Osteoporoze ir hroniska un sistēmiska kaulu slimība, ko raksturo samazināta kaulu masa un mikroarhitektonikas izmaiņas, kā rezultātā samazinās kaulu stiprums un palielinās lūzumu risks. [1-3] Epidemioloģiskos pētījumos pierādīts, ka ap 30% gūžas lūzumu un 20% skriemeļu lūzumu notiek vīriešiem. Aptuveni vienam no 4 vīriešiem pēc 60 gadu vecuma attīstīsies osteoporotisks lūzums. Osteoporoze vīriešiem ir gan nepietiekami diagnosticēta, gan arī nepietiekami ārstēta slimība. Osteoporoze vīriešiem ir daudzfaktoru slimība, kuras ģenētisko predispozīciju ietekmē hormonāli, vides un diētas faktori. [1; 14]
ESC kongresa laikā tika prezentētas jaunas Cukura diabēta, pre-diabēta un kardiovaskulāro slimību vadlīnijas. Šīs vadlīnijas tapušas sadarbojoties EASD (the European Association for the Study of Diabetes) ar ESC (European Society of Cardiology).
Aptaukošanās ir aktuāla mūsdienu veselības problēmu ar tendenci vērsties plašumā. Būtībā diētu var kontrolēt, regulāri trenēties – it kā jā; bet ir taču daudz vienkāršāk – tablete/divas tabletes dienā, tālāk vairs nav jādomā un jāpūlas! Tomēr viss nav tik vienkārši. Un efektivitātes ziņā nepavisam ne. Apetīti mazinošās zāles ir medikamenti, kas jālieto ārsta vai farmaceita uzraudzībā (vismaz ārzemēs farmaceiti to dara). Vēsture ir bagāta ar piemēriem, kas notiek, kad cilvēks to dara vieglprātīgi un nekontrolēti. Šajā rakstā īsumā par to, kā cilvēkam veidojas izsalkuma un sāta sajūta, kas par to atbild un kādi ir apetīti mazinošie medikamenti.
Klīniskā gadījuma prezentācijas mērķis ir atspoguļot neapmierinoši kompensēta cukura diabēta infekciozas komplikācijas un to ārstēšanā izmantoto antibiotiku blakusparādības, kā arī akcentēt un pievērst uzmanību medikamentu retam un ļoti nopietnam toksiskam efektam kombinācijā ar daudzu orgānu disfunkcijas sindromu (MODS).
Terminu “dzelzs pārslodze” (angļu val. overload) lieto gadījumos, kad dzelzs rezerves organismā palielinās ar vai bez orgānu disfunkcijas. [1] Terminu “hemohromatoze” (HH) attiecina uz grupu ģenētiski noteiktu slimību, kas predisponē dzelzs pārslodzei, potenciāli radot aknu fibrozi un orgānu disfunkciju. Rakstā izmantota klasifikācija pēc pēdējo gadu publikācijām, tāda ir arī European Association for the Study of the Liver vadlīnijās.
Akromegālija ir hroniska progresējoša slimība, ko izraisa ilgstoša augšanas jeb somatotropā hormona (STH) hipersekrēcija, kam seko insulīnam līdzīgā augšanas faktora-1 (Insulin-like Growth Factor-1 jeb IGF-1) pastiprināta izdale, izraisot akromegālijai raksturīgo klīnisko ainu, komplikācijas un palielinātu mirstību. [1] Akromegālijas izplatība ir 40–130 pacientu uz miljonu iedzīvotāju. [2; 3] Literatūrā ir dati, ka akromegālijas izplatība varētu būt pat 400–1000 pacientu uz miljonu iedzīvotāju. [4]
Mūsdienās slimnieki ar monotonas gaitas hronisku slimību stacionārā vairs nenokļūst. Ja diagnoze skaidra un slimība viegla, viņus tāpat kā akūti saslimušos ārstē mājās ģimenes ārsts. Stacionārā nokļūst, respektīvi, viņus ieved, ja slimība sākusies pēkšņi, diagnoze neskaidra un klīniskā aina ir smaga, nereti pat dzīvībai bīstama, piemēram, akūts vēders, akūta koronāra nepietiekamība, "svaigs" insults, akūta respiratora nepietiekamība plašas pneimonijas vai astmas dēļ. Stacionē slimniekus pēc traumas, traumatiskā šokā; arī tādus, kam ieilgusi neskaidras ģenēzes nopietna febrilitāte u. tml.
Daļa pacientu ar 2. tipa cukura diabētu nesasniedz mērķa glikozes rādītājus, lietojot orālos pretdiabēta līdzekļus, tad jāsāk insulīnterapija. Speciālisti diskutē, kad sākt insulīnterapiju, cik agresīvu terapiju izvēlēties, kā pārliecināt pacientu par insulīnterapijas nepieciešamību. Esam apkopojuši jaunākos pētījumus par insulīnterapiju 2. tipa cukura diabēta pacientu ārstēšanā un tās ietekmi uz slimības gaitu un pacientu dzīves kvalitāti.
2013. gads ir 20. gads Latvijas Diabēta asociācijas pastāvēšanas vēsturē, tāpēc jau janvārī asociācija rīkoja atceres pasākumus par savas organizācijas aizsākumu un vēsturi, kas reizē bijis arī ceļš uz mūsdienīgu diabēta pacientu aprūpi Latvijā. Latvijas Diabēta asociācijā darbojas cukura diabēta pacienti un viņu tuvinieki, arī ārsti, farmaceiti un medicīnas māsas. Visi kopā esam strādājuši ne tikai savā un savas ģimenes labā, bet domājuši mazliet plašāk, tiecoties mazināt atšķirības starp ārstēšanās iespējām attīstītajās Eiropas valstīs un Latvijā.
Prezentācijas mērķis ir atspoguļot ilgstoši neārstētas, smagas, progresējošas autoimūnas slimības dekompensāciju saistībā ar imūnās disfunkcijas izraisītām komplikācijām, uzsvērt smagas glikokortikoīdu terapijas komplikācijas pacientam ar imūndeficītu. Šis nav gadījums, lai parādītu mūsu varēšanu, tehnoloģiskās iespējas un jaunos medikamentus. Šis ir gadījums, kas beidzās letāli. Jautājums – vai šis bija fatāls gadījums no paša sākuma? Vai arī šis ir gadījums, kad mēs, rīkojoties citādi, varējām stabilizēt stāvokli un paciente kādu laiku vēl varēja dzīvot?
Hronisks nogurums kļuvis arvien biežāk sastopams mūsdienu dzīvē, jo cilvēki saskaras ar lielāku darba slodzi un mazāk atpūtas. Lai gan izsīkumu bieži pamato ar stresu vai miega trūkumu, pētnieki norāda, ka nepietiekams uzturs var būtiski ietekmēt šo stāvokli.
Ar šo metodi iespējams koriģēt tuvredzību, tālredzību un astigmatismu, samazinot vai pilnībā novēršot nepieciešamību lietot brilles vai kontaktlēcas. Austrumu slimnīcā Oftalmoloģijas klīnikā jau veiksmīgi veiktas vairāk nekā 40 ICL implantācijas operācijas.
Pieaugušajiem ar hronisku nieru slimību (HNS) bez dialīzes III–IV stadijā mērena olbaltumvielu uzņemšanas ierobežošana bija saistīta ar mazāku nelabvēlīgu klīnisko iznākumu risku – galvenokārt retākām dialīzes uzsākšanām – un nebija saistīta ar standarta uzturmarķieru pasliktināšanos.
Atjaunināts nejaušinātu iedalījuma pētījumu sistemātiskais pārskats un metaanalīze parādīja, ka metilfenidāts (MPH) un deksmetilfenidāts (d MPH) ir saistīti ar nelielu, bet uzlabojumu līmeni klīniski nozīmīga noguruma mazināšanos pacientiem ar vēzi, salīdzinot ar placebo, kas kļūst klīniski nozīmīga aptuveni pēc 5 ārstēšanas nedēļām, nepalielinot ārstēšanas laikā radušos blakusefektu risku.
Ciete ir galvenais uztura ogļhidrāts visā pasaulē un joprojām ir nozīmīgs ikdienas enerģijas avots dažādām iedzīvotāju grupām. Pamata pārtikas produkti, piemēram, rīsi, kvieši, kartupeļi un pākšaugi, ievērojami veicina ogļhidrātu uzņemšanu; tomēr cietes patēriņa ietekme uz vielmaiņu ievērojami atšķiras atkarībā no strukturālajām īpašībām, apstrādes pakāpes un uzturvielu mijiedarbības. Arvien vairāk pierādījumu liecina, ka ogļhidrātu kvalitātei, nevis tikai daudzumam, ir būtiska loma glikēmijas regulācijā, insulīna jutībā un lipīdu metabolismā. [1-3]
