts (OA) ir mehānisku un bioloģisku faktoru mijiedarbības rezultāts, kas destabilizē līdzsvaru starp skrimšļa un subhondrālo kaulu veidošanās un noārdīšanās procesiem. Tā ir hroniska artropātija, kam raksturīgi locītavu skrimšļa bojājumi un citas locītavas struktūru izmaiņas, kaulu hipertrofija (osteofītu veidošanās).
Podagra ir akūta sterila iekaisuma piemērs, ko izraisa mijiedarbība starp urātu kristāliem un lokālo audu vidi. Šo kristālu depozītu slimību izraisa ilgstoši paaugstināts urīnskābes līmenis serumā, kas pārsniedz “piesātinājuma līmeni” un izraisa urātu kristālu veidošanos. [2]
Šēgrena sindroms (ŠS) ir viena no sarežģītākajām hroniskajām autoimūnajām slimībām, jo slimība attīstās variabli un tās gaita ir refraktāra. Sarežģītākie aspekti ir simptomu diferencēšana, aktivitātes un jau radušos orgānu bojājumu novērošana un progresēšanas aizkavēšana.
Lai gan visbiežāk psoriāzes izpausmes ir ādā, tā asociēta arī ar sistēmisku iekaisumu un dažādām blakusslimībām (komorbiditātēm), kas saistītas ar autoimūniem procesiem. Viens no šiem procesiem ir psoriātiskais artrīts — iekaisīga, seronegatīva spondiloartropātija, kas kādā dzīves posmā attīstās 13—30 % psoriāzes pacientu.
Par sāpēm vienā vai otrā locītavā pacienti pēc 50 gadu vecuma sūdzas samērā bieži. Ģimenes ārstam un citiem speciālistiem jārēķinās gan ar pacienta blakusslimībām, kas apgrūtina ārstēšanu, pazemina sāpju slieksni, gan arī ar nelīdzestību un mazkustīgu dzīvesveidu, kura dēļ sāpes nereti ir radušās.
KRISTĪNE MATUKA Vidzemes slimnīcas Rehabilitācijas centrā apmēram gadu bija nostrādājusi par fizioterapeiti, kad centra vadītāja Dr. Ārija Zvaigzne viņu aicināja par līdzbraucēju uz Pērnavu: “Skatīsim SPA!” Jā, Kristīne zināja — notiek sarunas, jo ir sapnis par mūsdienīga rehabilitācijas centra būvi pie slimnīcas. Bet kāpēc ceļā aicina viņu?… Tagad jau teju piecus gadus viņa vada vienu no Latvijā modernākajiem Rehabilitācijas centriem, kas Vidzemes slimnīcā atvērts pirms diviem gadiem.
Daži atopiskā dermatīta (AD) ārstēšanas veidi ir saistīti ar paaugstinātu jostas rozes (herpes zoster, HZ) risku, taču ierobežoti dati liecina, ka paaugstināts risks var būt saistīts arī ar pašu AD neatkarīgi no terapijas. Šī pētījuma mērķis bija izvērtēt saistību starp AD un HZ pieaugušajiem Apvienotajā Karalistē un izpētīt ārstēšanas lomu šajā saistībā.
Svarcelšana ir olimpiskais sporta veids, kurā sportista sniegumu nosaka ne tikai absolūtais spēks, bet arī spēja šo spēku ļoti īsā laikā pārvērst maksimālā jaudā un precīzi koordinētā kustībā. Raušanā un grūšanā nepieciešama apakšējo ekstremitāšu, gūžas un stumbra muskulatūras eksplozīvā spēka darbība, vienlaikus saglabājot augstu kustības tehnisko kontroli un stabilitāti virs galvas pozīcijā. Tādēļ svarcelšana attīsta ne tikai muskuļu spēku, bet arī neiromuskulāro koordināciju, kustību ātrumu, līdzsvaru, mobilitāti un spēju efektīvi pārnest spēku caur visu ķermeņa kinētisko ķēdi. [1]
Laikā, kad arvien biežāk un skaļāk izskan bažas par Latvijas iedzīvotāju novecošanos un vidējā vecuma rādītāja neatlaidīgu pieaugumu, rodas ne tikai eksistenciāli jautājumi, bet jāaizdomājas par sabiedrības dzīves kvalitāti un darba spējām, ko līdz ar vecuma pieaugumu tiešā veidā ietekmē arī slimību izplatība, tai skaitā dažādas balsta un kustību aparāta slimības. Latvijā locītavu problēmas ir viens no galvenajiem ilgstošu sāpju un ierobežotas mobilitātes cēloņiem.
Secināts, ka pacientiem ar cerebrālu amiloīdu angiopātiju (CAA) ir lielāka iespēja attīstīties depresijai salīdzinājumā ar kognitīvi normāliem kontroles pacientiem. Turklāt – depresīvie simptomi daļēji mediē CAA un kognitīvo traucējumu mijiedarbību
