Mūsdienās no astmas cieš vairāk nekā 300 miljoni cilvēku. Tā ir biežāk sastopamā hroniskā slimība bērnu vecumā. [1] Lai pievērstu sabiedrības, arī ārstu un valdības pārstāvju uzmanību šai problēmai, ik gadu maija pirmajā otrdienā pasaulē tiek atzīmēta Astmas diena, ko rīko Pasaules Astmas iniciatīvas organizācija (GINA – Global Initiative for Asthma). Šajā rakstā aplūkoti vairāku vadlīniju ieteikumi akūtas astmas ārstēšanā pacientiem bērnu vecumā.
Alerģisks rinīts (AR) ir alergēnu ierosināts deguna dobuma gļotādas iekaisums. AR izpaužas ar vienu vai vairākiem simptomiem: aizliktu degunu, izdalījumiem no deguna, niezi, šķaudīšanu. AR klīniskās izpausmes parasti labi pazīstamas gan ārstiem, gan pacientiem, taču ne vienmēr diagnostika ir viegla. Tāpēc šajā rakstā galvenokārt raksturota AR diagnostika un ārstēšana.
Kontaktdermatīts ir vispopulārākā profesionālā slimība ar milzīgu nozīmi gan indivīdam, gan sabiedrībai. Alerģiskā kontaktdermatīta diagnosticēšanā ārstiem nepieciešama pacietība, augsts profesionālo zināšanu līmenis un asa uztvere - īpaši, lai noteiktu šīs alerģijas cēloni. Rakstā galvenokārt aplūkoti primāri un alerģiski kontaktdermatīti un to ārstēšana.
Astmas menedžments vienlaikus ir vienkāršs un grūts uzdevums. Vienkāršs, jo lielai daļai pacientu simptomu kontroli var sasniegt viegli, vadoties pēc skaidri definētām vadlīnijām. Grūts, jo astma ir mutifaktoriāla slimība: vienmēr ir pacienti, kam optimālu kontroli sasniegt neizdodas, jo līdzīgi kā ar daudzām hroniskām slimībām vēl joprojām runājam par kontroli, nevis izārstēšanu. Pētījumiem astmas lauciņā raksturīga tematiska daudzveidība, kas daļēji aplūkota arī šajā literatūras apskatā.
Ādas krāsošana ar hennu ir ļoti sena tradīcija daudzās pasaules valstīs, dažās zemēs tā tiek piedāvāta arī tūristiem. Pēdējos gados Rietumu kultūrā jauniešiem arvien populārāki kļūst tetovējumi. Rakstā ieskats par hennu, tās kombinācijām un alerģisko bīstamību, ko pārliecinoši rāda trīs klīniskie gadījumi.
Pirmo substanci ar antihistamīnu aktivitāti atklāja Buvē un Stoubs 1937. gadā. Klīniskajā praksē pirmos H1-antihistamīnus - fenbenzamīnu, pirilamīnu, tripelēnamīnu un difenhidramīnu - ieviesa pagājušā gadsimta 40. gados. Pirmās paaudzes H1-antihistamīni nav pietiekami labi izpētīti pacientiem ar alerģiskām slimībām. Iepriekšējie pētījumi neatbilst mūsdienu standartiem. Toties otrās paaudzes antihistamīnu efektivitāte alerģiska rinīta un hroniskas nātrenes ārstēšanā ir labi pierādīta.
Alergoloģija kā klīniskās imunoloģijas nozare strauji sāka attīstīties XX gadsimta 60. gados ar fundamentālajiem atklājumiem imunoloģijā – IgE atklāšanu 1967. gadā. Alergoloģijas dienests Latvijā sāka veidoties 1969. gadā; šogad svinam 40 gadu jubileju – tā liek atskatīties uz paveikto un ieskicēt nākotnes uzdevumus.
Alerģiskā rinīta (AR) asociācija ar astmu ir labi zināma – līdz pat 50% dažādu autoru pētījumos, savukārt astmas pacientiem alerģisko rinītu atrod vairāk nekā 80% gadījumu. [1] Tāpat arī alerģiskā rinīta pacientiem, kam konstatē paaugstinātus bronhu reaktivitātes rādītājus, ir lielāks astmas attīstības risks. Pacientam ar AR ir trīs reizes lielāks astmas risks nekā vispārējā populācijā. Augšējo elpceļu alerģisks iekaisums ietekmē apakšējos elpceļus un vice versa.
Astma ir hroniska elpceļu iekaisuma slimība ar pieaugošu hiperreaktivitāti, obstrukciju, ierobežotu gaisa plūsmu (1. attēls), ko izsauc dažādi riska faktori. Tā kā plaušu slimību īpatsvars ar katru gadu attīstītajās valstīs pieaug un bronhiālā astma ir vadošā hroniskā respiratorā slimība visu vecumu bērnu vidū industrializētajās valstīs globāli, tad joprojām ir svarīgi šo problēmu aktualizēt gan profesionāļu vidū, gan visā sabiedrībā.
Kuņģa-zarnu trakta uzdevums neaprobežojas tikai ar barības vielu gremošanu un absorbciju. Svarīga funkcija ir aizsardzība pret potenciāliem patogēniem (to skaitā alergēniem) un tolerance pret nekaitīgiem aģentiem. Lai antigēns izraisītu imunoloģisku reakciju, tam jātiek garām kuņģa-zarnu trakta aizsardzības sistēmai, kam ir divu veidu mehānismi: imunoloģiskie un ne-imunoloģiskie. No tā, kādā veidā potenciālais alergēns šķērso kuņģa-zarnu trakta aizsargbarjeras, var būt atkarīgs tā potenciāls. Rakstā vērsta uzmanība uz ne-imunoloģiskiem kuņģa-zarnu trakta aizsardzības mehānismiem, uzsverot pilnvērtīgi funkcionējoša kuņģa-zarnu trakta lomu pārtikas alerģijas gadījumā.
Agrīna un savlaicīga hroniskas nieru slimības (HNS) diagnosticēšana un ārstēšana ir nozīmīgs solis pretī slimības sloga samazināšanai ne tikai HNS kontekstā, bet arī kardiovaskulāro slimību (KVS) ziņā. Jaunās vadlīnijas sadarbībā ar Eiropas Nieru asociācijas (ERA) ekspertiem prezentētas 2026. gada Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) ikgadējā kongresā, akcentējot starpdisciplinārās sadarbības būtisko nozīmi. Vadlīniju saturā caurvīts akronīms STAMP on CKD — to atšifrējam šajā publikācijā.
Pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bioloģiskā terapija nebija saistīta ar lielāku vēža vai keratinocītu karcinomas (KK) attīstības risku salīdzinājumā ar sistēmisku terapiju, kas neietver bioloģiskos preparātus. Būtiskas riska atšķirības netika konstatētas arī starp dažādām bioloģisko preparātu grupām.
Augstāks urīnskābes līmenis serumā pieaugušajiem bija saistīts ar paaugstinātu ceļa, gūžas un plaukstu osteoartrīta (OA) attīstības risku. Mediānais novērošanas ilgums bija aptuveni 14 gadi.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Ķermeņa distresa traucējumi ir stāvoklis, kurā viens vai vairāki ķermeņa simptomi izraisa būtiskas ciešanas, ikdienas funkcionēšanas ierobežojumus un tos pavada pārmērīgas, noturīgas domas, trauksme vai neracionāla uzvedība saistībā ar bažām par veselību. Šis klīniskais gadījums parāda, kā neirologs var vienlaikus droši izvērtēt iespējamu organisku slimību, formulēt diagnozi un palīdzēt pacientam nonākt līdz psiholoģiskajai vai psihiatriskajai aprūpei.