AINĀRS RUDZĪTIS, kardiologs — Medicīnā vajag zināmu fanātismu
Kad un kādiem pacientiem noderīga šī metode?
Balona pulmonālā angioplastija ir risinājums, ja, lietojot asinis šķidrinošus medikamentus, trombi, kas atrodas plaušu artēriju sīkajos jeb segmentārajos un subsegmentārajos zaros, trīs mēnešu laikā nav izšķīduši un uzsūkušies, bet ar ķirurga instrumentu tikt tiem klāt un mehāniski tos iztīrīt nav iespējams.
Tā ir mazinvazīva procedūra, kad plaušu artērijās caur cirkšņa vēnu ievada tievus katetrus un, uzpūšot īpašu baloniņu, paplašina sašaurinātās artērijas, tādējādi sasmalcinot jeb saspiežot vecos trombus un atjaunojot asins plūsmu. Viss process notiek rentgena kontrolē.
Hroniska trombemboliska pulmonālā hipertensija ir vienīgā plaušu hipertensijas forma, kuru var pilnībā izārstēt, izmantojot ķirurģisku vai transkatetra metodi. Bieži šīs abas metodes arī kombinē. Un, turpinot lietot medikamentus un aizkavējot jaunu trombu veidošanos, pacients var atgriezties normālā ikdienas dzīvē.
Vai ir tik vienkārši, kā izklausās?
Pati par sevi šī tehnoloģija nav tik sarežģīta. Lai tīrītu sirds vainagartērijas, miega un kāju artērijas, arī Latvijā to lieto vairāk nekā trīsdesmit gadus. Bet plaušu artēriju balona pulmonālā angioplastija ir novitāte. Pirmoreiz cilvēkam to veica jau 1988. gadā holandiešu ārsti. Metode vēl nebija atstrādāta, bija sarežģījumi, plaušu audu un artēriju bojājumi, tāpēc sekoja pieklusums. 2001. gadā Hārvarda Universitātes zinātnieku grupa publicēja astoņpadsmit pacientu klīnisko gadījumu sēriju ar krietni labākiem rezultātiem, tomēr komplikāciju joprojām bija diezgan. Interese atkal apsīka, līdz 2012. gadā japāņu pētnieku un ārstu grupa ziņoja par sešdesmit astoņiem šādi ārstētiem pacientiem. Metode bija uzlabota, gūta sapratne, kā jārīkojas, lai komplikāciju rastos mazāk. Proti, vienā reizē jāārstē mazāk plaušu segmentu (divi trīs), jāizmanto mazāki baloni un viss process jāveic vairākās sesijās ar nedēļas vai divu starplaiku.
Tāds lēciena laiks bija 2013. gads, kad klajā nāca ļoti daudz publikāciju, pieredzē dalījās dažādu valstu plaušu hipertensijas centri.
Kad Latvija iesaistījās šīs metodes ieviešanā?
Aptuveni divus gadus plānojām, mācījāmies. Kopā ar profesoru Andri Skridi devāmies gan uz Vīni, gan Varšavu iepazīt kolēģu pieredzi. Pateicoties Rīgas Stradiņa universitātes un Latvijas Zinātnes padomes pētījumu projektu programmas finansiālajam atbalstam, zinātniskās izpētes granta ietvaros precīzāk apzinājām situāciju Latvijā, pacientu skaitu, kam šī metode būtu izmantojama.
Pirmā reize ir īpaši atbildīga.
Tas ir gaidpilns, izaicinošs brīdis, ir satraukums par pacientu un rezultātu. Procedūru veicām pieredzējušā poļu kardiologa Marcina Kurzinas vadībā.
Man kā dullajam Daukam interesē, kas tur, tālumā, aiz tā horizonta ir. Apstāties jau nevar!
Divdesmit darba gadu laikā izaicinājumu bijis gana daudz, daudz kas jauns ir ieviests, kur arī es esmu piedalījies.
Ko gribētu minēt vispirms?
Pilnīgi noteikti metodi, par kuru esmu aizstāvējis disertāciju, — sirds priekškambaru starpsienas defektu slēgšanu caur katetru. Caur cirkšņa vēnu sirdī ievada īpašu katetru un noslēdz defektu no abām pusēm ar ierīci, kas līdzinās dubultam lietussargam. Tagad vairāk nekā 95 % gadījumu šo metodi izmantojam konkrētas sirdskaites terapijā. Pacientam nav jāveic sirds operācija. Apgūt metodi esmu palīdzējis arī kolēģiem Lietuvā — Kauņā, Klaipēdā.
Ir virkne iedzimtu un iegūtu sirdskaišu, ko ārstējam caur katetru: kambaru starpsienas defektu slēgšana, aortas koarktācijas stentēšana, sašaurinātu vārstuļu paplašināšana un citas.
Pacientiem, kuriem ir priekškambaru mirdzēšana un kuri kādu iemeslu dēļ nevar lietot perorālos antikoagulantus (augsts asiņošanas risks, medikamentu nepanesība), lai izvairītos no trombu veidošanās un insulta riska, veicu sirds kreisā priekškambara austiņas slēgšanu ar īpašu slēdzējierīci, kas līdzinās pudeles korķim. Jo kreisā priekškambara austiņa ir vieta, kurā trombi pacientam, kam ir priekškambaru mirdzēšana, veidojas vairāk nekā 90 % gadījumu.
Kopā ar Stradiņa slimnīcas Sirds komandas kolēģiem esmu Latvijā ieviesis transkatetrālu aortas vārstuļa implantāciju (TAVI) un kopš 2009. gada esmu piedalījies lielākajā daļā šādu operāciju.
TAVI apguvām vispirms Francijā (Ruānā), pēc tam Šveicē (Lozannā) kursos, kur trenējāmies uz mulāžām. Metodi apguvām visa Sirds komanda — invazīvie kardiologi, kardioķirurgi, anesteziologi, medmāsas.
TAVI aizsāka jaunu laikmetu ne tikai Latvijā — tā bija paradigmas maiņa arī pasaules kardioloģijā. Pirmo aortas vārstuļa implantāciju caur katetru veica Alans Kribjē (Alain Cribier) 2002. gadā Francijā, mēs — 2009. gadā.
Katetri un ierīces ir vienādi gan mums, gan ārvalstīs, rokas prot darboties visiem. Bet, lai uzsāktu ko jaunu, vajag know how — jāzina darbības algoritmi, manipulācijas soli pa solim. To palīdz apgūt pieredzējuši kolēģi: gan mācot, gan esot līdzās pie operāciju galda.
Kāpēc izvēlējāties būt kardiologs? Tas ir lielais mērķis medicīnas studentam!
Ne katram!
Mani sākotnēji interesēja divas disciplīnas — pulmonoloģija un kardioloģija. Kardioloģija īpaši saistīja ar dinamiskumu — diagnostika, ārstēšana, pacienta atveseļošanās ir straujš process, rezultāts sasniedzams ātri, tas ir acīm redzams, praktiski tūlītējs.
Interesēja arī asinsvadu ķirurģija, asinsvadu anatomija, funkcija, fizioloģija, arī to šūšana ar smalkiem diegiem. Gāju volontēt. Tomēr jau studiju piektajā sestajā kursā zināju, ka gribu būt tikai kardiologs!
Arī medicīnas studijas izvēlējāties bez šaubām?
Skolā patika dabaszinātnes. Mans tēvs bija bioloģijas un ķīmijas skolotājs. Nāku no Valmieras, no labas vidusskolas (4. vidusskolas, tagad Pārgaujas Valsts ģimnāzija), kur man bija izcils bioloģijas skolotājs Uldis Paeglis. Pateicoties viņam, tā ievirze radās. Tā kā gribēju nodarboties ar ko praktiskāku, ne tikai zinātni, nosvēros par labu medicīnai, kas apvieno gan teorētisko, gan praktisko pusi. Man nebija nekādu citu opciju, izņemot medicīnu. Draugs, arī valmierietis, tagad kolēģis, izcils endokrīnais ķirurgs profesors Zenons Narbuts jau studēja medicīnu, no viņa uzzināju par studentu dzīvi, mācībām — tas šķita aizraujoši.
Izlēmāt kļūt par kardiologu — un pa gludu taku uz mērķi?
Nē, ceļš uz specialitāti nebija tik vienkāršs. 1996. gadā, kad stājos rezidentūrā, kardioloģijā bija tikai viena vieta. Un es to vietu nedabūju. Lai gan mācījos cītīgi, atzīmes bija labas, neizturēju konkursu. Tad bija zināms šoks, dilemma, ko darīt tālāk — augstskola pabeigta, mērķis izvirzīts...
Man piedāvāja apgūt reimatoloģiju, ko mācījos vienu gadu. Reimatoloģijas rezidentūras ietvarā ir arī kardioloģijas cikls, to izgāju Stradiņos. Tas interesi par kardioloģiju nostiprināja vēl vairāk.
Paralēli sāku strādāt Gaiļezera slimnīcā kā ārsts stažieris, ieguvu internista sertifikātu, dežurēju kardioloģijas nodaļā, vēlāk sertificējos kā kardiologs.
2000. gadā dzīve atkal pamainījās. Uzzināju par iespēju mācīties Šveicē, par turienes valdības izsludinātu stipendiju konkursu. Pieteicos un ieguvu šo stipendiju. Varēju brīvi izvēlēties, ko tieši mācīties. Izlēmu apgūt ehokardiogrāfijas metodi.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2022. gada jūnija numurā