Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Intracerebrāla hemorāģija (ICH) ir nāvējošākais no insulta veidiem un mirstības rādītāji ir īpaši augsti starp ICH, kas saistīti ar antikoagulantu lietošanu. Līdz šim nav pētīts, vai pastāv konkrēta laika loga atkarīgs ārstēšanas efekts “no durvīm līdz ārstēšanai” (door–to–treatment, DTT) klīniskajā praksē.
Pēdējās desmitgadēs antikoagulācijas iespējas nozīmīgi paplašinājušās, paverot vārtus tiešo perorālo antikoagulantu (TOAK) ērai trombembolisku notikumu profilaksē un ārstēšanā. Lai šos medikamentus ikdienas praksē lietotu atbildīgi, nepieciešamas zināšanas par to individuālajiem raksturlielumiem, riskiem un ieguvumiem.
Priekškambaru mirdzēšana (PM) ir visbiežāk sastopamā aritmija pasaulē ar skaidri zināmu insulta risku. Mazāk atpazīta ir PM saikne ar kognitīvu disfunkciju un/vai demenci. Kaut arī pastāv pārklāšanās starp PM un kognitīvu traucējumu riska faktoriem, pierādīts, ka PM neatkarīgi paredz incidentas demences attīstību.
Pētījuma autori ziņo, ka līdz šim nav skaidrots, kāda taktika pacientiem ar ātriju fibrilāciju pēc išēmiska insulta piemērojama no klīniskās efektivitātes viedokļa – agrīna vai vēlīna.
Pasaulē ātriju fibrilācija ir visbiežākā aritmija pieaugušo vecumā, tomēr, lai gan pētījumu klāsts ir plašs, tā vēl aizvien paliek neatklāta. Vairāk neskaidru jautājumu ir tieši par pacientiem netipiskā vecumā: jauniem pieaugušajiem līdz 45 gadu vecumam, pusaudžiem un bērniem. Epidemioloģiskajos pētījumos ātriju fibrilācijas sastopamības biežums pacientiem, kas jaunāki par 40 gadiem, ir < 0,1 %, biežāk vīriešiem.
Kā ārsts runā ar pacientu, ja ātriju fibrilācijas gadījumā ir jāsāk terapija ar antikoagulantu? Kā (un vai) ārsts lēmuma pieņemšanā iesaista pacientu? Mūsdienās izvēle svārstās divos virzienos: varfarīns vai tiešie orālie antikoagulanti (TOAK).
Ilgtermiņa antikoagulantu lietošana nepieciešama, lai novērstu insulta risku pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Kā viena no pētījumu aktualitātēm ir antikoagulantu lietošanas drošums un efektivitāte ļoti vecu pacientu (80 gadi un vairāk) grupā.
Priekškambaru mirdzēšana (PM) ir visbiežākā aritmija pieaugušajiem. Tās pašreizējā izplatība ir 2—4 % un nākotnē tikai palielināsies. PM pieckārt palielina risku insulta attīstībai.
Varfarīns un tiešas darbības orālie antikoagulanti indicēti trombembolisku notikumu ārstēšanai un profilaksei, taču pastāv arī nopietni asiņošanas riski. Šā pētījuma mērķis bija noskaidrot asociāciju starp neārstētu, sadzīvē iegūtu elpceļu infekciju un asiņošanas biežumu antikoagulantu lietotāju vidū.
Ņemot vērā, ka priekškambaru mirdzēšanas pacients kļūst arvien jaunāks, arī antikoagulantu patēriņš pacientu vidū aug. Lai no šīs medikamentu grupas izgūtu labāko iespējamo klīnisko efektu, svarīga ir to atbilstīga ordinēšana un pacienta izglītošana.
Dziļo vēnu tromboze (DVT) ir plaši izplatīta problēma abu dzimumu pārstāvjiem dažādos vecumos. Slimība nereti ir arī bīstama komplikācija hroniskiem un akūtiem citu patoloģiju stāvokļiem.
Priekškambaru mirdzēšana (PM) ir visplašākā ilglaicīgā aritmija pieaugušajiem, kura cieši saistīta gan ar ievērojamu dzīves un darba kvalitātes pasliktināšanos, gan ar risku smagas slimības attīstībai. Tāpēc svarīgi pārzināt PM jeb ātriju fibrilācijas simptomātiku, pieeju sijājošajai diagnostikai, terapijai un notikumu profilaksei.
Asiņošana ir viena no biežāk sastopamām ne-išēmiskām komplikācijām pacientiem pēc koronāro asinsvadu revaskularizācijas procedūrām, attiecīgi pagarinot hospitalizācijas laiku un paaugstinot mirstības riskus. Daudzi faktori ietekmē pacienta predispozīciju asiņošanai, tajā skaitā dzimums. Šobrīd ir pieejams neliels pētījumu skaits, kas apraksta populāciju, kas saņem trīskāršu antitrombotisku terapiju (TAT), novērojot ilgtermiņa iznākumus no pacienta dzimuma perspektīvas.
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Risks mūža laikā saslimt ar priekškambaru mirdzēšanu laika periodā no 2000. līdz 2022.gadam pieauga no katra ceturtā uz katru trešo Dānijas iedzīvotāju. Sirds mazspēja bija izplatītākā ar šo aritmiju saistītā komplikācija un šis risks bija divreiz lielāks nekā insultam.
Pirmais aprīlis pasaulē aizvadīts kā smieklu diena. Melnais humors, skarbi jociņi labi zināmi arī mediķu vidē. No vienas puses, tie palīdz tikt galā ar stresu, problemātiskām situācijām un pacientiem, ļauj identificēties ar konkrētu komandu, bet, no otras puses, var dehumanizēt veselības aprūpi vai liecināt par izdegšanu. Humors var gan palīdzēt, gan kaitēt ārsta un pacienta terapeitiskajās attiecībās. Lūk, dažas atziņas.
Sasniegumi pediatriskās onkoloģijas pārvaldībā un ārstēšanā rezultējušies pieaugošā izdzīvojušo populācijā. Kaut arī ir veikti plaši pētījumi par šo onkoloģisko pacientu īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa somatisko veselību, ziņojumi par psihosociālu reintegrāciju bieži vien ir konfliktējoši. Šā pētījuma mērķis bija veikt visaptverošu pārskatu un analīzi par pediatrisko onkoloģiju pārdzīvojušiem (childhood cancer survivors (CCS)) un to socioekonomisko situāciju pieaugušā vecumā salīdzinot ar vienaudžiem, ko onkoloģiska slimība nav skārusi.