Gan ģimenes ārsta praksē, gan pie pediatra nereti dzirdamas sūdzības no vecākiem: “Mans bērns mājās neko normālu neēd, tikai knibinās”. Kā strādāt ar bērnu — izvēlīgu ēdāju, skaidro sertificēta uztura speciāliste Eva Šmite.
Ēšanas traucējumi ir kompleksa psihisko traucējumu grupa, kam raksturīga izmainīta uztvere un domāšana par uzturu, sava ķermeņa masu un formu, kas var kaitēt fiziskajai veselībai līdz pat dzīvību apdraudošam stāvoklim. Ierasts uzskatīt, ka ēšanas traucējumi visbiežāk sākas un tiek diagnosticēti pusaudžu vecuma meitenēm, retāk jaunām sievietēm līdz 30 gadu vecumam un zēniem. [1]
Jauna pētījuma rezultāti liecina, ka ēšanas traucējumi anorexia nervosa ir saistīti ar agrīnu celšanos, atšķirībā no daudziem citiem traucējumiem, kas parasti ir saistīti ar vakaru, piemēram, depresija, pārmērīga ēšana un šizofrēnija.
Lielbritānijā veiktā pētījumā secināts, ka ir saistība starp ēšanas traucējumiem un fiziskām blakusslimībām, norādot uz veselības riskiem cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem.
Ēšanas traucējumi stereotipiski tiek saistīti ar pusaudžiem un jauniem pieaugušajiem. Tomēr arvien vairāk pierādījumu liecina, ka šie apstākļi var rasties jebkurā sievietes dzīves posmā, tostarp pusmūžā. Jauns pētījums atklāj, ka neapmierinātība ar ķermeni ir galvenais ēšanas traucējumu cēlonis, īpaši perimenopauzes laikā.
Veselības centrs “Vivendi” sadarbībā ar Veselības ministrijas un Eiropas Sociālā fonda atbalstu organizēja divas interaktīvas konferences par ēšanas traucējumiem, ko bez maksas varēja apmeklēt dažādu specialitāšu ārstniecības personas – psihiatri, psihoterapeiti, pediatri, internisti, endokrinologi, ginekologi, māsas un funkcionālie speciālisti.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Pirmie trīs mēneši pēc vēža diagnozes noteikšanas ir kritisks periods insulta riska ziņā. Visaugstākais risks šajā laikā ir pacientiem ar plaušu vai aizkuņģa dziedzera vēzi, liecina Izraēlā veikts valsts mēroga pētījums.
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Ātriju fibrilācija ir bieži sastopama kardiovaskulāra slimība pieaugušajiem un to uzskata par daļu no klīniskā geriatriskā sindroma modeļa. Kustību traucējumi saistīti ar zemāku dzīves kvalitāti, augstākām veselības aprūpes izmaksām un lielāku risku ar veselību saistītiem iznākumiem. Līdz šim dati par kustību ierobežojumiem un to ietekmi uz ātriju fibrilācijas (ĀF) pacientu ir bijuši nepietiekami. 2026.gada Eiropas Kardiologu asociācijas kongresā prezentēta informācija par liela apjoma pētījumu 250 medicīnas centros 27 Eiropas valstīs no 2013.-2016.gadam.
