HLA molekulas, APF-1, MHC-1, MHC-2, ubikvitīns, lizo-, ribo- protea- somas un citas sōmas... burti un nosaukumi, kas pārpludina mūsdienu zinātnisko literatūru. Bet cik daudz mēs zinām par šo lietu bioloģisko jēgu? Šajā rakstā lasītājs atradīs atbildi uz šo un vienu otru citu patiešām intriģējošu jautājumu (piemēram – vai eksistē arheji?) par mūsu pasaules apbrīnojami viedo iekārtojumu.
Kairinātu zarnu sindroms piemetas trakam cilvēkam, vai kairinātas zarnas padara cilvēku traku? Tāds varētu būt vienlaikus moto un jautājums, kuru mēģināšu izgaismot. Var jautāt, kāda daļa man, gastroenterologam, par to, kā strādā galvas smadzeņu garoza? Atbilde – ir gan daļa, turklāt ļoti liela. Jo visbiežāk sastopamās hroniskās kuņģa-zarnu trakta slimības ir tā saucamie funkcionālie gremošanas orgānu traucējumi. Šīs slimības ir gastroenterologu ikdiena, tās padara dzīvi grūtu ne vien daudziem pacientiem, bet arī viņu ārstiem. Un var pieļaut domu, ka šo traucējumu īstenā izcelsmes vieta ir smadzenes – garoza vai zemgarozas centri.
Divertikuloze ir izplatīta slimība un viena no izplatītākajām atradēm resnajā zarnā. Divertikuli var veidoties visās gremošanas trakta daļās, bet 80-90% gadījumu novēro tieši resnās zarnas divertikulozi. Demonstrācijas mērķis – parādīt divertikulozes komplikāciju (divertikulīta) diagnostiku un sekmīgu konservatīvo ārstēšanu.
Lai runātu par diafragmas barības vada atveres trūci, tika veidota vienkāršotu praktisko jautājumu ķēde: kas ir norma, kas – novirze? → ko nozīmē šādas novirzes ārstēšana? → ārstēt konservatīvi vai ķirurģiski? → vai ķirurģiska ārstēšana ir sarežģīta un grūti izpildāma? → vai visiem pacientiem nepieciešama aktīva terapija?
Krona slimība (KS) ir viena no mūsdienās pētītākajām patoloģijām gastroenteroloģijas jomā. Ir daudz neskaidrību gan par tās etioloģiju, gan patoģenēzes norisēm, gan ārstēšanas taktiku. Šī literatūras apskata primārais mērķis nav sniegt praktiskas rekomendācijas, bet apkopot jaunākās zinātniskās atziņas par Krona slimību, kas parādās pasaules medicīniskajā literatūrā. Tas savukārt ļautu palūkoties uz šo slimību no mazāk ikdienišķas puses.
Šoreiz sīkāk apskatīšu īpašu hroniska aizcietējuma paveidu, kas biežāk piemeklē jaunas, reproduktīva vecuma, fiziski aktīvas sievietes. Kas tad īsti ir šī refraktārā vēdera aizcietējuma cēlonis? Un kā ar to tikt galā?
Lai gan Helicobacter pylori mēs pazīstam tikai kopš 1982. gada, infekciju var uzskatīt par vienu no vecākajām. Pētot un analizējot mutāciju skaitu baktērijā, konstatēts, ka tā apdzīvojusi cilvēka kuņģa gļotādu jau simtiem tūkstošus gadu. [1] Varētu pat teikt, ka baktērija ir bijusi ar cilvēku, pirms vēl radās Homo sapiens. Pēdējo 25 gadu laikā helikobaktērija ir intensīvi pētīta, un pašlaik uzskata, ka tā ir saistīta ar kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlu, kuņģa adenokarcinomu un MALT limfomu, kā arī, iespējams, ar dažām slimībām ārpus kuņģa zarnu trakta. No otras puses, ņemot vērā iespaidīgo cilvēka un helikobaktērijas līdzāspastāvēšanas vēsturi, jādomā arī par iespējamo labumu cilvēkam. Katrā ziņā plašie helikobaktērijas pētījumi radījuši virkni neatbildētu jautājumu.
Pēdējos desmit gados ir nomainījušās trīs videokolonoskopu paaudzes. Mūsdienu komerciālais modernais videokolonoskops palielina attēlu vismaz desmitkārtīgi, pētnieciskie – līdz pat tūkstoš reizēm, bet mūsu pieaugošās iespējas atduras pret skaudro realitāti – situācija ar zarnu tīrību nav uzlabojusies. Šīs publikācijas mērķis ir pievērst uzmanību ne tik plaši diskutētai, bet nozīmīgai problēmai – situācijai ar zarnu sagatavošanu pirms kolonoskopijas. Autori cer, ka minētais varētu noderēt arī tiem speciālistiem, kuriem zarnu sagatavošanas rezultāts nav tik aktuāls ikdienas darbā. Šī publikācija nav zinātniska, materiāls izmantots situācijas ilustrācijai.
Dr. Gunta Geldnere: Skatoties retrospektīvi, pacients pie mums tika atsūtīts, lai izšķirtu, vai viņš neslimo ar čūlaino kolītu vai Krona slimību. Simptomi, kas saasināja mūsu uzmanību, bija trīs – sūdzības ar pieaugošu sāpju raksturu, svīšana un vēdera izejas rakstura maiņa.
Kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas peptiskas čūlas slimībai ir labi izstrādāta terapijas taktika. Lai gan literatūras apskatā pamatā pievērsīsimies jaunāko pētījumu publikācijām par šo tēmu, vispirms ievadam vēlos īsi demonstrēt klīnisku gadījumu, kas nedaudz liks novērst domas no mehāniskas peptiskas čūlas diagnostikas un terapijas.
Antimikrobiālā rezistence (AMR) ir viena no nopietnākajām globālajām sabiedrības veselības problēmām, ar kuru ik gadu saskaras veselības aprūpes sistēmas visā pasaulē. AMR mēdz dēvēt par kluso pandēmiju; tā apdraud līdz šim efektīvo infekciju ārstēšanu, palielina mirstību, pagarina hospitalizācijas laiku un būtiski ietekmē veselības aprūpes izmaksas. Latvija nav izņēmums, — pēdējos gados pieaug gan multirezistentu patogēnu izplatība, gan antibiotiku patēriņš.
Perorāli kortikosteroīdi (KS) ir efektīva pirmās līnijas terapija pacientiem ar eozinofilu ezofagītu (EoE) gan ārstēšanai, gan remisijas uzturēšanai. Visi intervenču pētījumi perorālus KS nozīmējuši divas reizes dienā. Tomēr, citu iekaisīgu gastrointestinālu slimību gadījumā KS paraksta vienu reizi dienā ar līdzvērtīgu iznākumu un labāku zāļu lietošanas līdzestību. Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt budezonīda uzturošās terapijas efektivitāti, ja to lieto vienu reizi dienā.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
“Man patīk izmēģināt jaunas lietas, un tas nav grūti, bet interesanti. Tā nav drosme, bet mans raksturs,” saka Dr. Gunta Tīcmane. Tieši ar tik pozitīvu attieksmi viņa jau trīsdesmit gadus darbojas savā ģimenes ārsta praksē Jumpravā, ir viena no Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas kodola, izglīto topošos mediķus Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedrā un kopā ar Dr. Līgu Kozlovsku vada ģimenes medicīnas rezidentūras programmu.
Hroniski paaugstināts asinsspiediens ir viena no izplatītākajām kardiovaskulārajām slimībām, kas ilgtermiņā var radīt nopietnus iekšējo orgānu bojājumus un disfunkciju. Paralēli sirds, nieru un asinsvadu bojājumiem hipertensija būtiski ietekmē arī centrālo nervu sistēmu, radot dažādus neiropsihiatriskus simptomus un sindromus. [1—3] Šie simptomi parasti nav primāri psihiski traucējumi, bet gan sekundāri; tie ietver smadzeņu autoregulācijas traucējumus, asins–smadzeņu barjeras disfunkciju, baltās vielas bojājumus un iekaisuma procesus CNS. [4—8]
