PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Alergoloģijas dienestam. Latvijā 40 gadu jubileja Aktuālie uzdevumi

V. Lozovskis
Alergoloģijas dienestam. Latvijā 40 gadu jubileja Aktuālie uzdevumi
Alergoloģija kā klīniskās imunoloģijas nozare strauji sāka attīstīties XX gadsimta 60. gados ar fundamentālajiem atklājumiem imunoloģijā – IgE atklāšanu 1967. gadā. Alergoloģijas dienests Latvijā sāka veidoties 1969. gadā; šogad svinam 40 gadu jubileju – tā liek atskatīties uz paveikto un ieskicēt nākotnes uzdevumus.

Alergoloģija ir klīniskās imunoloģijas nozare, kas pētī alerģisko slimību izcelsmi, diagnostiku, ārstēšanu, profilaksi un slimnieku rehabilitāciju. Alerģija ir organisma hipersensitivitātes reakcija pret eksogēnisku vielu vai stimulu, kas rodas imunobioloģiskā reakcijā.

Alergoloģijas dienestu Latvijā - un arī citās PSRS republikās - sāka veidot 1969. gadā. [4] Nozīmīgu palīdzību Latvijas alergologiem sniedza akadēmiķis A. Ado un viņa līdzstrādnieki, kas jau 1950. gadu vidū PSRS Medicīnas Zinātņu akadēmijā bija izveidojuši Alergoloģijas zinātniskās pētniecības laboratoriju. Maskavas alergologi 1970. gados izdeva divas rokasgrāmatas ārstiem [1; 2], ko daudzus gadus izmantoja arī Latvijas alergologi.

Latvijas alergoloģijas dienesta pamatlicēji ir internists, alergologs docents Gaitis Brežinskis (1931-1988), pediatre, alergoloģe Gaida Sinka un interniste Gaida Lībiete (1932-1992). Līdz 1969. gadam Latvijā bija jau pabeigtas divas medicīnas zinātņu kandidāta disertācijas par astmu: G. Brežinskis - 1964. gadā [6] un G. Sinka - 1968. gadā. [7] No 1969. līdz 1972. gadam tika izveidota alergoloģijas dienesta pamatstruktūra, kas ar nelielām izmaiņām pastāv līdz mūsu dienām.

Alerģisko slimību centri, kabineti, stacionāri un sanatorijas,  kur 2009. gadā var saņemt alergologu konsultācijas un ārstēšanu Alerģisko slimību centri, kabineti, stacionāri un sanatorijas,  kur 2009. gadā var saņemt alergologu konsultācijas un ārstēšanu
Tabula
Alerģisko slimību centri, kabineti, stacionāri un sanatorijas, kur 2009. gadā var saņemt alergologu konsultācijas un ārstēšanu

Alergoloģijas dienesta attīstība Latvijā

To nosacīti var iedalīt divos posmos:

  • no 1969. līdz 1990. gadam;
  • no 1991. gada līdz mūsu dienām.

Pirmajā posmā bija ļoti stingri nodalīta bērnu un pieaugušo alergoloģija. Bija specializētas alergoloģijas gultas stacionāros, daudzas sanatorijas. Bija samērā vienkārši īsu laiku bez maksas specializēties un paaugstināt kvalifikāciju labākajos PSRS alergoloģijas centros. Diemžēl neiztika bez šķēršļiem - trūka augstas kvalitātes alergēnu preparātu diagnostikai un ārstēšanai, bija vāja funkcionālā un laboratoriskā diagnostika, jo nebija aparatūras, tikai daži kolēģi varēja piedalīties starptautiskos kongresos, pētnieciskos projektos, grūti bija pieejama ārzemju literatūra. Sīkāk par alergoloģijas dienestu un zinātniskiem pētījumiem, kuru bija diezgan daudz, no 1969. līdz 1995. gadam - publikācijā. [5]

Kopš 1991. gada notikušas vairākas svarīgas pārmaiņas Latvijas alergoloģijā.

  • Būtiski palielinājies ārstu alergologu skaits - 1990. gadā bija 13 alergologu, šobrīd ir 24 sertificēti alergologi.
  • Latvijā ir sākta un pakāpeniski tiek pilnveidota ārstu alergologu sagatavošana. Viņu apmācības laiks ir krietni pagarināts.
  • Aptuveni puse apmācības laika tiek atvēlēta bērnu un tikpat daudz pieaugušo alerģisko slimību īpatnību apgūšanai. Tas dod iespēju lielākam slimnieku skaitam saņemt alergologa padomu, paaugstina alergologu kvalifikāciju, jo nevar saprast alerģisku slimību gaitu, neredzot to evolūciju. Šāda pieeja alergologu apmācībā ir arī ASV. [10]
  • Speciālistu rezidentūras programmās iekļauti cikli alergoloģijā. Diemžēl šie cikli nav paredzēti visu specialitāšu ārstiem, pie kā bieži vēršas sirdzēji ar alerģiju, un tie nav arī pietiekami ilgi.
  • Izveidotas divas alergologu sabiedriskās organizācijas: Latvijas Alergologu asociācija (reģistrēta 1994. gada 15. martā) un Latvijas Bērnu alergologu un pneimonologu biedrība (reģistrēta 2001. gada 13. jūlijā). Alergologiem iespējams regulāri un plānoti paaugstināt kvalifikāciju. Abu biedrību valdes un sertifikācijas komisijas pilnīgo specialitātes nolikumu un veic sertifikāciju.
  • Sagatavoti alergologi dažos rajonos, kur to agrāk nebija, - Balvu, Rēzeknes, Tukuma rajonā.
  • Kļuvuši pieejami pasaules labāko firmu alergēnu preparāti diagnostikai un ārstēšanai, lielākajos centros ir mūsdienīga aparatūra funkcionālo izmeklējumu veikšanai, laboratoriskās alerģijas diagnostikas metodes atbilst starptautiskiem standartiem.

Informācija par alerģisko slimību centriem un kabinetiem sniegta tabulā; minētas tikai tās iestādes, kam ir līgumi ar Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru. Nākotnē noteikti būtu atbalstāma un veicināma alergoloģijas centru iespēju palielināšana tieši lielākajās klīnikās. Tas ne tikai paaugstinās alergoloģijas līmeni un ieguldījumu klīniku darbā (īpaši medikamentozās, lateksa alerģijas profilaksē), bet atvieglos arī rezidentu apmācību, plašāku imūnterapijas ieviešanu kukaiņu dzēlumu anafilakses gadījumā, radīs iespēju biežāk lietot provokācijas testus alerģisko slimību diagnostikā un specifisko desensibilizāciju ar medikamentiem.

Latvijā nepietiek alergologu

Pašlaik Latvijā ir 24 sertificēti alergologi. Vai tas ir pietiekami? Nē! Atbilstīgi Pasaules Veselības organizācijas ekspertu ieteikumiem jābūt vienam alergologam uz katriem 100 000 vai optimāli 66 600 iedzīvotāju (10-15 alergologiem uz miljonu iedzīvotāju). [8] Alergologu skaits Latvijā šobrīd atbilst PVO ieteiktajam minimumam, proti, viens uz 95 833 (jeb desmit uz miljonu).

Kā ir citviet Eiropā? Pēc 2006. gada Pasaules alerģijas organizācijas (PAO) pārskata datiem [9], tikai dažās Eiropas valstīs alergologu skaits atbilst PVO 1993. gadā ieteiktajam minimumam. Piemēram, Somijā ir viens uz 94 545, Francijā - viens uz 1 240 000. Vairākumā Eiropas valstu alergologu ir krietni vairāk: Vācijā viens uz 16 000, Čehijā viens uz 17 543, Šveicē viens uz 36 649, Zviedrijā viens uz 42 857, Spānijā viens uz 44 000.

Ņemot vērā tendenci sakarā ar augstu saslimstību palielināt alergologu skaitu, arī Latvijā alergologu skaitam būtu jābūt vismaz aptuveni viens uz 66 600 (15 alergologiem uz miljonu iedzīvotāju), tātad 37 alergologiem. Maz ticams, ka tuvākajos gados būs iespējams šādu līmeni sa­sniegt, jo 33% strādājošo alergologu ir jau pensijas gados. Ja arī drīz tiks sagatavoti vismaz desmit speciālisti, nodrošinājums ar alergologiem būs aptuveni tāds pats kā tagad, proti, minimāls.

Diemžēl alergologu nav daudzās lie  lākajās pilsētās, piemēram, Jelgavā, Liepājā, Ventspilī, novadu centros. Tas vēl vairāk saasina stāvokli.

Ņemot vērā augsto alerģisko slimību prevalenci (vidēji 20%) un nepietiekamo alergologu skaitu daudzās valstīs, PAO ieteic alerģijas slimnieku aprūpi veikt trīs līmeņos, proti, daļu alerģisku sirdzēju ārstē:

  • primārās aprūpes ārsti, internisti, pediatri - pirmais līmenis;
  • nozaru speciālisti (dermatologi, otorinolaringologi, pulmonologi, gastroenterologi, reimatologi) - otrais līmenis;
  • alergologi - trešais līmenis. [10]

Ieviešot šādu trīs līmeņu aprūpes modeli, PAO eksperti iesaka ievērot ciešu vertikālo sadarbību starp pirmā, otrā un trešā līmeņa ār­stiem un ir izstrādājuši nepieciešamo zināšanu apjomu jeb programmu katram līmenim.

Latvijas Alergologu asociācijas un Latvijas Bērnu alergologu un pneimonologu biedrības valdes pilnībā atbalsta šo trīs līmeņu koncepciju. Alergoloģiskās palīdzības sniegšana daudzās Eiropas valstīs - pat ar krietni lielāku alergologu skaitu nekā Latvijā - jau notiek pēc šā principa. [9]

Pēc pieredzes uzskatām, ka būtu nepieciešams, lai alergologi regulāri (vismaz reizi vai divas gadā) kontrolētu alergoloģiskās aprūpes kvalitāti katram sirdzējam, kam to veic pirmā vai otrā aprūpes līmeņa ārsti.

Iepazīstinām ar PAO ieteikumiem par apgūstamo zināšanu apjomu alergoloģijā, ko vajadzētu pakāpeniski iekļaut pirmā un otrā līmeņa ārstu specialitāšu nolikumos un sertifikācijas programmās.

Pirmās pakāpes aprūpes līmenis

Nepieciešamas pamatzināšanas klīniskajā imunoloģijā.

Lai diagnosticētu un ārstētu alerģisku slimnieku un sekmīgi sadarbotos ar alergologu, nepieciešamas:

  • adekvātas biežāk sastopamo alerģisko slimību (alerģiskais rinokonjunktivīts, astma, nātrene, angioedēma, ekzēma, uztura alerģija, kukaiņu alerģija, anafilakse, medikamentozā alerģija, imūndeficīta stāvokļi) klīniskās ainas zināšanas;
  • apmācība un zināšanas, lai prastu pareizi interpretēt alergoloģisko ādas un laboratorisko testu rezultātus, plaušu funkcionālās izmeklēšanas datus;
  • pietiekama prasme, lai prastu atlasīt un nosūtīt pie alergologa sirdzējus ar smagu, bieži recidivējošu slimības gaitu, saskatītu dzīvībai bīstamas alerģijas izpausmes;
  • apmācība, lai varētu veikt alergēnspecifisko imūnterapiju balstterapijas laikā.

Otrās pakāpes aprūpes līmenis

Nepieciešamas pamatzināšanas klīniskajā imunoloģijā.

Otrā līmeņa aprūpes speciālistiem ne tikai jāzina alerģisko slimību klīniskā aina un jāprot interpretēt izmeklējumu dati, bet jāprot veikt arī daļa alergoloģisko izmeklējumu. Specifiskos provokācijas testus drīkst izdarīt tikai alergologi.

Otrā līmeņa aprūpes ārstiem nepieciešams šāds zināšanu apjoms alergoloģijā:

  • padziļinātas zināšanas par biežākajām alerģiskajām slimībām, imūndeficīta stāvokļiem, īpaši tām alerģiskajām slimībām, ar ko saskaras attiecīgais speciālists, piemēram, dermatologiem - atopiskais dermatīts, lai varētu veikt diagnostiku atbilstīgi nacionālām un starptautiskām vadlīnijām vai komplikāciju gadījumā nosūtīt pie alergologa;
  • adekvāta prasme veikt un interpretēt alergoloģiskos ādas testus, kā arī prasme interpretēt citus alergoloģiskus izmeklējumus, lai varētu ārstēt un novērst alerģiskas slimības;
  • zināšanas alergēnspecifiskā imūnterapijā, lai, sadarbojoties ar alergologu, varētu veikt imūnterapiju ar alergēniem balstterapijas laikā.

Pašlaik ģimenes ārstu un dažādu speciālistu sagatavošanas programmās Rīgas Stradiņa universitātē un Latvijas Universitātē alergoloģijai atvēlēts nepietiekams laiks, ir specialitātes, kam nav plānoti cikli alergoloģijā.

Šo zināšanu apguve būtu obligāti jāiekļauj ģimenes ārstu, internistu, dermatologu, otolaringologu, pulmonologu, gastroenterologu, reimatologu specializācijas programmās. Veselības ministrijai būtu jārod iespēja piešķirt vairāk vietu alergoloģijas rezidentūrā, lai novērstu alergologu deficītu.

Latvijas alergologu organizāciju valdes aicina Veselības ministriju, Rīgas Stradiņa universitātes un Latvijas Universitātes pēcdiploma izglītības fakultāšu vadību, ārstu profesionālo asociāciju valdes pievērst uzmanību augstajai saslimstībai ar alerģiskām slimībām, to pieauguma epidēmiskai tendencei un pašreizējai ārstu nepietiekamai sagatavotībai alergoloģijā, alergologu trūkumam valstī, atbalstīt un veicināt alerģijas slimnieku trīspakāpju aprūpes modeļa ieviešanu, lai katrs sirdzējs neatkarīgi no dzīvesvietas saņemtu kvalificētu palīdzību un tiktu veikts viss iespējamais saslimstības mazināšanai.

Latvijas alergologu asociācija un Latvijas Bērnu alergologu un pneimonologu biedrība šogad, Latvijas alergoloģijas 40. jubilejas gadā, ir sagatavojusi un šā gada maijā izdod detalizētu, padziļinātu rokasgrāmatu Praktiskā alergoloģija. Tā ir liela autoru kolektīva - 22 autoru - darbs, kur vispusīgi un atbilstīgi jaunākajiem standartiem un vadlīnijām aplūkoti visi svarīgākie klīniskās alergoloģijas jautājumi. Ceram, ka šīs grāmatas izdošana, kas notiek galvenokārt ar Veselības ministrijas materiālu atbalstu, būs labs palīgs alergoloģijas apguvē ārstiem, rezidentiem un veicinās ātrāku alerģijas pacientu trīspakāpju aprūpes modeļa ieviešanu, kas ir viens no tuvākajiem aktuālajiem uzdevumiem alergoloģijā.

Literatūra

  1. Адо А. Д. Общая аллергология. Руководство для врачей. М.: Медицина, 1978.
  2. Адо А. Д. (ред.) Частная аллергология. М.: Медицина, 1976.
  3. Brežinskis G., Arons K. Praktiskā alergoloģija. R.: Zvaigzne, 1997.
  4. Приказ № 153 по Рижскому гор. oтд. здравоохранения от 1 августа 1969 г. Об организации городского аллергического центра.
  5. Lozovskis V. Alergoloģija Latvijā. Latvijas Ārsts, 1995; 7: 6-8.
  6. Брeжинский Г. Я. Изменения  в липо­протеинах, мукополисахаридах в белках сыворотки крови и их связь с периферической картиной крови при бронхиалной астме. Автореф. канд. дис. Р., 1964.
  7. Синка Г. Ф. Некоторие изменения минерального состава крови и мочи при инфекционно-аллергической бронхиальной астме и других аллергозах у детей. Автореф. канд. дис. Р., 1968.
  8. Clinical immunology: guidelines for its organisation; relationships with allergology and other medical disciplines - a WHO /IUIS/ IAACI report. Clin Exp Immunol 1993: 484-491.
  9. Warner J. O., Kaliner M. A., Crisci C. D. et al. Allergy practice worldwide. A report by the world allergy organisation speciality and training council. Allergy Clin Immunol Int 2006; 18/1: 4-10.
  10. Kaliner M. A., Giacco S. D., Crisci C. D. et al. Requirement for physician training in allergy. Key clinical competencies apropriate for the care of patients with allergic or immunologic diseases - a provisional position statement on the World allergy organisation. Allergy Clin Int 2006; 18/3: 92-97.