Sezonālos afektīvos jeb depresīvos traucējumus (SDT) aprakstīja N. Rosenthal ar līdzautoriem 1984. gadā. Autori raksturoja depresijas klīnisku variantu, kas uzliesmoja un atkārtojās rudenī un ziemā, kam sekoja remisija pavasarī un vasarā. [1]
Ādas knaibīšana vai knibināšana ir normāla sevis kopšanas uzvedība, kas plaši raksturīga zīdītājiem. Lielākā daļa cilvēku līdz noteiktam līmenim knaiba savu seju, rokas un citas ķermeņa daļas. Kurā brīdī “normāla” uzvedība pāraug patoloģijā? Tas atkarīgs no knaibīšanas biežuma, intensitātes, pavadošajām emocijām un ietekmes uz cilvēkam svarīgām dzīves jomām.
Miega traucējumu pārvaldība bieži vien sākotnēji nonāk ģimenes ārsta pienākumu lokā, turklāt nereti šie pacienti miega problēmu risināšanai jau gadiem lietojuši trankvilizatorus, nemaz neapzinoties ilgtermiņa sekas.
Šā pētījuma mērķis bija aprakstīt, ar kādu skaitu un kādas grupas zāļvielām ārstē depresīva spektra traucējumus pacientiem stacionārā. Tāpat tika analizētas iespējamās zāļu mijiedarbības un iespējami neatbilstīga medikamenta izmantošana.
Z zāles (zopiklons, zolpidēms, eszopiklons un zaleplons) farmācijas tirgū ienāca 20. gadsimta 80. gados bezmiega ārstēšanai pēc novērojuma, ka blakņu profils šiem medikamentiem ir mazāks nekā benzodiazepīniem.
Priekšlaicīga ejakulācija (PE) ir samērā bieži sastopama problēma vīriešu vidū, tā var būt iemesls problēmām gan attiecībās ar partneri, gan pasliktināt dzīves kvalitāti kopumā. Selektīvie serotonīna atpakaļsaistes inhibitori (SSAI) ir visbiežāk izmantotie antidepresanti PE ārstēšanā.
Miega traucējumus var raksturot nepietiekams miegs, pārmērīga miegainība, tie var būt saistīti ar dienas režīmu, liecināt par ikdienas paradumiem un dzīvesveidu vai arī vēstīt par kādu citu somatisku vai psihiatrisku slimību. Ārstēšana vienmēr ir kompleksa: mainot ikdienas dzīves ritmu un lietojot psihoterapijas metodes un/vai medikamentus.
Rakstā, kas publicēts iepriekšējā Doctus numurā, aprakstījām sāpju definīciju, raksturojām fizioloģiskos sāpju veidošanās procesus un skaidrojām, kā akūtas sāpes pārvēršas hroniskās. Šajā rakstā plašāk aplūkojam farmakoterapiju hronisku sāpju kontekstā.
Laikā, kad tik ļoti daudz runājam par Covid–19 izraisīto krīzi, priekšplānā izvirzīta psihiatriskā aprūpe, izgaismojot arī pašnāvnieciskās uzvedības problemātiku. Lai gan lielākajai daļai pašnāvībās cietušo būtu diagnosticējama kāda psihiska slimība, ir novērota tendence pašnāvību biežāk veikt sociālas, ekonomiskas, ģimenes un individuālas krīzes periodā. [1]
Alkoholiskos dzērienus lieto dažādu iemeslu dēļ, visbiežāk tādēļ, lai atslābinātos vai sajustu eiforisku labsajūtu. Alkohols ir visbiežāk lietotā inde visā pasaulē, galvenais novēršamais priekšlaicīgas invaliditātes un nāves cēlonis.
Kas ir sāpju slimība un vai tā atbilst vispārīgai slimību definīcijai? Oksfordas Universitātes medicīnisko terminu vārdnīcā teikts, ka slimība ir veselības traucējumi ar specifisku iemeslu un atpazīstamiem simptomiem. [6] Šiem kritērijiem atbilst tādas slimības kā cukura diabēts, tuberkuloze vai koronārā sirds slimība. Bet sāpes?
Antidepresantu lietošana sievietēm reproduktīvā vecumā nav saistīta ar paaugstinātu grūtniecības pārtraukšanās risku, secināts pētījumā.
Antidepresantu, kuri stipri inhibē serotonīnu, lietošana ir saistīta ar zemāku išēmiska insulta risku, salīdzinot ar antidepresantiem, kas vāji inhibē neirotrasmiteru, secināts lielā, populācijā balstītā pētījumā.
Antidepresantu lietošana par vairāk kā trešdaļu samazina mirstību pacientiem ar depresiju un cukura diabētu, secināts pētījumā.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Mācību grāmata tapusi profesora Andra Jumtiņa redakcijā - gandrīz desmit gadu pēc pirmā izdevuma jaunajā grāmatā aktualizētas zināšanas par balsta un kustību aparāta traumatoloģiju un biežāk sastopamajām ortopēdiskajām slimībām, papildināts autoru loks un iekļautas jaunas nodaļas. Grāmata izdota arī elektroniskā formātā.
Katru gadu Latvijā bērnu dzimst arvien mazāk. 2025. gadā piedzima 11 637 bērni, kas ir par 9,7 % mazāk nekā iepriekšējā gadā. [1] Arī Eiropas Savienībā tiek novērota līdzīga tendence, kopējais dzimstības koeficients samazinājās no 1,38 bērniem uz vienu sievieti 2023. gadā līdz 1,34 bērniem uz vienu sievieti 2024. gadā, sasniedzot zemāko līmeni kopš 2001. gada. [2] Būtu kļūdaini secināt, ka jaunieši un īpaši vīrieši mūsdienās vienkārši nevēlas bērnus.
