Skats uz ārsta personību ir kā skats XXI gadsimta sabiedrības spogulī. Ne viss aplūkojamais ir patīkams. Taču kurš gan teicis, ka personības augšanas sāpes ir tikai skaistas. Trīs emocionāli un atklāti stāsti.
Profesors VALDIS PĪRĀGS, Valsts pētījumu programmas biomedicīnā vadītājs, Latvijas Universitātes Senāta stratēģijas komisijas vadītājs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikas vadītājs, ir pārliecināts: šis Latvijai ir iespēju laiks uzņemties jaunus pienākumus medicīnā un zinātnē. Latvieši nav “maza tauta”.
Kādā Latvijas Zinātņu akadēmijas sekcijas sēdē man bija iespēja noklausīties ziņojumu par mūsdienu medicīnas sasniegumiem pasaulē. Pētījumi tagad iesniedzas šūniņu atsevišķu elementu ietekmēšanas iespējās. Jūtos laimīgs, ka varu pieredzēt šo medicīnas progresu. Un tomēr māc arī kādas klusas bažas par mūsdienu pasauli.
Ārsts nav upurjērs, kam, glābjot cilvēci, jāiznīkst; šodien saka “izdegt”. Iemanieties novilkt sarkano līniju. Kā to izdarīt? Vispirms noskaidrojiet, vai ārsta darbu patiešām mīlat vai ne visai. Ja studējāt tādēļ, lai viegli pelnītu, ļoti iespējams, vilsities. Tad tiešām jāpārdomā. Ja ārsta darbs jums mīļš, tad jāprot ar to sadzīvot.
Viņa ir mainījusies. Ne tikai ārēji, lūzums noticis viņā pašā. Endokrinoloģe INESE PAVLIŅA jau pusotru gadu dzīvo Briselē un strādā pirms gada uzceltā slimnīcā — CHU Hôpital Civil Marie Curie.
Ilgajos darba gados esmu pieredzējis varenu medicīnas progresu. Tas dara mani laimīgu. Jūtos pateicīgs saviem pēdējā laika priekšniekiem un kolēģiem, kas mani, jau ļoti vecu vīru — līdz pat 86 gadu vecumam —, piecieta savā vidū. Stradiņos nostrādāju 51 gadu, medicīnā kopā 61 gadu. Tie nav rekordi. Nelepojos, bet pateicos Dievam par iespēju.
Dr. med. IVETAI DZĪVĪTEI–KRIŠĀNEI, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu slimību klīnikas virsārstei, Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras docentei ir gaišs, sirsnīgs smaids. Varbūt tā ir atbilde — kā bez sūkstīšanās var izdarīt tik daudz! Vēl viņai ir zaļie īkšķīši — slimnīcas Ārstu mājā uz palodzes zied dakteres lolots puķu dārzs. Tajā aug pat banānkoks!
Uz mūsdienu problēmu fona šodien daudziem piemirsies baisais Otrais pasaules karš, kurā tika ierauti, cieta un gāja bojā miljoni cilvēku. Esmu viens no ļoti retajiem, kam izdevās paglābties, nekarojot ne dienas (!), kaut mans dzimšanas gads — 1923. — bija starp tiem, kurus kā pirmos mobilizēja gan vācieši, gan krievi.
Pērnā gada septembrī endokrinologu asociācijas kārtējā sēde iekrita tieši manā 90. dzimšanas dienā. Profesors Aivars Lejnieks ar neviltotu labvēlību norunāja man skaistu laudatio. Labus vārdus teica arī citi apsveicēji. Vēl šodien jūtos palicis parādā pateicības vārdus saviem sveicējiem.
Runājot par pareizās diagnozes noteikšanu, pieredzējusī gastroenteroloģe Gunta Geldnere sacīja: "Ārsta domāšanai jābūt līdzīgai labai datorprogrammai, tad trenēta loģiskā domāšana, klīniskā pieredze un literatūrā lasītais palīdz atrast pareizo krustpunktu: kas kam atbilst, kas ar ko sader."
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.
16. Reto slimību konferences laikā 19. aprīlī Dr. Valdis Ģībietis prezentēja AL Amiloidozes vienlapi ģimenes ārstam un hematologam. Materiāls vienā lapā apkopo informāciju par slimības simptomiem, tajā skaitā izceļ sarkano karogu simptomus, diagnostikas shēmu, iezīmē nepieciešamos izmeklējumus un ārstēšanas steidzamību.
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Dati liecina, ka plānotas ķeizargrieziena dzemdības (CD) pēc mātes pieprasījuma (CDMR) nav saistītas ar paaugstinātu jaundzimušo vai zīdaiņu infekciju risku, salīdzinot ar plānotajām vaginālām dzemdībām (VD).
