Kolonoskopija ir visprecīzākā metode resnās zarnas izmeklēšanai. Izmeklējumā iespējams gan noteikt dažādas izmaiņas resnajā zarnā, gan arī veikt terapeitiskas manipulācijas, piemēram, polipektomiju, tādējādi novēršot polipu progresēšanu un vēža attīstību.
Probiotikas ir viens no gastroenteroloģijas aspektiem, kas mūsdienās strauji attīstās. Kopš XX gadsimta sākuma, kad Iļja Mečņikovs pirmoreiz izteica domu, ka veselību varētu ietekmēt, mainot zarnu mikrofloras sastāvu, turpinās pētījumi par probiotiku izmantošanu, īpaši intensīvi pēdējo divdesmit gados.
Vasarā cilvēki vairāk laika pavada ārpus telpām, tāpēc vides, dzīvesveida un fizisko aktivitāšu līmeņa maiņas dēļ var aktualizēties dažādi gremošanas traucējumi — diētas izmaiņu dēļ var saasināties gremošanas trakta slimības un parādīties līdz šim nebijuši simptomi. Par biežākajām kuņģa—zarnu trakta sūdzībām, simptomiem un to risinājumiem tālāk rakstā.
Klīniskajā gadījumā aprakstīta paciente ar barības vada vidusdaļas zemgļotādas granulāro šūnu audzēju ar zemu proliferācijas aktivitāti, gastroezofageālā atviļņa slimību un refluksa ezofagītu (B pakāpe). Klīniskā gadījumā aprakstā lasiet par veiktajiem izmeklējumiem un izvēlētajiem terapijas veidiem.
Peptiska čūlas slimība ir kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas gļotādas bojājums, kas iesniedzas gļotādas muskuļslānī. Kopš Helicobacter pylori (H. pylori) infekcijas atklāšanas 1982. gadā ievērojami mainījusies izpratne par čūlas slimības diagnostiku, patoģenēzi un ārstēšanu. Divi galvenie čūlas iemesli ir H. pylori infekcija un nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NSPL) lietošana.
Caureju var definēt kā biežāku vai šķidrāku vēdera izeju vai palielinātu tās apjomu. Lai arī tieši fēču daudzuma pieaugums ir būtisks kritērijs caurejas definīcijā, daudziem pacientiem caureja asociējas ar palielinātu šķidruma saturu fēcēs vai biežāku vēdera izeju; simptomiem, kas atsevišķi ne vienmēr liecina par strukturālām izmaiņām kuņģa—zarnu traktā. [1]
Dzelzs deficīta anēmija ir biežākā no mazasinības formām. Neārstēta dzelzs deficīta anēmija var veicināt slimību un infekciju attīstību, ietekmējot imūnsistēmu. Smagas dzelzs deficīta anēmijas dēļ var attīstīties sirds un plaušu komplikācijas, tāpēc ļoti būtiski ir atpazīt dzelzs deficīta anēmiju un to pareizi ārstēt.
Asiņošana ir viens no biežiem simptomiem ķirurģiskā praksē. Augšējās gastrointestinālās asiņošanas diferenciāldiagnoze ir ļoti plaša. Viens no iemesliem var būt reta kuņģa patoloģija — kuņģa iekaisuma fibroīds polips. Lai precīzi izvēlētos ārstēšanu, svarīga ir medicīnas sabiedrības informētība par šo slimību.
Gastroenterologu (un citu ārstu) palīdzību visbiežāk lūdz pacienti, kurus piemeklējuši funkcionāli gremošanas trakta darbības traucējumi. Šo slimnieku dzīves kvalitāte ir ļoti slikta, ēdiena sagremošana viņiem izraisa mokošas sajūtas un viņu dzīve ir kļuvusi par elli zemes virsū.
Klīniskā gadījuma demonstrācijā — komplicēta Krona slimība ar agrīnu slimības sākumu un smagu, recidivējošu gaitu ar zarnu stenožu un fistulu veidošanos. Krona slimības gadījumā, lai novērstu tālāku slimības progresu un komplikācijas, liela nozīme ir savlaicīgai un agresīvai medikamentozai terapijai.
Jau kopš 1926.gada alumīnija sāļi plaši izmantoti kā adjuvanti dažādās vakcīnās. Šie adjuvanti, visbiežāk alumīnija hidroksifosfāta sulfāts, alumīnija fosfāts vai alumīnija hidroksīds spēlē nozīmīgu lomu imūnās atbildreakcijas veicināšanā, samazinot nepieciešamo antigēna devu un ievadāmo vakcīnu skaitu, lai sasniegu aizsardzību. Neskatoties uz rūpīgu uzraudzību arī pēc vakcīnu licencēšanas, saglabājas bažas par alumīnija potenciāliem ilgtermiņa efektiem. Šajā publikācijā sistemātiski apskatīti un kritiski izvērtēti esošie pierādījumi par vakcīnās esošā alumīnija ietekmi uz cilvēka veselību ilgtermiņā.
Jauns pētījums, kas prezentēts Eiropas Aptaukošanās kongresā (ECO 2026), rāda: jo vairāk cilvēki zaudē svaru, lietojot populāros GLP 1 medikamentus, jo būtiski zemāks kļūst vairāku ar aptaukošanos saistītu slimību risks. Pētījums arī atklāja, ka pacientiem, kuri pēc terapijas sākšanas pieņēmās svarā, veselības iznākumi kopumā bija sliktāki.
Aizcietējumi ir viens no biežāk sastopamajiem kuņģa–zarnu trakta funkcionālajiem traucējumiem. Tie tiek definēti kā zarnu darbības nepietiekamība, kas izpaužas ar nepilnīgu vēdera izeju, samazinātu defekācijas biežumu, sāpīgu defekāciju vai cietu fēču izdalīšanos. Aizcietējumi var attīstīties jebkurā vecumā — no zīdaiņa perioda līdz pat senioru gadiem. Aizcietējumu savlaicīga noteikšana, profilakse un ārstēšana ir būtiska, lai uzlabotu senioru dzīves kvalitāti un mazinātu komplikāciju risku. [1]
Mūsdienu medicīnā arvien lielāku nozīmi iegūst precīzā diagnostika, kas balstīta molekulārajā ģenētikā. Jau 30 gadus šai nozarei veltījusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes ģenētiķe profesore BAIBA LĀCE. Veic ģenētiskus testus, analizē pacienta genomu, lai noteiktu iedzimtas slimības, izvērtētu riskus un pielāgotu pacientam individuālu ārstēšanu. Profesores Baibas Lāces profesionālā misija ir pārvērst sarežģītus genoma datus saprotamā un atbildīgā rīcībā.
2017. gadā Fellström et al publicēja pētījumu par mērķtiecīgas iedarbības budezonīda terapijas efektivitāti IgA nefropātijas pacientiem. [1] Terapijas mehānisms balstās uz teoriju par izmainītu B limfocītu lomu patoloģiska imūnglobulīna A sekrēcijā. Pērn atjaunotās Kidney Disease / Improving Global Outcomes (KDIGO) vadlīnijas atzīmē modificētas darbības budezonīdu kā pirmās līnijas terapiju pacientiem ar IgA nefropātiju. [2] Ko var spriest par slimību un tās jaunajām terapijas iespējām Latvijā?
