Nerakstītie likumi medicīnā

Kad klusiņajam pacientam attaisījuši vēderu, izrādījies, ka tur ir sastrutojis apendikss, jau plīsis. Lielais kliedzējs saņēmis medikamentozu terapiju, nākamajā dienā vēders jau bijis mīksts un nesāpīgs un varējuši viņu laist mājās.

Šis ir viens no medicīnas nerakstītajiem likumiem – pacients, kas pieprasa sev vislielāko uzmanību, visbiežāk nav kritiski slims. Taču šāda saprašana nāk tikai ar pieredzi. Kādus vēl nerakstītus medicīnas likumus, ko nemāca augstskolas solā, ārsti novērojuši? Viedokli vaicājām trim pieredzes bagātiem ārstiem.

Ārstē pacientu, līdz izveseļojas, un nemainies dežūrām ar kolēģi, kuru mīl darbs

Traumatologs ANDRIS JUMTIŅŠ piekrīt Ciceronam - no mazām lietām veidojas lieli notikumi. "Sākumā mēs pacientu redzam uzņemšanas nodaļā, tur laika nav daudz, ir jāpieņem pareizais lēmums, un, ja tas par dažiem "milimetriem" pieņemts nepareizi, tad visa tālākā ārstēšana var izvērsties nepareizi. Lūk, šis ir ļoti būtisks nerakstīts likums, ar ko mēs katrs ikdienā sastopamies."

Cits nerakstīts likums, ko vajadzētu ievērot, bet ne vienmēr to ļauj pašreizējie medicīnas apstākļi, - ja esi sācis pacientu ārstēt, tad turpini to līdz izrakstīšanai no stacionāra vai labākajā gadījumā - līdz pacients izveseļojas. Šī pēctecība, manuprāt, jārealizē pašam, bet, ja tas nav iespējams, tad jāizmanto kontakti, jāiesaka pacientam kolēģis, kuram uzticies.

Tam, ka sarežģītiem gadījumiem bieži vien mēdz būt vienkāršs risinājums, piekrītu pilnībā, jo visa dzīve ir vienkāršu gadījumu sarežģīts salikums. Arī studentiem mācām, ka ne vienmēr pacienti jāsūta uz dārgiem un smalkiem izmeklējumiem, ja ir vienkāršākas metodes - tā teikt, labo ausi kasīt var ar kreiso roku, bet to var darīt arī ar labo.

Esmu no ārstiem, kas visai stabili stāv uz zemes, tomēr paturu prātā, ka ne vienmēr visu varu izskaidrot racionāli. Esmu pieredzējis, ka cilvēka organisma spējas nav aptveramas. Ir dzirdēts par operācijām, kur komplikāciju dēļ asins zudums ir tuvu 14 litriem, bet pacients ir izdzīvojis, mēdz gadīties arī otrādi - it kā šķietami mazas ķibeles dēļ pacients šķiras no dzīves.

Manuprāt, ārsta pamatpostulāts - ar savu darbību nekaitēt pacientam. Visi mēs esam bijuši jauni un entuziasma pilni, bet bez praktiskās pieredzes. Un jaunībā bieži vien neapzināmies, ka reizēm ar skalpeli pacientam varam arī kaitēt. Un tikai līdz ar pieredzi nāk izpratne un māksla lietot skalpeli tieši tad, kad tas patiešām vajadzīgs. Šī izpratne ir būtiska pie smagām traumām un akūtās situācijās, kad jāveic lielas operācijas - tad svarīgi saprast: gribot uzreiz visus kauliņus salikt pa vietām, mēs pacientam varam arī kaitēt.

Tāpat pacienta pozitīva noskaņošana - īpaši pirms smagām operācijām - ir viens no būtiskajiem likumiem pozitīva rezultāta labad. Ja pacients prasa - vai operācijas laikā es varu nomirt, tad parasti atbildu, ka zināms risks ir, bet viss būs labi, un, to sakot, ir būtiski paskatīties pacientam acīs un ļaut viņam noticēt. Pacients nedrīkst uz operāciju iet nobijies, jo organisma mobilizēšanās spējas nav bezizmēra.

Savulaik esmu ļoti daudz dežurējis, un, kad meitas bija mazas un diez ko daudz naktīs negulēja, es uz dežūrām devos gluži labprāt, tā man bija sava veida atpūta. Nav noslēpums, ka ārsti dežūrā nepaliek nepārtraukti nomodā, bet mēdz nosnausties. Tad gan jāielāgo - ja diena bijusi mierīga, sarežģītākie pacienti ieradīsies tieši naktī! Tā kā ārsti mēdz savā starpā mainīties ar dežūrām, tad šajos gadījumos ir teiciens: ar to ārstu nevajadzētu mainīties, jo darbs viņu mīl! Arī manā praksē bijuši gadījumi, kad, samainoties ar kolēģi, kuru pacienti īpaši mīl, pie manis nonāk viņam domātie sarežģītie slimnieki.

Par tuvinieku ārstēšanu un sarežģītiem gadījumiem, kam bieži mēdz būt vienkāršs risinājums

 "Es neesmu māņticīgs - pasaules lietu kārtību pamatoju ar racionāliem argumentiem," teic gastroenterologs prof. ANATOLIJS DANILĀNS "Tāpēc likumsakarības medicīnā manā izpratnē tomēr biežāk ir racionāli pamatotas. Protams, ticu arī ārsta intuīcijai - man bijuši vairāki gadījumi, kad esmu nojautis likumsakarību vai bīstamas slimības draudus par spīti tam, ka viss izskatās ļoti labi. Šādu intuīciju ārsts iegūst laika gaitā, zemapziņā nogulsnējoties noteiktai informācijas bagāžai."

Vēl pirms vairākiem gadiem, kad man bija nakts dežūras Stradiņa slimnīcā, mani naktī palūdza apskatīt vienu slimnieci. Ieejot telpā un pat lāgā neapskatot slimnieci, man šķita, ka stacionētajai sievietei ir cukura diabēts. Sarunas sākumā izrādījās, ka viņai ir cita slimība. Tobrīd domāju, redz, kā - tomēr esmu maldījies. Bet izrādījās, ka jāapskata vēl viena paciente - un pēc pieredzes darbā ar diabēta slimniekiem biju sajutis gaisā specifisko diabēta slimniekiem raksturīgo smaržu, tā bija nostrādājusi zemapziņā un, vēl neredzot slimnieku, ļāvusi noteikt diagnozi.

Manuprāt, galvenais nerakstītais likums medicīnā ir neizmantot cita ārsta neveiksmi, lai izceltos uz tās fona un celtu savu prestižu. Citādi var iznākt kā anekdotē. Dakteris jautā: "Kurš trakais tad jums šīs zāles varēja izrakstīt?" - "Jūs, dakterīt!" Pat ja gadījusies kļūme (un ārsti nebūt nav pasargāti no kļūmēm!), jābūt godīgam gan pret sevi, gan citiem. Domāju, ka ļoti bieži ārsta nepatikšanu pamatā ir paša iedomība.

Zinu, ka, strādājot medicīnā, dzīvoju uz nestabilas laipas. Nekādā gadījumā nevar uzskatīt, ka precīzi zinām pacienta slimību, tāpēc ir būtiski nekad nebeigt šaubīties. Cits likums - neslēpt patiesību no pacienta un iesaistīt viņu ārstēšanas procesā. Ārsta un slimnieka attiecībās ļoti būtiska ir abpusēja atklātība un izpratnē balstīta sadarbība. Aplam izprastu ārstēšanas paņēmienu dēļ sekas var būt abpusēji nelabvēlīgas. Vienmēr jāatceras, ka veselību nevar nopirkt, tāpēc pašam pacientam aktīvi jāiesaistās ārstēšanās procesā. Vēl kāda likumsakarība, par kuru esmu pārliecinājies, - medicīna ir ne tikai zinātne, bet arī māksla!

Piekrītu tam, ka, ārstējot pacientu - mediķi, slimības sarežģījumi novērojami biežāk. Tas tāpēc, ka mediķi pret ārstēšanu neizturas ar tik lielu nopietnību kā ne-mediķi. Daudz grūtāk ārstēt arī savus tuviniekus. Arī man pašam gadījies tikai pēdējā brīdī saprast, ka tuvinieka sūdzības par sāpēm vēderā tomēr liecina par aklo zarnu!

Piekrītu tam, ka sarežģītiem gadījumiem bieži vien mēdz būt vienkāršs risinājums. Piemēram, kāda paciente bija apstaigājusi duci ārstu, neviens nespēja viņai novērst sāpes pie vēdera izejas. Uztaisījām rentgenu, izrādījās, ka sāpes rada lauztais astes kauls!

Piederu tiem cilvēkiem, kas tic dabas likumiem - tajos jāieklausās un tiem jātic! Jo, ja līdīsi zem tramvaja, tad salauzīsi kāju - un tu to nevari nekādi ietekmēt, vien nelīst zem tramvaja!

Bēbīšu likums, pilnmēness un daba, kas nemīl tukšumu

"Nerakstītie likumi medicīnā ļoti bieži ir tā saucamie Mērfija likumi," saka ULDIS BALODIS, Liepājas reģionālās slimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas virsārsts. "Artura Bloha grāmatā "Mērfija likumi ārstiem" esmu atzīmējis sev raksturīgākos un varbūt arī tos, kas pierādījušies dzīvē un darbā."

Sava daļa tur ir arī melnā humora, piemēram, "ja tavs laiks nav pienācis, tad pat ārsts tevi nespēs nogalināt".

Var piekrist "bēbīšu likumam" - visi bērni dzimst no pusnakts līdz pulksten pieciem rītā. Pat nezinu, kāpēc tā ir, bet tajā laikā tiešām dzimst vairāk. Reiz prasīju par to dr. Vēverei, Ginekoloģijas nodaļas vadītājai, viņa atjokoja, ka dzimst tad, kad ieņemti.

Milo medicīnas likumi: vairākums situāciju uzlabosies bez medicīniskas iejaukšanās; daudzas situācijas, kas neuzlabojas bez medicīniskas iejaukšanās, nekļūs labākas arī ar medicīnas palīdzību. Tas attiecas uz pacientiem, kam patiesībā nepieciešama psihoterapija, cilvēkiem, kas meklē izrunāšanos, sociālu kontaktu, uzmanību, vēlas justies uzklausīti vismaz savu ciešanu dēļ.

Ir arī tāds nerakstīts likums - pacients, kas visskaļāk uzvedas vai kategoriski pieprasa uzmanību, nav kritiski slims. Lielāka uzmanība jāpievērš klusajiem.

Darbs intensīvās terapijas nodaļā vai neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā ir tik intensīvs, ka statistisku kopsavilkumu neizveidosi, taču ir gadījumi, kas paliek prātā. Reiz NMP nodaļas reanimācijas zālē nomira kāds pacients, par kura dzīvību cīnījāmies, diemžēl nesekmīgi. Apmēram pēc pusstundas NMP nodaļā vīrs ieveda sievu dzemdētāju, bet jau tādā procesa stadijā, ka dzemdības bija jāpieņem tajā pašā zālē. Normālās dzemdībās piedzima smuks un veselīgs puisēns - daba nemīl tukšumu...

Ir bijis gadījums, kad intensīvās terapijas nodaļā gandrīz vienlaikus mirst slimnieki blakus gultās - pāra likums vai sagadīšanās, nezinu.

Varētu piekrist, ka visas ķibeles notiek piektdienā, bet tikpat labi arī pirmdienas ir melnās dienas. Tad jāskatās statistika. Tam varētu būt skaidrojums - nedēļas vidū cilvēks ir mobilizēts, piektdienā atslābst un rada sev problēmas. Savukārt pirmdienā ierodas visi tie, kas pa brīvdienām cietušies un gaidījuši izveseļošanos. Zināms taču, ka zobi vairāk sāp brīvdienās un naktīs.

Tāpat arī pirms pilnmēness ir emocionāli nestabila situācija, vairāk sadzīves konfliktu, traumu. Pašā pilnmēnesī - ne vienmēr.

Statistiski varētu pierādīt arī tādu likumu, ka ir kolēģi, pie kuriem pacienti burtiski "līp" - dežūrā noteikti būs vairāk slimnieku, turklāt neikdienišķi gadījumi, klīniski grūti diagnosticējami, atipiski. Daudzas lietas var būt atkarīgas no konkrētas personības, enerģētikas. "Augšas" par visu atbild un seko līdzi.

Tieši tas pats ar brīnumiem - ir, kad tādi notiek. Apstākļi saslēdzas maksimāli labvēlīgi, bet - kāpēc? Jo pacients ir labs cilvēks, dzīvē citiem darījis daudz laba. Šī labā enerģija kopā ar ārstu var paveikt medicīniskus brīnumus. Un ir pacienti, kad jūti - palīdzēt nevarēs, būs konflikts. Darīsi visu, kas tādos gadījumos jādara, bet palīdzēt nevar, kaut kā nesanāk.

Slimību izplatības temps pašu mediķu vidū (saskaņā ar Džonsona likumu) ir apgriezti proporcionāls uzņēmuma labklājībai - tas strādā. Jo vairāk stresa, neziņas, jo vieglāk cilvēks padodas slimībai. To novēroju, kad valstī sākās krīze, medicīnas darbiniekiem mazināja jau tā mazās algas. Liepājā gan mediķi ir izturīgi, strādā, kamēr krīt.

Zināms, ka vienmēr kaut kas atgadās, ja mediķis pats kļūst par pacientu. Vispirms jau mediķi ne vienmēr pievērš adekvātu uzmanību savai veselībai, bet, kad nonāk kolēģa rokās, scenārijs var veidoties divējādi - kolēģim apskati veic "čomiski", neiedziļinās lietas būtībā, neatvēl nepieciešamo daļu nopietnības, uzmanības vai arī pārspīlē izmeklējumu un ārstēšanas kvantitāti, veic liekas manipulācijas, ko nedarītu parastam pacientam. Bet var jau būt, ka tā nav. Varbūt mediķiem nav lemts "normāli" izslimot savas kaites.

Vairākums kolēģu dežūrās zina, ka nav vēlams pa dienu nolikties pasnaust pat ne uz pusstundiņu vai iet gulēt pirms pusnakts. Ja tomēr tā sanācis - garantēts darbs līdz pašam rītam. Šķiet, pulkstenis vienpadsmit naktī, nodaļa kā izslaucīta, varētu iet pagulēt, bet labāk ne. Citādi desmit minūtes pāri divpadsmitiem sāksies pacientu straume un turpināsies līdz rītam.

Ir likumi, ar kuriem jārēķinās vai vismaz tie jārespektē, bet laikam jau nevajag sevi uz to piepildīšanos ieprogrammēt vai noskaņot - tad tie piepildīsies, un arī tas ir likums.

Foto: Ilze Vainovska un no Doctus arhīva