Ar epilepsiju slimo apmēram 65 miljoni cilvēku pasaulē un 60 % gadījumu tās ir fokālas lēkmes. Joprojām saglabājas izaicinājums paredzēt lēkmes atbildreakciju un zāļu rezistences iespējamību pret medikamentozo terapiju. Cilvēka Epilepsijas projekts ir starptautisks, prospektīvs novērojumu kohortas pētījums, kura laikā analizēta īstermiņa un ilgtermiņa atbildreakcija uz antikonvulsantiem pacientiem ar fokālu epilepsiju.
Smagas psihiskās slimības skāra 7,3 % pacientu ar hronisku nieru slimību (HNS), kas ir par 56 % augstāka izplatība nekā vispārējā populācijā. Psihiskās slimības klātbūtne bija saistīta ar paaugstinātu mirstību, savukārt bipolārie traucējumi bija saistīti ar paātrinātu nieru funkcijas pasliktināšanos.
Meta-analīzes rezultāti liecina, ka epilepsijas pacientiem vairāk nekā desmit psihiatrijas traucējumu – ieskaitot trauksmi un depresiju – izplatība ir ievērojami augstāka nekā tiem, kas nav epilepsijas slimnieki.
Pacientiem ar psihiskām slimībām ziņots par paaugstinātiem iekaisuma marķieriem, taču prospektīvi pierādījumi šai saistībai ir ierobežotā daudzumā. Šajā kohortas pētījumā skaidrots, vai pastāv saikne starp jebkādu psihiatrisku slimību un paaugstinātiem iekaisuma rādītājiem.
Alopecia areata (AA) ir saistīta ar multiplām blakusslimībām, tomēr informācija par slimību attīstību pēc AA attīstības ir ierobežotā daudzumā. Šajā pētījumā izvērtēta iniciālu psihiatrisku un autoimūnu slimību izplatība pacientiem ar AA.
Obsesīvi kompulsīvi traucējumi ir hroniska psihiatriska slimība, kas skar apmēram 2 % pasaules populācijas. Smagākos slimības gadījumos pacientiem pastāv grūtības uzturēt veselīgu dzīvesveidu, higiēnas normas, ir alkohola un citu vielu atkarības riski. Šobrīd pieejamie mirstības rādītāji šai pacientu grupai ir ierobežotā daudzumā. Zviedrijā tika veikts kohortas pētījums, kurā noteikts visi un specifiskie mirstības rādītāji pacientiem ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem salīdzinājumā ar vispārējo populāciju un šo pacientu brāļiem un māsām.
Sievietēm ar psihiskās veselības problēmām ir par 50 % lielāka iespējamība laist pasaulē bērnu priekšlaicīgi, nekā sievietēm bez psihiskām saslimšanām, secināts pētījumā Anglijā, kurā analizēja 2 miljonu dzemdību datus.
Pacientiem ar pirmreizēju psihozi iemesls var būt arī organisks jeb sekundāras etioloģijas, kad ar neiroradioloģisku izmeklējumu palīdzību var noteikt cēloni. Izteikts pieņēmums, ka visiem pacientiem ar pirmreizēju psihozes lēkmi būtu nepieciešams magnētiskās rezonanses izmeklējums, lai izvairītos no nopietnām klīniskām sekām, taču gan ikdienas praksē, gan klīniskajos pētījumos iztrūkst pierādījumu šādas taktikas izmantošanai.
Līdzšinējie pētījumi rāda, ka dažādi hroniski neiropsihiatriski traucējumi palielina risku smagas gaitas Covid–19 attīstībai. Nav skaidrs, vai šis risks līdzīgs arī citām SARS (smaga akūta elpošanas sindroma) infekcijām.
Vairāk nekā 60 % ģimenes locekļu, kas aprūpē tuvnieku ar Alcheimera slimību (AD), bija vismaz viegli depresijas simptomi jau brīdī, kad tuviniekam tika diagnosticēta AD. Trešdaļai no aprūpētājiem depresijas simptomi pasliktinājās piecu gadu novērošanas laikā.
Vai ir atšķirības smadzeņu garozas biezumā pacientiem ar klīniski augsta riska (KAR) šizofrēniju, pirmreizēju psihozes epizodi (PPE) un jau ilgstošu šizofrēnijas diagnozi?
Vecums pirms pusaudža gadiem ir vismazāk pētīts attiecībā uz paškaitējuma domām un uzvedību, pamatā balstoties uz ideju, ka jauni bērni nav spējīgi domāt suicidālas domas. Tomēr jāatzīmē, ka pēdējos gados ir audzis gadījumu skaits, kad pašnāvību veicis bērns vēl nesasniedzis pusaudža vecumu un nu jau pašnāvības ir ierindojušās piektajā vietā pasaulē kā vadošais nāves iemesls šajā vecuma grupā!
Jauna pētījuma autori uzskata, ka lūgums cilvēkiem pārtraukt sociālo mediju lietošanu tikai uz vienu nedēļu var ievērojami uzlabot viņu labklājību, mazināt depresiju un trauksmi, un nākotnē to varētu ieteikt kā līdzekli, lai palīdzētu cilvēkiem uzlabot psihisko veselību.
Starp pacientiem ar psihiskām slimībam novēroti agrīnas mirstības rādītāji. Lielākoties to skaidro ar somatisku blakusslimību klātesamību, kas paredzamo dzīvildzi ievērojami saīsina.
Pacients sūdzas par sāpēm, nogurumu, elpas trūkumu vai citiem fiziskiem simptomiem, taču izmeklējumi nesniedz skaidru atbildi — iespējams, jādomā par somatoformiem traucējumiem. Vai cita situācija — līdzās hroniskai, somatiskai slimībai parādās psihiski simptomi. Abos gadījumos mijiedarbojas ķermenis un psihe. Kā izvairīties no pacientu futbolēšanas, hiperdiagnostikas, bet, strādājot kā komandai, atvieglot pacienta ciešanas un uzlabot viņa dzīves kvalitāti?
Kardiovaskulārās (KV) un onkoloģiskās slimības ir vadošie nāves un invaliditātes iemesli Eiropā. Katru gadu KVS dēļ Eiropā tiek zaudēti 60 miljoni potenciālo dzīves gadu. Rehabilitācija ir multimodāls, uz pacientu centrēts process, kas uzlabo gan veselības iznākumus, gan prognozi pacientiem ar dažādām hroniskām slimībām, t.sk. KVS. 2026.gada Eiropas Kardiologu asociācijas kongresā tika prezentētas pirmās vadlīnijas, kas veltītas tikai KVS pacientu rehabilitācijai.
Universitātes studenti, kuri lielāku dienas laika daļu pavadīja vidējas līdz augstas intensitātes fiziskajās aktivitātēs (MVPA), uzrādīja mazāk izteiktus depresijas simptomus un augstāku pašnovērtēto veselības stāvokli. Savukārt studentiem ar izteiktāku mazkustīgu uzvedību bija vērojama pretēja tendence, liecina šķērsgriezuma pētījums.
Astma ir hroniska heterogēna elpceļu slimība, kas skar vairāk nekā 260—300 miljonus cilvēku visā pasaulē, radot būtisku slogu veselības aprūpei visā pasaulē. [1] Aptuveni ceturtajai daļai astmas pacientu, lai nodrošinātu slimības kontroli, nepieciešama ārstēšana ar Globālās Astmas iniciatīvas (Global Initiative for Asthma jeb GINA) 4. vai 5. soli, kas pēc šobrīd spēkā esošajiem noteikumiem tiek klasificēta kā smaga astma. [2]
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
