Kā sadzīvot ar hronisku slimību?

Kāpēc šis jautājums ir tik būtisks? Tas ir kā ceļazīme, ka slimības iznākums pacientam būs potenciāli labāks un dzīves kvalitāte augstāka. Un ārsta loma tajā ir ļoti nozīmīga.

Pacients, kas iemācās sadzīvot ar hronisku slimību, neiestrēgst fantāzijā, ka slimību var izārstēt. Slimība nekļūst par dzīves centrālo aspektu. Pacients spēj personīgos resursus investēt attiecībās, ģimenē, profesionālā izaugsmē, vaļaspriekos. Un tie darbojas kā hroniskas slimības aizsargfaktori. [1; 2] Šāda pacienta ārstēšanā ārstam būs jāiegulda mazāk savu resursu, ārsts jutīsies mazāk noguris, dusmīgs vai bezspēcīgs. Stiprināsies ārsta—pacienta attiecības: pacients uzticēsies, būs līdzestīgs.

Kā pavēstīt diagnozi?

Empātiski un atklāti: runāt iejūtīgi, bet neslēpt diagnozes smaguma pakāpi un objektīvo prognozi. Ņemt vērā klīniskos, statistiskos un zinātniskos datus. Izrādīt interesi un sapratni par pacienta jūtām.

Var izmantot frāzes: “Man ir ļoti žēl”, “Ir normāli justies dusmīgam, skumjam...” (atspoguļot pacienta jūtas, var runāt par krīzes stadijām). Izvairīties no tukšām frāzēm: “Būs labi!”, “Saņemieties!”, “Jums jābūt stipram!”, “Neraudiet!”. Pacients nevar saņemties, nedz būt stiprs! Šīs frāzes rada dusmas uz ārstu vai kaunu, vainu par to, kā pacients patiesi jūtas.

Ārsta spēja runāt par diagnozi rosina arī pacientu par to runāt un ir īstais ceļš uz viņa samierināšanos ar slimību.

Šoka posms

Vērtīgi akceptēt pacienta individuālās emocionālās reakcijas, neklusināt, nepārtraukt, nespiest runāt. Nepārblīvēt pacientu ar informāciju par slimību. Lielāko daļu no tās pacients tāpat neatcerēsies, jo šoka fāzē tiek būtiski traucētas kognitīvās funkcijas. Produktīvāk ir dažus svarīgākos punktus uzrakstīt (nākamā vizīte, veicamie izmeklējumi, informācija par zālēm), pateikt, ka ir normāli, ja viņš kaut ko neatcerēsies, iedrošināt piezvanīt, norunāt vizīti, kad šoks būs pārgājis.

Emocionālie traucējumi

Pētījumi rāda, ka garastāvokļa traucējumi (piemēram, depresija) ir 20—25 % pacientu, kas slimo ar diabētu vai reimatoīdo artrītu, un 30 % vēža slimnieku. [3] Depresijas sastopamības rādītājs pieaug indivīdiem, kam diagnosticētas kardiovaskulāras slimības, cukura diabēts, HOPS, reimatoīdais artrīts, hroniskas sāpes, astma un vēzis. [4—8] Virknē pētījumu pierādīta cieša saistība starp miega traucējumiem un hroniskām slimībām (KSS, insultu, diabētu, vēzi). [9—12]

Ir normāli, ja pirmos mēnešus pēc diagnozes uzzināšanas pacientam ir trauksme, nomāktība, miega traucējumi, trīce, slikta dūša, atmiņas traucējumi. Uzmanība jāpievērš, ja pusgadu pēc diagnozes paziņošanas šīs reakcijas nemazinās, bet pastiprinās, parādās jaunas. “Sarkanie karogi”:

  • pašdestruktīva uzvedība: alkohola lietošana, smēķēšana (vairāk nekā parasti vai parādās no jauna), narkotikas, riska uzvedība (agresīva autovadīšana, citu izaicināšana uz konfliktiem),
  • atkārtoti vai pastāvīgi psihosomatiski simptomi,
  • trauksmes traucējumi (hipohondrija, panika, uzmācīgas domas, fobijas u.c.),
  • pastāvīga nomāktība un depresijas pazīmes.

Ja pacientam ir grūtības samierināties ar slimību, jārekomendē vizīte pie psihoterapeita. Īpaši svarīgi nevilcināties, ja pacients saskāries ar vēl kādu krīzes situāciju (šķiršanās, tuvinieka nāve, darba zaudējums).

Pielāgošanās slimībai

Pacienti var uzdot dažādus jautājumus (“Vai man palikt darbā?”, “Vai kārtot invaliditātes grupas piešķiršanu vai vēl ne?”), nereti vēloties, lai ārsts uzņemas atbildību par viņu lēmumiem un pasaka priekšā, kā rīkoties. Ārsts var informēt par iespējamām sekām pacienta rīcībai, izteikt rekomendācijas vai izglītot par slimību, nevis dot komandas, kā rīkoties. Tas veicinās pacienta atbildību, mazinās pasivitāti un slimības ieguvuma attīstību.

Tuvinieki un atbalsta loks

Tuviniekiem svarīgi būt atbalstošiem, bet ne pārāk aktīviem. Neveicināt slimības ieguvumu, kas paredz to, ka slimojošais gūst sev kādu labumu no slimības (izvairās no nevēlamām situācijām vai izjūtām, neapmeklē darbu, iegūst finansiāli). Tad nav motivācijas atlabt, ievērot ārsta rekomendācijas. Tuvinieki nedrīkst aizmirst par savām vajadzībām, jo izdedzis cilvēks nespēj palīdzēt.

Palīdzības resursi var būt dažādu veidu psihoterapija: pāru, ģimenes, individuālā, grupas. Noteikti var rekomendēt atbalstu meklēt arī pacientu organizācijās.

________________________________________________

Literatūra

  1. Karantzas, G. C., & Gillath, O. Stress and wellbeing during chronic illness and partner death in later-life: the role of social support. Current Opinion in Psychology, 2017; 13: 75–80. doi: 10.1016/j.copsyc.2016.05.009
  2. Karlsson, N., Skargren, E., & Kristenson, M. Emotional support predicts more sickness absence and poorer self assessed work ability: a two-year prospective cohort study. BMC Public Health, 2010; 10(1). doi: 10.1186/1471-2458-10-648
  3. Turner, J. Emotional dimensions of chronic disease. Western Journal of Medicine, 2000; 172 (2): 124–128. doi: 10.1136/ewjm.172.2.124
  4. Hare, D. L., Toukhsati, S. R., Johansson, P., & Jaarsma, T. Depression and cardiovascular disease: a clinical review. European Heart Journal, 2013; 35(21): 1365–1372. doi: 10.1093/eurheartj/eht462
  5. Khuwaja, A. K., Lalani, S., Dhanani, R., Azam, I. S., Rafique, G., & White, F. Anxiety and depression among outpatients with type 2 diabetes: A multi-centre study of prevalence and associated factors. Diabetology & Metabolic Syndrome, 2010; 2(1). doi: 10.1186/1758-5996-2-72
  6. Matcham, F., Rayner, L., Steer, S., & Hotopf, M. The prevalence of depression in rheumatoid arthritis: a systematic review and meta-analysis. Rheumatology, 2013; 52(12): 2136–2148. doi: 10.1093/rheumatology/ket169
  7. Tsai, T.-Y., Livneh, H., Lu, M.-C., Tsai, P.-Y., Chen, P.-C., & Sung, F.-C. Increased risk and related factors of depression among patients with COPD: a population-based cohort study. BMC Public Health, 2013; 13(1). doi: 10.1186/1471-2458-13-976
  8. Tshomo, Y., & Chaimongkol, N. Prevalence of depression and its associated factors among persons with chronic medical illness in Bhutan. Archives of Psychiatric Nursing, 2019; 33(4): 347–351. doi: 10.1016/j.apnu.2019.02.002
  9. Cappuccio, F. P., Cooper, D., Delia, L., Strazzullo, P., & Miller, M. A. Sleep duration predicts cardiovascular outcomes: a systematic review and meta-analysis of prospective studies. European Heart Journal, 2011; 32(12): 1484–1492. doi: 10.1093/eurheartj/ehr007
  10. Lu, Y., Tian, N., Yin, J., Shi, Y., & Huang, Z. Association between Sleep Duration and Cancer Risk: A Meta-Analysis of Prospective Cohort Studies, 2013; PLoS ONE, 8(9). doi: 10.1371/journal.pone.0074723
  11. Shan, Z., Ma, H., Xie, M., Yan, P., Guo, Y., Bao, W., Liu, L. Sleep Duration and Risk of Type 2 Diabetes: A Meta-analysis of Prospective Studies. Diabetes Care, 2015; 38(3): 529–537. doi: 10.2337/dc14-2073
  12. Jarrin, D. C., Alvaro, P. K., Bouchard, M.-A., Jarrin, S. D., Drake, C. L., & Morin, C. M. Insomnia and hypertension: A systematic review. Sleep Medicine Reviews, 2018; 41: 3–38. doi: 10.1016/j.smrv.2018.02.003
Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • HOPS. Svarīgākie aspekti pacienta dzīves kvalitātes labklājībai

    Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ir kompleksa, progresējoša slimība ar izteiktām plaušu un ārpusplaušu izpausmēm, un tā ir nozīmīgs saslimstības un mirstības cēlonis pasaulē. Mūsdienās arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts hronisku plaušu slimnieku dzīves kvalitātei un veselības stāvoklim, kas ir svarīgi mērķi slimības pārvaldībā, tāpēc noteikti jāpievēršas to uzlabošanai. Lasīt visu

  • Sāpju medicīna. Katastrofizēšana un kineziofobija

    Katastrofizēšana un kineziofobija ir maznovērtētas psiholoģiski psihoterapeitiskas problēmas pacientiem ar sāpēm. Pēc IASP* mūsdienīgiem sāpju multimodālās ārstēšanas ieskatiem, pacienti ar katastrofizēšanu un/vai kineziofobiju ir savlaicīgi identificējama riska grupa, kam potenciāli ilgstošās darbnespējas un invaliditātes dēļ jāpiedāvā psihologu vai psihoterapeitu palīdzība. Lasīt visu