Vairākus gadus sagatavošanas procesā bija jaunas vadlīnijas par taktiku H. pylori infekcijas gadījumā bērniem. Beidzot Eiropas un Ziemeļamerikas gastroenterologi vienojušies par kopīgu pieeju un 2011. gadā ir publicētas jaunās vadlīnijas, kuru pamatā ir līdz 2007. gadam publicētie pētījumi. [1] Rakstā īsi par pamatnostādnēm saistībā ar H. pylori infekciju, tās diagnostiku un ārstēšanu bērniem.
Kuņģa vēzis ir otrajā vietā nāves cēloņu struktūrā no onkoloģiskajām saslimšanām pasaulē. Saslimstība ar kuņģa vēzi – 14/100 000 personām/gadā (world standartised rate), augstāka saslimstība ir Austrumāzijā, Austrumeiropā (arī Latvijā). [1] Pēc Latvijas Vēža reģistra datiem kuņģa vēža saslimstība Latvijā 2008.gadā bija 24,6 uz 100 000 iedzīvotāju. [2] Lai gan pēdējos gadu desmitos saslimstība ar kuņģa vēzi samazinājusies, īpaši rietumvalstīs, mirstība joprojām ir augsta. [1] Kad kuņģa vēzis diagnosticēts agrīnās stadijas, piecu gadu dzīvildze pārsniedz 90%, vēlīnās stadijās piecu gadu dzīvildze ir zem 50%. [3]
Zarnās ir plaša mikrobu ekosistēma un komensālās baktērijas, kas veic pastāvīgu fizioloģisku zarnu imūnās sistēmas stimulāciju, aizsargā pret patogēniem un piedalās barības vielu uzņemšanā. Šā līdzsvara zudums rada vai veicina dažādas gremošanas sistēmas problēmas. [1] Šoreiz īss apskats par probiotiku ietekmi uz atsevišķu kuņģa-zarnu trakta saslimšanu gaitu, nepretendējot nosaukt vai raksturot visus virzienus, kur meklēta vai atrasta probiotiku nozīme. Ārpus raksta robežām atstāta iespējamā ilgtermiņa probiotiku ietekme uz saslimstību ar kolorektālo vēzi [5] un uz laktozes intoleranci. [6]
Ar meteorismu jeb pastiprinātu gāzu uzkrāšanos zarnās ikdienā sastopas teju ikvienas medicīnas nozares pārstāvis, un šī ir viena no biežākajām sūdzībām no pacientu puses. Par problēmas ikdienišķumu liecina arī biežās reklāmas medijos, kas reklamē gan medikamentus, gan produktus pastiprināta gāzu uzkrāšanās procesa mazināšanai. Ja ir problēma, tad jābūt iemesliem. Un, lai ar pilnīgu pārliecību apgalvotu, ka pastiprināta zarnu uzpūšanās ir funkcionāla, jāizprot situācijas, kad tā var būt kā simptoms kam nopietnākam.
Gastroezofageālā atviļņa slimība (GEAS) ir hroniska saslimšana. Ja šī slimība sākas, tad parasti turpinās visu mūžu. Ja ir bojājums barības vadā, tad lielākoties tā ir hroniska saslimšana. Turklāt parasti šādos gadījumos tiek novērots, ka pēc medikamentozās terapijas pārtraukšanas pacientam pēc dažiem mēnešiem simptomi atgriežas. Ja ir sākta GEAS terapija, parasti tā jāturpina ilgstoši, savukārt ārstēšana pacientiem ar pārejošiem simptomiem un bez ezofagīta var būt simptomātiska.
Šis raksts būs par aizcietējumu diferenciāldiagnostiku un to ārstēšanas iespējām. Šo rakstu mūs mudināja uzrakstīt pēdējo gadu diagnostikas progress un “jaunu”, proti, mazpazīstamu diagnožu parādīšanās medicīniskajā dokumentācijā. Mūsu mērķis ir iepazīstināt ģimenes ārstus un citu specialitāšu ārstus ar jaunākajām izmeklēšanas metodēm, izvērtējot zarnu tranzīta jeb motorikas funkcionālo stāvokli.
Pastiprināta kuņģa skābes sekrēcija un ar to saistītās veselības problēmas bijušas aktuālas kopš cilvēces pirmsākumiem. Tāpat meklēti līdzekļi to novēršanai vai vismaz mazināšanai. Vēl pirms 100 gadiem šim nolūkam izmantoja nātrija bikarbonātu (dzeramo sodu), magnija oksīdu un krītu. Diemžēl šie līdzekļi nebija pietiekami efektīvi, lai gan deva īslaicīgu atvieglojumu, neitralizējot kuņģa skābi. Šajā apskatā raksturoti protonu sūkņa inhibitori omeprazols un pantoprazols, to kopīgais un atšķirīgais.
Viens no modernas medicīnas sasniegumiem ir funkcionālo gremošanas trakta slimību koncepcija, jo funkcionālie gremošanas orgānu traucējumi ir visbiežāk sastopamās hroniskās kuņģa-zarnu trakta slimības, un no tiem biežāk runā par kairinātu zarnu sindromu (KZS). Pirmie ziņojumi literatūrā, kas tiek attiecināti uz šo slimību, parādījās XIX gadsimta sākumā un ir nosaukti kā “Gadījuma sāpes zarnās un šo traucējumu ietekme uz gremošanu, ar flatulenci un žņaudzošu sajūtu” (Powell, 1820) un “Praktiskas piezīmes par spazmatisku striktūru izplatību un ārstēšanu resnajā zarnā” (Howship, 1830).
Celiakija visbiežāk sastopama kā hroniska iekaisuma slimība, tā ir glutēna izraisīta autoimūna slimība, kas galvenokārt skar tievās zarnas gļotādu un izpaužas gan ar celulāru, gan ar antivielu izraisītu hipersensivitātes reakciju. Eiropā celiakijas sastopamība vidēji ir 1 uz 150–300 iedzīvotājiem. Pirmo reizi celiakijas simptomus aprakstīja pediatrs Samuels Gī (Samuel Gee) Bartolomeo slimnīcā 1888. gadā.
Plašsaziņas līdzekļos un sabiedrībā aktualizējies jautājums par saldinātajiem dzērieniem un to ietekmi uz veselību. Veselības ministrs Juris Bārzdiņš norādījis, ka viens no pasākumiem, lai īstenotu topošajās sabiedrības veselības pamatnostādnēs 2011.-2017. gadam noteiktos mērķus, varētu būt neveselīgu produktu, to skaitā saldināto dzērienu, reklāmas ierobežojums. Tāpēc šķita aktuāli apkopot pasaulē pieejamo zinātnisko informāciju par saldinātajiem dzērieniem. Tekstā ar vārdu "kola" jāsaprot jebkurš gāzētais dzēriens, kas saldināts ar fruktozes sīrupu, kā krāsvielu izmantojot karameli, bet skābuma regulēšanai - fosforskābi.
Jau kopš 1926.gada alumīnija sāļi plaši izmantoti kā adjuvanti dažādās vakcīnās. Šie adjuvanti, visbiežāk alumīnija hidroksifosfāta sulfāts, alumīnija fosfāts vai alumīnija hidroksīds spēlē nozīmīgu lomu imūnās atbildreakcijas veicināšanā, samazinot nepieciešamo antigēna devu un ievadāmo vakcīnu skaitu, lai sasniegu aizsardzību. Neskatoties uz rūpīgu uzraudzību arī pēc vakcīnu licencēšanas, saglabājas bažas par alumīnija potenciāliem ilgtermiņa efektiem. Šajā publikācijā sistemātiski apskatīti un kritiski izvērtēti esošie pierādījumi par vakcīnās esošā alumīnija ietekmi uz cilvēka veselību ilgtermiņā.
Jauns pētījums, kas prezentēts Eiropas Aptaukošanās kongresā (ECO 2026), rāda: jo vairāk cilvēki zaudē svaru, lietojot populāros GLP 1 medikamentus, jo būtiski zemāks kļūst vairāku ar aptaukošanos saistītu slimību risks. Pētījums arī atklāja, ka pacientiem, kuri pēc terapijas sākšanas pieņēmās svarā, veselības iznākumi kopumā bija sliktāki.
Aizcietējumi ir viens no biežāk sastopamajiem kuņģa–zarnu trakta funkcionālajiem traucējumiem. Tie tiek definēti kā zarnu darbības nepietiekamība, kas izpaužas ar nepilnīgu vēdera izeju, samazinātu defekācijas biežumu, sāpīgu defekāciju vai cietu fēču izdalīšanos. Aizcietējumi var attīstīties jebkurā vecumā — no zīdaiņa perioda līdz pat senioru gadiem. Aizcietējumu savlaicīga noteikšana, profilakse un ārstēšana ir būtiska, lai uzlabotu senioru dzīves kvalitāti un mazinātu komplikāciju risku. [1]
Mūsdienu medicīnā arvien lielāku nozīmi iegūst precīzā diagnostika, kas balstīta molekulārajā ģenētikā. Jau 30 gadus šai nozarei veltījusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes ģenētiķe profesore BAIBA LĀCE. Veic ģenētiskus testus, analizē pacienta genomu, lai noteiktu iedzimtas slimības, izvērtētu riskus un pielāgotu pacientam individuālu ārstēšanu. Profesores Baibas Lāces profesionālā misija ir pārvērst sarežģītus genoma datus saprotamā un atbildīgā rīcībā.
2017. gadā Fellström et al publicēja pētījumu par mērķtiecīgas iedarbības budezonīda terapijas efektivitāti IgA nefropātijas pacientiem. [1] Terapijas mehānisms balstās uz teoriju par izmainītu B limfocītu lomu patoloģiska imūnglobulīna A sekrēcijā. Pērn atjaunotās Kidney Disease / Improving Global Outcomes (KDIGO) vadlīnijas atzīmē modificētas darbības budezonīdu kā pirmās līnijas terapiju pacientiem ar IgA nefropātiju. [2] Ko var spriest par slimību un tās jaunajām terapijas iespējām Latvijā?
