Veselības iestāžu stūrmanes: Ineta Zīriņa, Lūcija Akermane. Toreiz un tagad: 3. sērija

Veselības veicināšana kā sirdsdarbs

INETA ZĪRIŅA no 1996. līdz 2006. gadam bija Veselības veicināšanas centra vadītāja. Sākoties krīzei, centru reorganizēja. Taču ne viss iesāktais ir pazudis. Turpinās darbs Ilgtspējīgās attīstības fondā, sadarbība ar bijušajiem kolēģiem. Jau gadu viņa pieņēmusi jaunu izaicinājumu — kļuvusi par Rīgas Veselības centra valdes priekšsēdētāju. Blakus jaunajiem pienākumiem laiks atvēlēts sirdsdarbiem.

 “No veselības veicināšanas nevienu brīdi neesmu aizgājusi. Arī pašreizējais darbs saistīts ar šo jomu,” teic Rīgas Veselības centra vadītāja Ineta Zīriņa. Šajā amatā viņa ir no 2015. gada marta.

Gadus, kas aizvadīti Veselības veicināšanas centra vadītājas krēslā, sauc par laimīgākajiem dzīvē. “Savā ziņā tas bija sapņu darbs, kā pašas izauklēts bērns. Pirms tam, strādājot Veselības ministrijā, tika izveidota Veselības veicināšanas nodaļa, un tur arī nobrieda ideja par atsevišķu centru, kas valstī nodarbotos ar veselības veicināšanas programmu izstrādi, īstenošanu un uzraudzību. Mums bija ļoti laba sadarbība gan ar Pasaules Veselības organizāciju, gan ar līdzīgu organizāciju Anglijā.” Veidojuši centru, remontējuši telpas. Desmit gados nomainījās desmit veselības ministri, un katru gadu no jauna bija jāpierāda centra nepieciešamība. “Zināmā mērā tā bija arī aizstāvība, jo veselības veicināšanai un profilaksei nauda vienmēr jāizcīna. Tas nav tikai Latvijas gadījums, bet visas pasaules problēma.”

Runājot par šajā laikā padarīto, Ineta Zīriņa uzsver, ka centrs strādāja ne tikai nacionālā līmenī, bet izveidoja arī reģionālo pašvaldību tīklus. Darbinieki bija Madonā, Valmierā, Daugavpilī un Kurzemes reģionā. “Mūsu piemēru ņēma arī par paraugu citās Eiropas valstīs, kļuvām par Eiropas veselības veicināšanas asociācijas biedru un dabūjām lielu Eiropas atbalstītu projektu, kurā daļa Eiropas valstu mācījās no mūsu parauga. Kā valstij strādāt ar pašvaldību, kā veidot programmas par veselīgu uzturu skolās, bērnudārzos, topošo vecāku programmas, pretsmēķēšanas kampaņas. Mums bija arī valsts finansēts televīzijas raidījums.”

Ineta Zīriņa ar skumjām atceras brīdi, kad valstī sākās krīze un bija ciešāk jāsavelk josta. Veselības veicināšana un profilakse bija nozares, kas cieta pirmās. “Tas nebija viegli, jo centra izveidē ielikts milzīgs darbs. Ir gan patīkami, bet arī vienlaikus sāpīgi, jo nesen izlasīju Pasaules Bankas rekomendāciju — tā iesaka veidot sabiedrības veselības institūtu, kas nodarbotos un organizētu sabiedrības veselības un izglītības darbu. Tas pats velosipēds, kuru atkal no jauna veidosim!”

Viņa gan apstiprina, ka darbs, ko iesāka Veselības veicināšanas centrs, nav pilnībā pārtrūcis — ieinteresētās pašvaldības saglabājušas veselības veicināšanas koordinatorus. “Mēs bijām pirmie, kas iniciēja sadarbību arī ar nevalstiskām organizācijām, kuru tobrīd nebija tik daudz. Sniega bumba aizvēlusies un Latvijā pašlaik ir ļoti daudz sabiedrisko organizāciju, kas darbojas kādā no veselības jomām.”

Jautāta, ko no šodienas redzesloka darītu citādi, Ineta  Zīriņa mazliet domā — tolaik par maz iesaistījuši citu nozaru pārstāvjus, par maz meklējuši domubiedrus. Arī pasaules prakse pierāda, ka par veselības jomu vajadzētu runāt jebkurā nozarē, lai saprastu, ka ikviens ieguldījums nāk par labu sabiedrības veselībai kopumā. “Tajā laikā Pasaules Veselības organizācijas stratēģija bija “Veselību visiem 21. gadsimtā”. Kad dokumentu adaptēja Latvijā, toreizējais Rīgas pilsētas Veselības pārvaldes vadītājs dakteris Andris Glāzītis teica, ka šo dokumentu vajadzētu izdalīt katram ministram, lai iemācās no galvas, un Ministru kabineta sēdē tek-stu atprasīt. Tikai tad mēs zināsim, ka ikviens piedalīsies šā dokumenta īstenošanā,” atceras Ineta Zīriņa.

Tieši Veselības veicināšanas centrs iniciēja smēķēšanas aizlieguma likuma izmaiņas par smēķēšanu publiskās vietās. “Sākumā šķita pilnīgi neiespējami. Visas ministrijas (arī Finanšu) draudēja, ka tas neies cauri. Mēs savācām 10 000 iedzīvotāju parakstu. Tas bija tikai laika jautājums. Vēl nesen ar draugiem runājām: kurš tagad var iedomāties, ka restorānā vai kafejnīcā kāds smēķētu?! Arī žurnālos nav cigarešu reklāmu, lai gan toreiz teica, ka tas nenotiks un žurnāli bankrotēs. Tas ir pierādījums, ka cīņa nav bezjēdzīga. Veselības veicināšanai ir divas puses: pozitīvā (aicinot mainīt dzīvesveidu) un represīvā. Arī otra metode jāizmanto. Šobrīd Anglijā ieviests TV reklāmas aizliegums no veselības viedokļa kaitīgākiem ēdieniem, tās atļautas tikai pēc vienpadsmitiem vakarā, kad mazie bērni jau guļ.”

Neviens krēsls nav mūžīgs

LŪCIJA AKERMANE desmit gadus nostrādāja Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrā (VOAVA), pēc tās reorganizācijas kļuva par Medicīnas centra Elite valdes priekšsēdētāju, tagad iegūtā pieredze un rūdījums noder, strādājot Aizkraukles slimnīcas valdes locekle amatā.

Lūcijas Akermane smejoties atzīst, ka amatos pārvilināta. Viņas pirmā darba vieta bija 4. pārvaldes poliklīnika, kur strādājusi par grāmatvedi. “1986. gadā pāriet darbā uz Veselības aizsardzības ministriju mani pierunāja toreiz medicīnas sabiedrībā labi pazīstamais Jānis Šteins, Veselības aizsardzības ministrijas galvenais grāmatvedis vēl no Latvijas laikiem. Mans amats bija Grāmatvedības pārvaldes vecākā ekonomiste. Es pārdzīvoju visas Veselības aizsardzības ministrijas reorganizācijas. Gan ministrijas likvidēšanu, Veselības departamenta izveidošanu Labklājības ministrijas sastāvā, pēc tam atkal atvienošanos un Veselības ministrijas izveidi. No 1994. gada līdz 1999. gadam — piecus gadus paspēju nostrādāt Finanšu ministrijas Valsts kasē Valsts budžeta uzskaites un pārskatu nodaļas vadītāja amatā, vēlāk pēc kārtējās reorganizācijas Pārskatu departamenta direktores amatā. Arī uz turieni mani pārvilināja.” Tāpat bijis ar direktora vietnieces amatu Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrā. “Aģentūrā nostrādāju desmit gadus — līdz 2009. gada oktobrim. Sākumā par direktora vietnieci finanšu jautājumos, tad par direktora pienākumu izpildītāju, no 2006. gada direktora amatā. Aģentūrā sākās problēmas ar medikamentu iepirkumiem, tika vainota aģentūras vadība, arī prese par to daudz rakstīja. Mainoties ministriem, īsā posmā nomainījās trīs direktora pienākumu izpildītāji. Es paliku strādāt.”

Par šo laiku, iegūto pieredzi un cilvēkiem viņai saglabājušās pozitīvas atmiņas. Ar daudziem ir kontakti joprojām. “Es uzticos cilvēkiem. No laika distances raugoties, varbūt par daudz uzticējos. Atsevišķās jomās vajadzēja kritiskāk paskatīties. Ne vienmēr tas, ko cilvēks saka, ir tas pats, ko viņš domā.”

Viņai gandarījums, ka pēc visām negācijām, kas tolaik izskanēja par vadību, VOAVA direktores amatā tomēr spēja sakārtot iepirkumu sistēmu. Izstrādāja iekšējos normatīvos aktus, noteica kritērijus līdzekļu piešķiršanai ārstniecības iestādēm. Ieviesa jauninājumu, ka aģentūras tīmekļa vietnē visiem ir publiski redzamas noslēgto līgumu summas, finanšu līdzekļu faktiskā apguve. Šo praksi tagad turpina Nacionālais veselības dienests. Mēģinājuši arī mainīt kontroles sistēmu. Taču ārstniecības iestāžu vadītāji nebija apmierināti, kritizēja, Veselības ministrija pakļāvās spiedienam, veica kārtējo reorganizāciju, nododot šo funkciju Veselības inspekcijai, principā vājinot kontroles iespējas. Viņa joprojām paliek pie domas, ka kontroles sistēmai jābūt. “Nepietiek jau tikai ar informāciju vadības informācijas sistēmā. Uzticies cilvēkam, bet tomēr pārbaudi. Viens — ko redzi informācijas sistēmā, otrs — aizejot uz ārstniecības iestādi. Jā, ārstniecības iestādes vadītājam varbūt nav patīkami, bet tas disciplinē, dod iespēju atklāt kļūdas un tās labot.”

Pie nepadarītajiem darbiem viņa pieskaita veselības aprūpes pakalpojumu tarifus. “Tarifus vajadzētu pārskatīt profesionāliem ekonomistiem, piesaistot attiecīgās medicīnas nozares speciālistus, sākot no nulles varianta. Bet šobrīd tarifos tiek veikts “kosmētiskais remonts” — mainās nodokļi, kaut ko pielabojam, mainās darba samaksa — atkal kaut ko pielabojam. Tāpat ir liela uzticēšanās profesionālajām asociācijām. Ir asociācijas, kas izcīnījušas ļoti labus tarifus, bet ir asociācijas, kas tiem nav pievērsušas vajadzīgo uzmanību, un tarifi ir zemi. Tad rodas jautājums — kāpēc? Tā nedrīkstētu būt. Nacionālajam veselības dienestam, iespējams, lielā darba apjoma dēļ pietrūkst kapacitātes. Tas nav neizdarāms darba apjoms, bet prasa laiku.”

Foto: Jānis Brencis

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada aprīļa numurā