Uzticēšanās trauslā līnija
Visā rakstu sērijā, mēģinot radīt sensāciju, - redz, kā kārtējais likums nestrādā praksē - žēl, bet netiek runāts par cēloņiem (piemēram, kas notiek ar daudz aprunāto, no skolu programmām svītroto veselības mācību?), tā vietā tiek meklēts ērts ziņotājs. Netiek uzdots arī jautājums: kas tad ir ārs ta pienākums? Būt tiesībsargam vai tomēr uzticības personai - pusaudzei, kura nobijusies atnākusi pie ārsta, lai, iespējams, pirmajam pastāstītu par savu problēmu? Ar likuma asajām šķērēm efekta vietā var iegūt arī defektu.
Medicīnā uzticēšanās līnija ir ļoti smalka un trausla. Šomēnes Doctus raksta par to, ko noklusē pacienti. Protams, šad un tad viņi kaut ko noklusē, un ir interesanti uzzināt kolēģu pieredzi. Taču galvenā doma, ko visi iztaujātie uzsver - ārsts nav ne soģis, ne mācītājs, drīzāk aizstāvis, tāpēc ir svarīgi saprast pacientu un panākt viņam pretī.
Arī visās profesijas mundiera spodrināšanas akcijās - vai tā ir Meklējam sirdsmāsiņu vai Mans aptiekārs - sevi pierāda vienkāršais stāsts par uzticēšanos. Un to nopelna ne tikai ar profesionālajām zināšanām, bet arī attieksmi, cilvēcību, empātiju...