Stāsts, ka medicīnas studijās nav konkursa, ka nenotiek gaišāko prātu atlase, jau pāris gadus nav spēkā. Situācija labojas, neskatoties uz to, ka valsts audzē budžeta vietu skaitu. Šogad Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas un Veselības aprūpes fakultātēs valsts apmaksā 594 vietas (par 108 vairāk nekā pērn), taču, kā rāda pieteikumu statistika, Medicīnas fakultātē studēt gribētāju skaits jau pirmajā uzņemšanas nedēļā pārsniedza iepriekšējā gada ciparus (uz 280 vietām saņemti 389 iesniegumu, un tie vēl nav pēdējie rezultāti).
Kad top jūnija mēneša komentārs, līdz Valsts prezidenta vēlēšanām vēl atlikušas septiņas dienas. Prese intensīvi drukā dr. Valda Zatlera CV dažādos izvērsumos, preparē senus viņa interviju fragmentus, cenšoties izlobīt valstisko skatījumu un izpratni par brīvību, zem mikroskopa paliek aizmirstībā noglabātas lietas, steidz izpalpēt, ko viņš domā par ārpolitiku, ko – par iekšpolitiku. Mediji ar lielu varbūtību prognozē, ka par Valsts prezidentu varētu kļūt ārsts, taču ar politiķiem ir kā ar bitēm... Ne mazums bijis notikumu, kur pēdējās sekundēs kažoks apmests uz otru pusi. Neatkarīgi no iznākuma, kāda ir šāda notikuma pavērsiena pozitīvā un negatīvā bilance?
Šomēnes Doctus bija divas neikdienišķas vizītes – pie Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas un pie veselības ministra Vineta Veldres. Sarunas par ārsta vietu sabiedrībā jeb savdabīga ekspresdiagnostika, kuras rādījumus, protams, var ignorēt, bet kuri zināmā mērā signalizē par situācijas nopietnību. Valsts prezidentes pārdomas varat lasīt šī žurnāla lappusēs. Un, lūk, daži mērījumi no sarunas ar V.Veldri.
Šā mēneša satricinājumi (jā, arī valstiski globālie, kuros biežāk piesauktais vārds bija oligarhi, taču ne par viņiem šoreiz būs runa) raisīja asociācijas ar ledu, kurā viegli ielūzt. Proti, daudzas jomas līdzinās plānam ledum, pa kuru mēs apbrīnojami pārdroši staigājam. Tas gan ir tikai... līdz kādam nejaukam brīdim.
Šo retorisko jautājumu pēdējā mēneša laikā nācās uzdot pat divkārt. Nule kā Rīgas pilsētas atslēgas uzticētas cunftes brālim eksanesteziologam, bijušajam slimnīcas vadītājam Jānim Birkam, kuram būs sevi jāpierāda, kārtojot pilsētas saimniecību un laipojot politiskajā virtuvē. Nepateicīgs, bet labs izaicinājums. Otrs - jaunais veselības ministrs, kurš jau paguvis, kā pats saka, apgūt perimetru (iepazīties ar normatīvajiem aktiem, budžetu, māsterplānu, parunāties ar slimnīcu vadītājiem, profesionāļu organizācijām) un nākt klajā ar vairākiem uzmanību saistošiem paziņojumiem - jauninājumiem.
Gada šķēre ir labs pamudinājums sākt jaunu dzīvi. Patiesībā to var darīt jebkurā brīdī, kaut tūlīt, ja vien ir pareizie atskaites punkti un motivācija. Vai tādus var atrast profesionālajā ikdienā? Ilustrācijai daži piemēri.
Protams, viņi ir ļoti dažādi. Taču lielākoties rutīna viņiem vēl nav apgriezusi spārnus. Ir sapņi, liela apņemšanās, un, kaut arī ir nelielas bažas par rītdienu, viņi saka – viss iespējams! Viņi staigā dažus centimetrus virs zemes, un tas iedvesmo! Ko domā, kā jūtas jaunākās paaudzes ārsti, par to lasiet šoreiz. Bet jau nākamajos numuros piedāvāsim arī vidējās un vecākās paaudzes ārstu domas – salīdziniet!
Gads apmetis kūleni. Lūk, daži vērojumi: punkti uz i un treknas domu zīmes. Gada spožums un posts. Sarkanās lentītes par Eiropas naudu renovētajās slimnīcu nodaļās grieztas ar neredzētu sparu! Prieks, protams, par jaunu, skaistu fasādi, tomēr nepamet doma, ka karalis, kā tai Andersena pasakā, joprojām nav ticis pie silta mētelīša. Jādomā, ka resursi vai pacietība vēl nav izsmelta, jo varam sekot politikas veidotāju plānam: lēnāk pār tiltu, draugi!
Viņa nereti ir jaunā ārsta pirmā darba audzinātāja: ar padomu, atbalstu, pieredzi. Vai tradīciju un atmosfēras uzturētāja nodaļā. Viņai nepatīk, ja sauc par ārsta labo roku, jo patstāvīgi izpilda savu darbu, nevis ārsta komandas. Sabiedrotā – tas būtu īstais vārds medicīnas māsai. Ko viņas ciena kolēģī – ārstā? Vai jūtas novērtētas no ārstu puses?
