Stāsts patiesībā ir par attieksmi

Par jauno paaudzi – tās motivāciju, cerībām, ambīcijām un ilūzijām, par valsts nostāju jauno ieinteresēšanā un noturēšanā – dažas jautājuma/daudzpunkta zīmes.
- Interesanti, cik daudzus jauniešus uzrunāja Medicīnas profesionālās izglītības centra reklāma ar aicinājumu izvēlēties prestižo mediķa profesiju? Ja ņem vērā, ka reklāmas rullītis sāka griezties jūnija viducī, kad jaunieši faktiski jau bija izdarījuši savu izvēli – gatavojoties centralizētajiem valsts eksāmeniem. Ja ņem vērā, ka reklāma izspēlēja vien emocionālus saukļus par sabiedrības apbrīnu, cieņu, padoma prasīšanu, bet aizmirsa pieminēt valsts piedāvātās garantijas un atbalstu šai profesijai.
- Kā korelē daudz afišētais katastrofālais mediķu trūkums ar jauno ārstu vēlmi doties uz attāliem rajoniem aizpildīt neērtās vakances? Jo jauno ārstu praksē novērotais liecina, ka daudz kur „visas vietas pilnas un tie mediķi, kas strādā uz pilnu klapi, nesūdzas un palīgā nevienu sev neņem, jo tikai tā var paši galus kopā savilkt.”
- Kurā vietā vērtību skalā mūsdienu jaunā paaudze ierindotu cilvēkmīlestību un lojalitāti pret valsti? Prātā nāk kāda jauna, talantīga pasniedzēja izteikums, ka daudzu studentu ambīcijas un vēlme sevi pierādīt, kaut ko sasniegt pastāv milzīgā disproporcijā, ka viņš nevar un negrib saprast laimes meklētājus, kuri dodas uz ārzemēm lūkoties pēc vieglākas dzīves, kamēr tepat pašiem vajadzīgi labi ārsti. Patiesībā grūti kaut ko pārmest jauniešiem, kuru motivācija ir normāls atbildes reflekss uz notiekošo. No otras puses – ir pamatota ticība (lasiet lasītāja slejas autores – šā gada medicīnas studiju absolventes Ievas Kalves – teikto), ka nākotne ir laba. Jo jaunie tic, ka „ārsts arvien pirmkārt būs cilvēks. Ka pastāvīgi, izkopjot prātu un sirdi, rodas viedi cilvēki.”