Stress ir normāla fizioloģiska reakcija uz ikdienas izaicinājumiem un negaidītām situācijām. Tas izpaužas gan ar psiholoģiskiem/emocionāliem, gan fiziskiem simptomiem. Stresa situācijās notiek īslaicīgas “krīzes” adaptīvas izmaiņas hormonālā līmenī ar veģetatīvās nervu sistēmas aktivāciju, kas palīdz ātrāk reaģēt uz potenciālu apdraudējumu un vienā vai citā veidā to atrisināt. Ilgstošs/hronisks stress var izraisīt hormonālu disregulāciju, patoloģiskus adaptīvus mehānismus, kas var radīt vai saasināt kā somatiskus, tā psihiskus traucējumus. [1]
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Lai uzlabotu vēža izdzīvotības rādītājus, ikdienas praksē nepieciešams ieviest metodes ar vēzi saistītas anoreksijas negatīvās ietekmes novēršanai. Kā viena no farmakoterapijas metodēm tiek piedāvāts mirtazapīns – atipiskais antidepresants.
Šizofrēnijas pacienti bieži saskaras ar antipsihotiķu inducētu seksuālo disfunkciju, taču tikpat bieži šis jautājums klīniskajā praksē var palikt neatrisināts. Lai novērtētu, cik nozīmīga problēma šizofrēnijas pacientu vidū ir dažādu seksuālu disfunkciju gadījumā un noskaidrotu, kādi ar to saistīti faktori ir nozīmīgi klīniskajā praksē tika veikts sistemātisks pētījumu pārskats un meta–analīze.
Depresija — viena no biežākajām psihiskajām slimībām Eiropā un pasaulē. Riski ir nopietni un vērā ņemami: paaugstināta mirstība, pašnāvības domas un mēģinājumi, sociāla izolētība, zaudēts darbs un spēja pastrādāt, kognitīvi traucējumi un zema vispārējā dzīves kvalitāte. Pacientiem ar depresīvā spektra traucējumiem ir 20 × lielāks risks mirt pašnāvības ceļā nekā pārējiem iedzīvotājiem. Tāpēc divtik svarīgi ikdienas praksē atpazīt pacientus ar depresīvā spektra traucējumiem un savlaicīgi nodrošināt palīdzību.
Pašnāvību izplatība dažādās populācijās joprojām ir augsta, tāpēc nepieciešams uzlabot stratēģijas to novēršanai. Viens no pašnāvību veidiem ir dažādu zāļvielu letāla pārdozēšana, tāpat bieži sastopami gadījumi, kad vielu iespaidā veikta cita veida paškaitējums. Lai noskaidrotu, kādas vielas lietotas nāves brīdī veicot pašnāvību (t.sk. ar mērķi noindēties), tika veikts šķērsgriezuma pētījums.
Depresija kādā dzīves posmā skar katru ceturto pasaules cilvēku. Lai gan ir daudzas ārstniecības modalitātes — psihoterapija, dzīvesveida izmaiņas, psihofarmakoloģija, neirostimulācija, kuras var atvieglot ar depresiju sirgstošā pacienta dzīvi, tomēr remisiju daudzi nepiedzīvo un daudziem ir arī recidīvi. Īstas izpratnes par to, kas tieši izraisa depresiju, nav, bet ir hipotētiskas teorijas.
Bezmiegs ierindojams starp biežākajām sūdzībām — medicīnisku palīdzību bezmiega dēļ meklējuši daudzi, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs ap 15 % pieaugušo. Hroniska bezmiega biežums pieaug līdz ar vecumu, epidemioloģiskie dati liecina, ka bezmiega sastopamības rādītājs no 25 % pieaugušajiem pieaug līdz 50 % senioriem. [10]
Jaunos pētījumos atklāts, ka daži antidepresanti var būt efektīvi atsevišķu hronisku sāpju slimību ārstēšanā, bet citiem trūkst pārliecinošu pierādījumu par to efektivitāti.
Doctus 2022. gada decembra numurā autoru kolektīvs iepazīstināja ar niezes daudzajām sejām, uzzinājām, ka iemesls var slēpties ne tikai dermatoloģiskas, bet arī sistēmiskas vai psihiatriskas patoloģijas ēnā. Šajā turpinājumā aplūkoti vēl citi jautājumi. Kā novērtēt pacientu ar niezi? Kādi diagnostiskie kritēriji jāņem vērā? Kādas ārstēšanas metodes šobrīd ir pasaulē un Latvijā?
Sezonālos afektīvos jeb depresīvos traucējumus (SDT) aprakstīja N. Rosenthal ar līdzautoriem 1984. gadā. Autori raksturoja depresijas klīnisku variantu, kas uzliesmoja un atkārtojās rudenī un ziemā, kam sekoja remisija pavasarī un vasarā. [1]
Ādas knaibīšana vai knibināšana ir normāla sevis kopšanas uzvedība, kas plaši raksturīga zīdītājiem. Lielākā daļa cilvēku līdz noteiktam līmenim knaiba savu seju, rokas un citas ķermeņa daļas. Kurā brīdī “normāla” uzvedība pāraug patoloģijā? Tas atkarīgs no knaibīšanas biežuma, intensitātes, pavadošajām emocijām un ietekmes uz cilvēkam svarīgām dzīves jomām.
RAKUS Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas neiroķirurgs eksperts, Latvijas Neiroķirurgu asociācijas vadītājs, asociētais profesors KASPARS AUSLANDS ir ne vien lielisks ārsts un pasniedzējs, bet arī ieguvis augstskolas diplomu biznesa vadībā un ārsta karjeras sākumā gandrīz izvēlējies citu dzīves ceļu. Taču drīz vien sapratis, ka medicīna ir viņa īstais aicinājums. Nu jau 25 gadus dakteris Kaspars Auslands ir veltījis neiroķirurģijai.
Antibiotiku lietošana, lai gan rezultāti ir neskaidri, ir saistīta ar celiakijas slimības risku, tomēr šī saistība var atspoguļot gan veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, gan ne diagnosticētas celiakijas ārstēšanu. Pētnieki izvērtēja iepriekšēju antibiotiku lietošanu indivīdiem ar biopsijā apstiprinātu celiakijas slimību, salīdzinot ar atbilstīgām vispārējās populācijas kontroles grupām un ar viņu brāļiem un māsām. Tika veikta arī salīdzinoša analīze ar indivīdiem, kuriem histoloģiski novērojama normāla zarnu gļotāda.
Gados vecākiem pacientiem aizcietējumi rada izteiktu dzīves kvalitātes pasliktināšanos un negatīvi ietekmē psihisko veselību. Pētījumos konstatēts, ka pacientiem ar aizcietējumiem ir sliktāki fizisko funkciju, psihiskās veselības, vispārējā veselības stāvokļa uztveres un ķermeņa sāpju rādījumi, salīdzinot ar respondentiem bez aizcietējumiem. [1] Šī ir raksta otrā daļa, kur detalizēti apskatītas aizcietējumu ārstēšanas iespējas. Pirmo daļu lasiet Doctus maija numurā.
Pēdējos pāris gados arvien biežāk tiek publicēti pētījumi, kas pierāda nepietiekama un nekvalitatīva miega negatīvo ietekmi dažādu neiroloģisko slimību procesos, demonstrējot miega un neiroloģisko slimību divvirzienu saistību. Lai panāktu iespējami labāku šo pacientu aprūpi, neirologam ir būtiski izvaicāt pacientus arī par viņu miegu. Šī ir raksta otrā daļa (pirmā Doctus 2026. gada maija numurā), kur uzskaitīti biežāk sastopamie miega traucējumi dažu neiroloģisku slimību gadījumos īsā aprakstošā veidā.
Dupilumabs 300 mg, cendakimabs 360 mg un budezonīda perorāla suspensija 2 mg uzrādīja mērenu līdz augstu efektivitātes līmeni disfāgijas mazināšanā pusaudžiem un pieaugušajiem ar eozinofilo ezofagītu (EoE). Lielākā daļa pētīto terapiju, izņemot etrasimodu, nodrošināja histoloģisku remisiju.
