Bieži primārajā aprūpē konsultējam pacientus, kam ir dažādi sirds ritma traucējumi — gan akūti, gan hroniski. Aprēķināts, ka risks dzīves laikā attīstīties priekškambaru mirdzēšanai mainījies: “vienam no pieciem” audzis līdz “vienam no trim”, un tas nozīmē ievērojamu slogu veselības aprūpes sistēmai jau tuvā nākotnē. Šajā numurā Dr. Jānis Pudulis, kardiologs ar plašu klīnisko pieredzi ritma traucējumu pacientu aprūpē, sniedz padomu kolēģiem sirds un ģimenes ārstiem.
Tiešās darbības orālie antikoagulanti (TOAK) – apiksabāns, rivaroksabāns, edoksabāns un dabigatrāns, ir plaši lietoti medikamenti, lai ārstētu pacientus ar priekškambaru mirdzēšanu un venozo trombemboliju. Ir svarīgi pārvaldīt TOAK lietošanu pacientiem, kuriem tiek veikta ķirurģiska vai neķirurģiska procedūra, lai samazinātu asiņošanas un trombembolijas risku.
Pacienti ar priekškambaru mirdzēšanu (PM) var piedzīvot išēmisku insultu neskatoties uz antikoagulantu terapiju. Šajā pētījumā skaidrots, vai perorālu antikoagulantu pārtraukšana PM pacientam saistīta ar paaugstinātu rekurenta išēmiska insulta risku.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Intracerebrāla hemorāģija (ICH) ir nāvējošākais no insulta veidiem un mirstības rādītāji ir īpaši augsti starp ICH, kas saistīti ar antikoagulantu lietošanu. Līdz šim nav pētīts, vai pastāv konkrēta laika loga atkarīgs ārstēšanas efekts “no durvīm līdz ārstēšanai” (door–to–treatment, DTT) klīniskajā praksē.
Pēdējās desmitgadēs antikoagulācijas iespējas nozīmīgi paplašinājušās, paverot vārtus tiešo perorālo antikoagulantu (TOAK) ērai trombembolisku notikumu profilaksē un ārstēšanā. Lai šos medikamentus ikdienas praksē lietotu atbildīgi, nepieciešamas zināšanas par to individuālajiem raksturlielumiem, riskiem un ieguvumiem.
Priekškambaru mirdzēšana (PM) ir visbiežāk sastopamā aritmija pasaulē ar skaidri zināmu insulta risku. Mazāk atpazīta ir PM saikne ar kognitīvu disfunkciju un/vai demenci. Kaut arī pastāv pārklāšanās starp PM un kognitīvu traucējumu riska faktoriem, pierādīts, ka PM neatkarīgi paredz incidentas demences attīstību.
Pētījuma autori ziņo, ka līdz šim nav skaidrots, kāda taktika pacientiem ar ātriju fibrilāciju pēc išēmiska insulta piemērojama no klīniskās efektivitātes viedokļa – agrīna vai vēlīna.
Pasaulē ātriju fibrilācija ir visbiežākā aritmija pieaugušo vecumā, tomēr, lai gan pētījumu klāsts ir plašs, tā vēl aizvien paliek neatklāta. Vairāk neskaidru jautājumu ir tieši par pacientiem netipiskā vecumā: jauniem pieaugušajiem līdz 45 gadu vecumam, pusaudžiem un bērniem. Epidemioloģiskajos pētījumos ātriju fibrilācijas sastopamības biežums pacientiem, kas jaunāki par 40 gadiem, ir < 0,1 %, biežāk vīriešiem.
Kā ārsts runā ar pacientu, ja ātriju fibrilācijas gadījumā ir jāsāk terapija ar antikoagulantu? Kā (un vai) ārsts lēmuma pieņemšanā iesaista pacientu? Mūsdienās izvēle svārstās divos virzienos: varfarīns vai tiešie orālie antikoagulanti (TOAK).
Ilgtermiņa antikoagulantu lietošana nepieciešama, lai novērstu insulta risku pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Kā viena no pētījumu aktualitātēm ir antikoagulantu lietošanas drošums un efektivitāte ļoti vecu pacientu (80 gadi un vairāk) grupā.
Priekškambaru mirdzēšana (PM) ir visbiežākā aritmija pieaugušajiem. Tās pašreizējā izplatība ir 2—4 % un nākotnē tikai palielināsies. PM pieckārt palielina risku insulta attīstībai.
Varfarīns un tiešas darbības orālie antikoagulanti indicēti trombembolisku notikumu ārstēšanai un profilaksei, taču pastāv arī nopietni asiņošanas riski. Šā pētījuma mērķis bija noskaidrot asociāciju starp neārstētu, sadzīvē iegūtu elpceļu infekciju un asiņošanas biežumu antikoagulantu lietotāju vidū.
Ņemot vērā, ka priekškambaru mirdzēšanas pacients kļūst arvien jaunāks, arī antikoagulantu patēriņš pacientu vidū aug. Lai no šīs medikamentu grupas izgūtu labāko iespējamo klīnisko efektu, svarīga ir to atbilstīga ordinēšana un pacienta izglītošana.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
Pieaugušajiem bez arteriālas hipertensijas pētījuma sākumā labāka kognitīvā funkcija sākotnēji bija saistīta ar zemākām izredzēm attīstīties hipertensijai aptuveni 6 gadu novērošanas laikā, turklāt šo saistību daļēji mediēja aptaukošanās.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Tuberkulozes un plaušu slimību centrs” torakālie ķirurgi mazinvazīvā veidā veikuši bronhoplastisku un angioplastisku lobektomiju 67 gadus vecam pacientam, kuram bija diagnosticēts ļaundabīgs audzējs: centrāla kreisās plaušas plakanšūnu karcinoma, kas no plaušas augšdaivas bija ieaugusi gan kreisajā galvenajā bronhā, gan plaušu artērijā. Pēcoperācijas periods noritēja bez komplikācijām, un, pateicoties mazinvazīvai operācijas pieejai, jau astotajā dienā pacients tika izrakstīts mājās.
Rūpīgi plānots veģetārs un vegāns uzturs, iekļaujot atbilstošus uztura bagātinātājus, var nodrošināt veselīgu bērnu augšanu, liecina nozīmīga jauna metaanalīze — līdz šim visaptverošākais pārskats par augu valsts uzturu bērniem un jauniešiem.
Jautājumu–atbilžu sarunā ar Medscape Medical News Viljams P. Šucē, asinsvadu ķirurgs no Teksasas, apspriež svētku sirds sindromu (Holiday Heart Syndrome), ar sezonālu uzvedību saistītos asinsvadu riskus un profilakses stratēģijas, ko ģimenes ārsti var izmantot pacientu aizsardzībai.
