ANDRIS BAUMANIS, ārsts ar cīnītāja garu

Iedvesmo būšana dabā

Visas intervijas tagad sākas ar kovidtēmu, bet — kas jūs iedvesmo pelēkās ziemas dienās, kādas mūsu platuma grādos ir pārsvarā?

Iespēja pabūt dabā — ārpus četrām sienām, pastrādāt ārā. Darbdienās to īstenot grūtāk, jo diezgan vēlu pārrodos mājās, bet, ja ir sniegs, mēdzu pat astoņos deviņos vakarā doties slēpot, ar distanču slēpēm pieveicot desmit vai piecpadsmit kilometru. Tiesa, iepriekšējā ziemā tas neizdevās ne reizes, jo nebija sniega. Bet vislabāk relaksēties man izdodas savā pirtiņā.

Taču bieži vien vakaros turpinu strādāt mājās — ir jāiepazīstas ar jaunāko specializēto literatūru, izmaiņām likumdošanā, jāveic ieraksti pacientu slimības vēsturē. Meditācijai neatliek laika, ja vien par meditāciju neuzskata atrašanos pie datora.

Covid laikā pacienti nāk ar ļoti konkrētu problēmu

Pacients nereti atnāk ne tikai pēc receptes. Kā uzmundrināt, nomierināt?

Tagad tādu vizīšu pie ģimenes ārsta, lai tikai saņemtu recepti, gandrīz vairs nav, jo pie tās var tikt attālināti, tikai jāpiezvana dakterim vai māsiņai. Lielākā daļa pacientu nāk dažādu slimību dēļ, diapazons ir plašs. Tā kā izmeklēšanas iespējas ir ierobežotas, jo daudzi speciālisti nav brīvi pieejami, pats cenšos pacientiem precīzi noteikt diagnozi un nozīmēt ārstēšanu, zinot, ka attiecīgās medicīnas jomas speciālista izmeklējumiem pacienti varēs piekļūt pēc ilgāka laika.

Sarunas ar pacientiem

Ārsts ārstē ne tikai fiziskās kaites, bet arī dvēseli. Tā ir? Vai tomēr dvēseli atstājam psihoterapeitiem, mācītājiem?

Komunikācijai ar pacientu ir ļoti liela nozīme! To var saukt par psihoterapiju vai kā citādi, bet, ja pacients pēc sarunas ar ārstu nomierinās, jo noskaidrojis, ka nekas nopietns viņam nekaiš, šai sarunai ir efekts. Pacientam kļūst labāk. Ja ārsts vizītei atvēlētajās piecpadsmit minūtēs ne tikai rakstīs datorā, bet arī sniegs atbildes uz pacienta jautājumiem, parunāsies, pacients būs saņēmis to, ko grib.

Arvien vairāk ir pacientu, kas vēlas profilaktiski pārbaudīt veselību, arī jaunus cilvēkus interesē visas nepieciešamās vakcinācijas un izmeklējumi, kas jāveic noteiktā vecumā.

Savukārt pacienti cienījamos gados, kuriem ir vairākas hroniskas slimības, interesējas, ko svarīgi ārstēt pirmām kārtām. Ja, piemēram, ir piecas slimības, pacients aiziet pie pieciem dakteriem, katrs izraksta kādu medikamentu, galu galā pacientam ir pilns groziņš ar zālēm, kas jālieto ik dienu. Nereti pacients, apjucis no šīs zāļu gūzmas, nelieto nevienas. Tāpēc svarīgi noskaidrot, kuras zāles patiešām ir vajadzīgas un bez kurām var iztikt.

Vai ir reizes, kad saprotat, ka jūsu uzmundrinājums nav vajadzīgs, jo pacients tāpat nedzird jūs?

Jā, kad pacients, piemēram, ieņēmis galvā, ka viņš ir slims un kļūs par invalīdu. Un negrib uzklausīt, ka šo domu vajadzētu izmest no galvas, jo ir virkne iespēju izārstēties un nekļūt par invalīdu.

Pacienta attieksme pret slimību nosaka astoņdesmit procentus no labvēlīga iznākuma, bet ārsts un medikamenti tikai kādus divdesmit procentus. Ja pacients to ignorē, rezultāts būs neiepriecinošs.

Nereti pacienti pēc Google atrastas informācijas mēģinājuši paši sev noteikt diagnozi. Tad jāpamato, kāpēc pacients domā nepareizi. Jo no ārsta pacients gaida pierādījumus, ka viņa Google izlasītais spriedums aizvirzījies nepareizā gultnē.

Tagad pievērsīsimies kovidtēmai. Ko sakāt pacientiem, kas ļoti baidās saslimt?

Pārsvarā baidās saslimt cilvēki gados, daži pat dzīvo pilnīgā izolācijā, baidoties aiziet pie kaimiņa. Tad stāstu, ka inficēšanās risks viņiem nav tik liels kā citiem, jo vairs nav jādodas uz darbu, katru dienu nav jābrauc ar sabiedrisko transportu, bet pārtikas produktus iespējams nopirkt attālināti. Ja seniors to neprot izdarīt pats, var palūgt kādam jaunākam ģimenes loceklim. Cenšos pārliecināt šos pacientus, lai viņi līdz visaptverošai vakcinācijai ierobežo uzturēšanos publiskajā telpā, kur pulcējas daudz cilvēku, un lai bez vajadzības nenāk pie ģimenes ārsta.

Cik daudz praksē esat saskāries ar Covid noliedzējiem, antivakseriem?

Ik pa laikam ir kāds, kas saka — Covid–19 nav! Tad gribu pavaicāt: vai jums šķiet, ka slimnīcu gultās guļ lelles, nevis sasirgušie?

Manuprāt, Covid–19 noliedzēji neuzticas tiem, kas pie mums pārsvarā runā par koronavīrusa pandēmiju, proti, politiķiem, jo ļoti daudz informācijas par šo slimību sniedz politiķi, kuriem liela daļa Latvijas sabiedrības neuzticas. Ja politiķi saka “balts”, tad tie, kas viņiem neuzticas, drīzāk domās, ka ir pelēks vai melns.

Tajā brīdī, kad par Covid–19 runās speciālisti, teikto pamatojot ar zinātniskiem pierādījumiem, noliedzēju attieksme, iespējams, mainīsies. Jo ir jāsaprot, ka vakcinācija ir vienīgais veids, kā apturēt pandēmiju.

Pacientu attiekme pret vakcināciju

Tas būs tikai minējums, bet cik daudz pacientu jūsu praksē būs gatavi saņem Covid vakcīnu? Droši vien var vilkt kādu analoģiju ar gripas vakcīnu.

Šeit nav kardinālu atšķirību, jo, inficējoties gan ar gripu, gan ar koronavīrusu, var saslimt un nomirt, arī jauni cilvēki.

Patlaban nevaru nosaukt konkrētu pacientu skaitu, cik manā praksē būs gatavi vakcinēties pret Covid–19, bet, ja skaidri tiks pateikts, piemēram, ka brīvi pārvietoties drīkstēs tikai tie, kas ir vakcinēti, tad vakcinēsies “brīvprātīgi piespiedu kārtā”.

Sabiedrībā ir zināma piesardzība vai pat neuzticēšanās Covid–19 vakcīnai. Arī es gribētu redzēt, kādi būs vakcinācijas rezultāti pēc 6—24 mēnešiem, kā arī zināt, vai vakcinēties pret Covid vajadzēs vienreiz vai katru gadu. Pats esmu jau vakcinējies, to izdarīju pirmajā dienā, kad ģimenes ārstus aicināja uz Covid–19 vakcīnu.

Ģimenes ārsta prakse Covid-19 laikā

Kāda izskatās ģimenes ārsta ikdiena kovidlaikā? Kā esat pielāgojies?

Apmeklējumu skaits krities par divdesmit trīsdesmit procentiem, toties telefonkonsultāciju skaits pieaudzis divreiz un pat trīsreiz.

Ja pirms tam šīm konsultācijām atvēlēju stundu, tagad — trīs. Un dažkārt pat trīs stundu ir par maz, lai pēc pacientu pieņemšanas piezvanītu visiem tiem, kam būtu nepieciešams. Jo ar kovidu saslimušo un arī kontaktpersonu skaits ar katru dienu palielinās.

Apmeklējumu skaits manā praksē samazinājies tāpēc, ka cilvēki nenāk pie ģimenes ārsta, ja nav nopietnas vajadzības. Vairs nav pacientu, kas ierodas, lai ar ģimenes ārstu parunātos par asinsspiedienu vai cukura līmeni asinīs. Otrs faktors — daudz retāk nekā iepriekš slimo bērni. Viņi tagad mācās attālināti, dzīvojas pa mājām, nav vīrusu pārneses iespēju.

Kaut mainījies kontaktēšanās veids ar pacientiem, nekādu izmaiņu nav ģimenes ārsta darba birokrātiskajā daļā: pacienti ir ne vien jākonsultē pa telefonu, bet šī informācija arī jāfiksē elektroniskajā pacienta medicīniskajā kartē. Un tas ir gandrīz nereāli, jo es vienlaikus sarunājos ar pacientu un veicu ierakstu datorā. Pierakstu svarīgāko, jo detalizētu izklāstu fiziski nav iespējams fiksēt. Tam vajadzētu patērēt vēl tikpat daudz laika, cik telefonkonsultācijām — ierakstus datorā veikt pēc pacientu pieņemšanas vai darbu turpināt mājās. Uzskatu, ka svarīgāk par birokrātisko pusi ir konsultēt pacientu.

Kā nepazaudēt gaišumu, iejūtību, nekļūt ironiskam, sarkastiskam? 

Ģimenes ārsts nekad nevar paredzēt, kāda iemesla dēļ durvis vērs nākamais apmeklētājs. Jārisina ļoti plaša diapazona problēmsituācijas, nekad nav garlaicīgi.

Otra lieta, kas stimulē, ir darbs ar rezidentiem. Tas man liek būt tonusā, jo to, ko saku pacientam, dzird ne tikai viņš, bet vēl kāds. Topošie ģimenes ārsti mēdz arī pārliecināties, vai tas, ko teicis ģimenes ārsts, atbilst jaunākajiem ārstēšanas standartiem citviet pasaulē. Tas liek būt lietas kursā par jaunāko medicīnā.

Kā nekļūt ironiskam un sarkastiskam... Es nedomāju, ka mediķi tādi kļūst attiecībā pret pacientiem, bet savā vidē ir nepieciešams šis melnais humors, lai izreaģētu uzkrāto stresu, negatīvās emocijas, pārslodzi.

Taisnības cīnītājs - kāpēc tas svarīgi?

Allaž esat bijis mazliet provokators, taisnības cīnītājs pret dažādām birokrātijas nejēdzībām. Tas jums no dabas? Un kāpēc tas jums svarīgi?

Iestājoties pret dažādām birokrātijas nejēdzībām, es mēģinu sakārtot darba vidi ne vien sev, bet arī kolēģiem. Tie, kas cīnās, izsauc uguni uz sevi — tevi var biežāk kontrolēt vai vēl citādi pret tevi vērsties. Man nekad nav bijis bail vērsties pret nejēdzībām, bet daļa ārstu baidās skaļi pateikt, ko patiesībā domā, vai arī baidās, ka viņu domas nesakritīs ar citu domām, jo domā, ka viņi tiks kaut kādā veidā sodīti.

Tas nenozīmē, ka es kritizētu tikai kritizēšanas pēc vai visu noliegtu, es piedāvāju racionālu risinājumu vienai vai otrai problēmai, iesaku, ko likt vietā. Tas, vai manus ieteikumus ņem vērā, jau ir cits jautājums. Taču ir pietiekami daudz lietu, kas lēnā garā kustas uz priekšu, piemēram, digitālās. Diemžēl e–veselība nav attaisnojusi visas mūsu cerības. Patlaban esmu nobriedis atkal vērsties pie Ministru kabineta un Saeimas pieņemt politisku lēmumu “būvēt” jaunu e–veselību. Visu nav vajadzības sākt no nulles — jāpaņem vērtīgākais un jāveido jauna platforma.

Būt cīnītājam pret netaisnību un nejēdzībām ir manā dabā. Jau skolas laikā ļoti nopietni riskēju, aizstāvot klasesbiedreni. Kāda skolotāja viņu noveda līdz pašnāvībai, izceļoties konfliktam padomju varas līdera Brežņeva bēru saistībā. Klasesbiedrene bija ļoti patriotiska meitene, brīvdomātāja, kas sapņoja par brīvu un neatkarīgu Latviju. Savukārt skolotāja bija saistīta ar Valsts drošības komitejas struktūrām. Lai protestētu pret skolotājas rīcību, mēs divas vai trīs nedēļas boikotējām mācības. Ja ir pārliecība, ka tev taisnība, rodas drosme rīkoties. Valmieras Drāmas teātrī pat bija iestudēta Paula Putniņa luga “Žēlojiet mūs!” par šo traģisko notikumu.

Mani atzina par dumpja organizatoru, tika radīti šķēršļi iestāties augstskolā, KGB pat ielika mani sarakstā dienestam Afganistānā karošanai padomju armijas rindās. Tā tolaik rīkojās ar politiski neuzticamiem cilvēkiem, kas no dienesta, visticamāk, neatgriezīsies. Pateicoties labiem cilvēkiem, izbēgu no dienesta Afganistānā, bet nokļuvu dienestā aiz polārā loka.

Tomēr jūs nebaidāties nokļūt viedokļu krustugunīs.

Apzinoties, ka izteiktu vārdu atpakaļ neatsauksi, es atbildīgi izturos pret publisku uzstāšanos televīzijā, radio vai citos plašsaziņas līdzekļos. Ir jābūt gan pārliecībai par teikto, gan pamatojumam.

Padomju laikā cilvēki dzīvoja bailēs, daudziem šīs paaudzes cilvēkiem tās saglabājušās arī šodien. Bet ļaušanās bailēm nav risinājums. Protams, ne jau visi spēj tās pārvarēt, taču kādiem pieciem desmit procentiem sabiedrības nav bail mest izaicinājumus, piedāvāt jaunus risinājumus. Bez tā progress nav iespējams!

Foto: Inese Austruma un no Andra Baumaņa albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2021. gada februāra numurā