Vai beidzot piedzims īstie hepatoprotektori?

Ne vienmēr ārstam ienāk prātā, ka populārais vārds “hepatoprotektors” nav viennozīmīgs — šim vārdam ir divi krasi atšķirīgi skaidrojumi, divas atšķirīgas nozīmes. Visbiežāk to uztver kā vielu, kas spēj stiprināt hepatocītus, spēj padarīt tos “veselīgus un izturīgus”, ļauj hepatocītiem palikt nebojātiem arī tad, ja aknas pakļautas dažādu kaitīgu faktoru ietekmei: tās bojā, piemēram, alkohols, hepatotoksiskas sadzīves ķīmiskās vielas, hepatotoksiski medikamenti.

Tā sacīt, lai gan aknas tiek kulstītas uz nebēdu, tomēr hepatoprotektori tās padara stipras. Un, ja pacients hepatoprotektorus lieto, tad nekādas ļaunas lietas ar aknu šūnām nenotiek (1. attēls).Lai gan aknu šūnas tiek pakļautas dažādu bojājošu faktoru ietekmei, hepatoprotektoru stiprinātas, tās ir drošībā

Šādu “hepatoprotektoru” ir daudz. Aplūkojot produktu klāstu aptiekā, ap sirdi kļūst viegli, dvēseli pārņem tīksme un rodas drošība, ka ar taukainu aknu, steatohepatīta, aknu fibrozes ārstēšanu “viss ir kārtībā”. Re, kāds varens brīnišķīgu medikamentu arsenāls! Atliek vien kādu izvēlēties un hepatocīti tiks padarīti stipri un neievainojami.

Zinātnieki visu šo “aknu šūnu stiprinātāju” varēšanu rūpīgi pārbaudījuši un izdarījuši striktus secinājumus, kas daudzus jo daudzus ārstus (un viņu slimniekus) stipri vien sarūgtinās. Un kā lai nesarūgtina, ja pētījumi pārliecinoši pierāda, ka īstenībā “hepatoprotektoru” nemaz nav, ka šo vielu spēja spēcināt aknu šūnas ir tāda pati kā strauta ūdenim vai kādai citai pilnīgi indeferentai vielai.

Mani mulsina Latvijas ārstu neatlaidība (varbūt nekompetence?), kuri nepieļauj nekādu atkāpi un karsti rekomendē “hepatoprotektorus” aknu slimību profilaksei un ārstēšanai. Nu neparko negribas mūsu ārstiem samierināties ar rūgto patiesību, ka šīm vielām nav nekādas daļas gar aknu šūnu ārstēšanu, tās nemaz nav aknu šūnu spēcinātājas. Vispasaules (arī Latvijas) gastroenterologu asociāciju rekomendācijās hepatoprotektori nav iekļauti to medikamentu sarakstā, kas ārstē hroniskas aknu slimības. Jā, samērā populāra ir vēl viena ideja. Proti, hepatoprotektori nav toksiski un tāpēc to izmantošana aknu slimnieku ārstēšanā nav jāpeļ. Tā sakot, ja nenoķeršu, tad sasildīšos, ja neizārstēšu, tad “ārstēšu”.

Un tomēr te vietā ir antīkās Romas filozofa Lūcija Anneja Senekas sacītais: “Tam, kas lāgā nezina, uz kuru ostu peld, ceļavēja nav.” Jo vieglprātīga “hepatoprotektoru” lietošana ārsta domāšanu nobīda aplamā, neperspektīvā virzienā, proti, ārsts pārstāj meklēt un necenšas izmantot patiešām efektīvus aknu slimību ārstēšanas paņēmienus. Lieta tāda, ka cēloņu, kas izraisa hroniskus hepatītus, ir daudz (tabula). Šo dažādas izcelsmes hepatītu ārstēšanas metodes ir krasi atšķirīgas, un hepatoprotektori nelīdz nevienā gadījumā.Losandželosas hronisku hepatītu klasifikācija

Žēl, ka mūsu valstī populāra ir šāda pieeja: kāpēc gan nopūlēties ar specifisku ārstēšanas paņēmienu meklēšanu, ja acu priekšā vīd brangie un viegli dabūjamie “hepatoprotektori”! Ja nupat sacīto apsver rūpīgi, tad sanāk, ka nekaitīgie “hepatoprotektori” gala iznākumā nemaz nav nekaitīgi!

Raksta sākumā jau minēts, ka vārds “hepatoprotektors” ietver vēl vienu jēdzienu, vēl citu nozīmi. Reāla aknu šūnu aizsardzība (hepatoprotekcija) iespējama tad, ja nevis tiecas stiprināt hepatocītus un mēģina pārvērst tos par neievainojamām, “dzelžaini stiprām” šūnām, bet gan pacenšas nobloķēt kaitīgo faktoru (toksisku vielu) iedarbību. Lūk, šāda aknu šūnu aizsardzība eksistē reāli (2. attēls).Aknu šūnas izdodas pasargāt, ja nobloķē kaitīgu vielu ietekmi uz tām

Žults — cilvēka vai lāča?

Lai izprastu šāda veida hepatoprotekciju, vērtīgi atskatīties pagātnē. Pirms vairākiem gadu desmitiem amerikāņu un eiropiešu ārsti (to starpā Anatolijs Danilāns) skaļi un aizgūtnēm smējās par japāņu kolēģiem, kuri aizrautīgi klāstīja, ka aknas stiprina... lāča žults.

Mums tolaik šķita, ka lāča žultī nekā īpaša nav, jo žults paliek žults — cilvēka vai lāča. Bet gāja laiks un pasaules ārstu domas mainījās. Kļuva skaidrs, ka jocīgajiem japāņiem ir taisnība! Lāča žults patiešām ir hepatoprotektors šā vārda otrajā izpratnē, proti, tā bloķē kaitīgo vielu kaitīgo ietekmi uz aknu šūnām. Un īstais skaidrojums, kāpēc lāča žultij piemīt hepatoprotektīva spēja, slēpjas apstāklī, ka pinkaiņu žults lielā daudzumā satur ursodezoksiholskābi, proti, žultsskābi, kuras cilvēka žultī ir ļoti maz vai gandrīz nav nemaz.

Tagad klāt ir brīdis parunāt par agresoriem, par kaitīgām substancēm, kas visbiežāk bojā hepatocītus. Pieļauju, ka nākamais teikums lasītājus krietni vien samulsinās, jo šie uzbrucēji un aknu šūnu biežākie bojātāji izrādās ir nevis alkohols u.c. ķīmiskas indes (arī tās, protams, bojā aknu šūnas, bet retāk), bet žultsskābes! Samierināties ar šādu faktu ir grūti, jo tad jau sanāk, ka hepatocīti sintezē vielas (pieminētās žultsskābes), kas bezkaunīgā kārtā bojā savus radītājus, proti, hepatocītus. Patiešām — žultsskābju vienīgie ražotāji ir hepatocīti (citu nav!), un tad jau sanāk, ka hepatocīti ir izcili mazohisti, jo aktīvi izstrādā vielas, kas bojā pašus.

Ursodezoksiholskābe un citas žultsskābes

Kādā īsti veidā ursodezoksiholskābe pasargā hepatocītus un pretojas citu žultsskābju bojājošajai ietekmei? Te nu atkal ļoti lietderīgi ir atkārtot sen zināmo un vēlreiz papriecāties par žultsskābju ķīmisko uzbūvi. Jebkuras žultsskābes (arī lāča vai kāda cita dzīvnieka) uzbūves pamatā ir likts no oglekļa atomiem būvēts četru gredzenu vijums, kam dots sarežģīts, bet jauki skanošs nosaukums — ciklopentanoperhidrofenantrēna gredzens (3. attēls).Jebkuras (cilvēka vai lāča) žultsskābes uzbūves pamatā likts ciklopentanoperhidrofenantrēna gredzens

Jūtos lepns un stipri pagodināts (būdams dedzīgs gastroenterologs) un mani patiešām priecē fakts, ka Dabas māte šo četru gredzenu savirknējumu izmanto ne vien žultsskābju, bet arī tādu bioķīmijas milžu būvēšanai kā glikokortikosteroīdi, minerālkortikosteroīdi, holesterīns, D vitamīns. Var sacīt, ka žultsskābes ir visu šo krāšņo un nozīmīgo vielu māsas.

Žultsskābēm pie ciklopentanoperhidrofenantrēna gredzena piekabināta no četriem oglekļa atomiem sastāvoša piesātināta taukskābe (butānskābe). Šāda blakus ķēde ir tikai žultsskābēm (4. attēls). Jebkura žultsskābe sastāv no ciklopentanofenantrēna gredzena, kuram piekabināta no četriem C oglekļa atomiem veidota taukskābe.Žultsskābes uzbūve

Tagad man uznākusi nevaldāma vēlme parādīt žultsskābju skeletu gan pretskatā, gan sānskatā (5. attēls). Nākamajā zīmējumā visā krāšņumā attēlota holskābe. Cilvēka žultī holskābe ir visbiežāk sastopamā žultsskābe. Patīkami pavērot, ka holskābei ir piekabinātas veselas trīs hidroksilgrupas. Papētot holskābi sānskatā, viegli pamanīt, ka holskābei visas hidroksilgrupas ir pavērstas uz vienu pusi (6. attēls).Žultsskābju skelets pretskatā (A) un sānskatā (B)Holskābe pretskatā (A) un sānskatā (B)

Mazākā daudzumā hepatocīti izdala dezoksiholskābi. Šai skābei ir divas hidroksilgrupas, bet trešajai žultsskābei, kuru hepatocīti izdala vismazākajā daudzumā, — litoholskābei — vairs palikusi tikai viena hidroksilgrupa. Visām uzskaitītajām žultsskābēm cilvēka žults sastāvā hidroksilgrupas (lai arī to skaits ir dažāds) ir orientētas uz vienu un to pašu pusi.

Šajā ziņā krasi citāda ir lāča žultsskābe, proti, ursodezoksiholskābe, kurai, tiesa, tāpat kā dezoksiholskābei ir divas hidroksilgrupas, bet viena no tām ir pavērsta uz pretējo pusi. Tātad ķīmiskā ziņā ursodezoksiholskābe ir dezoksiholskābes optiskais izomērs. Savādi, ka ursodezoksiholskābi izstrādā arī cilvēka hepatocīti, taču dara to nelielā daudzumā. Tātad, ja ņem vērā žultsskābes, tad cilvēkā ir kāds mazumiņš no lāča.

Īstenās cilvēku hepatocītu sintezētās žultsskābes ir holskābe un dezoksiholskābe. Taču jāņem vērā fakts, ka žultsskābēm ir liegts uzsūkties tievās zarnas sākuma daļā; tām paredzēts uzsūkties tikai tievās zarnas gala posmā (ileum) un tāpēc tās ir spiestas ceļot pa tievo zarnu visā tās garumā. Šā ceļojuma laikā žultsskābēm ir liela iespēja sastapt kādu no zarnu mikrobiotas pārstāvēm.

Ja zarnu baktērijas sastop žultsskābi, tad viena baktērija ziņo otrai: “Re, kur klīst žultsskābe!” Šī ziņa nav savtīga, jo, izrādās, baktērijām žultsskābes garšo, precīzāk runājot, tām garšo no žultsskābēm nokarinātās hidroksilgrupas. Tāpēc daudzas holskābes molekulas pazaudē vienu hidroksilgrupu un kļūst par dezoksiholskābes molekulām, savukārt, ja hidroksilgrupu pazaudē dezoksiholskābes molekula, tad tā kļūst par litoholskābes molekulu (jo vienu hidroksilgrupu apēd laimīgā zarnu baktērija). Litoholskābes hidroksilgrupa ir novietojusies tādā vietā, ka baktērijām tā vairs negaršo (vai varbūt tās netiek tai klāt), un tas nozīmē, ka žultsskābes no hidroksilgrupām netiek pilnīgi nodīrātas.

Pēc uzsūkšanās asinsstraumē žultsskābes vispirms iekļūst vena porta sistēmā un no turienes hepatocītos, kur žultsskābju izskats daļēji tiek atjaunināts, proti, daudzas žultsskābes (ne visas!) zarnās noplūkto hidroksilgrupu vietā saņem jaunas grupas. Pēc šādas “uzfrišināšanas” žultsskābes no jauna tiek ievadītas žultsvados, tālāk — tievo zarnu lūmenā. Un sākas viss no gala... Nupat mēs pārrunājām žultsskābju enterohepatisko cirkulāciju. Lielākā daļa žultsskābju šādu cirkulēšanu veic 5—6 reizes diennaktī (7. attēls). Tas nozīmē, ka niknās žultsskābes laika gaitā pamatīgi pabojā aknu šūnas.Žultsskābju enterohepatiskā cirkulācija

Kura žultsskābe niknāka?

Tagad žultsskābes sarindošu nevis pēc to izskata, bet pēc to niknuma. Visasāk aknu šūnām uzbrūk litoholskābe, mazāk nikna ir dezoksiholskābe un vēl mazāk nikna — holskābe.

Būtiski ir tas, ka ursodezoksiholskābe nav hepatotoksiska. Ja ārsts slimniekam izraksta ursodezoksiholskābi, tad drīz vien šī jaukā žultsskābe sāk enterohepatisko cirkulāciju un izspiež no cirkulācijas ārā citas (hepatocītiem netīkamās) žultsskābes. Tad, lūk, kā ursodezoksiholskābe aizsargā hepatocītus (veic hepatoprotekciju)! Atkārtošu, ka ursodezoksiholskābe neiejaucas hepatocītu dzīvē, nepadara hepatocītus brīnumstiprus. Ursodezoksiholskābe aizvāc citas žultsskābes no enterohepatiskās cirkulācijas un novērš žultsskābju negatīvo ietekmi uz aknu šūnām.

Vēlreiz pajūsmosim par Dabas mātes izdomu: henodezoksiholskābe pamatīgi posta hepatocītus, bet pietiek šai žultsskābei izmanīt tikai vienas (!) hidroksilgrupas telpisko izvietojumu, tā pārvēršas par savu pretmetu — nevis bojā, bet aizsargā aknu šūnas.

Žultsskābju atvasinājumi

Lāča žults hepatoprotektīvā ietekme satracinājusi zinātnieku prātu. Mūsu dienās viņi sintezē dažnedažādus žultsskābju atvasinājumus un pēc tam cītīgi pārbauda jaunradītās vielas hepatoprotektīvo spēju. [1; 2]

Un, jā! Beidzot šķiet, ka zinātnieki uzgājuši tādu žultsskābes atvasinājumu, kas apveltīts ar spēju stiprināt hepatocītus (8. attēls), kuri spēj ārstēt taukainas aknas, aknu steatozi un steatohepatītu; [3] to lietošanas laikā normalizējas AlAT un AsAT koncentrācija asinīs, turklāt rādās, ka jaunā atvasinājuma ārstnieciskais efekts ir daudzkārt varenāks par lāča žults efektu.Armahola (arachidyl amido cholanoic acid) uzbūve

Jaunā preparāta derīgums jau pierādīts dzīvniekiem, sākta tā pārbaude cilvēkiem. Šo jauno savienojumu sauc par armaholu (armachol — arachidyl amido cholanoic acid), un to lieto pa 600 mg reizi dienā per os. Tas ir žultsskābes (holskābes) savienojums ar piesātinātu, no 20 oglekļa atomiem sastāvošu taukskābi (arahidich acid). Armaholam ir divkārša ietekme. Pirmkārt, tas bremzē tauku veidošanos aknās, mazina triglicerīdu un taukskābju esteru sintēzi. Otrkārt, armahols nomāc stellātšūnu aktivitāti. Tas ir labi, jo šīs šūnas, būdamas aktīvā stāvoklī, sekmē aknu fibrozes veidošanos.

Visnotaļ šķiet, ka armahols ir labs. Atcerēsimies šo jauno medikamentu un, līdzko tas parādīsies Latvijas tirgū, bez tūļāšanās sāksim to lietot slimnieku ārstēšanai, kuri sirgst ar nealkohola steatohepatītu vai taukainām aknām (aknu steatozi).

KOPSAVILKUMS

  • Reāla aknu šūnu aizsardzība iespējama tad, ja nevis tiecas stiprināt hepatocītus, bet gan pacenšas nobloķēt kaitīgo faktoru (toksisku vielu) iedarbību.
  • Lāča žults patiešām ir hepatoprotektors, proti, tā bloķē kaitīgo vielu kaitīgo ietekmi uz aknu šūnām.
  • Lāča žults lielā daudzumā satur ursodezoksiholskābi, proti, žultsskābi, kuras cilvēka žultī ir ļoti maz vai gandrīz nav nemaz.
  • Ursodezoksiholskābe aizvāc citas žultsskābes no enterohepatiskās cirkulācijas un novērš žultsskābju negatīvo ietekmi uz aknu šūnām.

___________________________________________

Literatūra

  1. Nobili V, Manco M, Devitor, et al. Lifestyle intervention and antioxidant therapy in children with nonalcoholic fatty liver disease: a randomised, controlled trial. Hepatology, 2008; 48: 119–128.
  2. Dobrzyn A, Ntabi JM. Stearoyl-CoA desaturase as a new drag target for obesity treatment. Obes, 2005; 6: 169–174.
  3. Safadi R, Konikoff FM, Shira Zelber-Sagi MM, et al. The fatty acid-bile acid cojugate aramchol reduces liver fat content in patients with nonalcoholic fatty liver disease. Clinical gastroenterology and hepatology, 2014; 12: 2085–2091.
Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Iekaisīgu zarnu slimību ārpuszarnu izpausmes. II daļa*

    Lai gan iekaisīgu zarnu slimību (IZS) izplatības rādītājs Latvijā ir zems, pacientu skaits pakāpeniski pieaug. Paula Stradiņa KUS statistikas dati rāda stacionēto Krona slimības (KS) pacientu skaita pieaugumu 18—44 gadu vecumā, čūlainā kolīta (ČK) gadījumā pēc 60 gadu vecuma. Šajā Doctus numurā par IZS izpausmēm ārpus zarnām balsta—kustību aparātā, ādā, sirdī, acīs, uroģenitālajā sistēmā, CNS. Lasīt visu

  • Tetovējumi. Riski un komplikācijas

    Termins “tetovēšana” radies no taitiešu vārda “tattau”, un process apzīmē permanentu jeb paliekošu pigmenta granulu ievadīšanu ādā. [10] Tetovēšana izsenis izmantota reliģiskiem, estētiskiem, sociāliem un kulturāliem mērķiem, [20] mūsdienās tie kļuvuši par popkultūras fenomenu — pētījumos ASV vismaz viens tetovējums ir 24 % respondentu, [24] Eiropā vidēji 12 % no populācijas. [33] Lasīt visu

  • Parkinsona slimība. Izcelsme, diagnostika, ārstēšanas principi

    Idiopātiska Parkinsona slimība (PS) ir otra biežāk sastopamā neirodeģeneratīvā slimība pēc Alcheimera slimības. [1—4] Tā skar 2—3 % populācijas vecumgrupā pēc 65 gadiem. [1; 2] Slimībai raksturīgs pakāpeniski progresējošs kustību nespējas pieaugums ar motorisko un nemotorisko simptomu (NMS) attīstību. [5] Lasīt visu