Pēdējos desmit gados ir nomainījušās trīs videokolonoskopu paaudzes. Mūsdienu komerciālais modernais videokolonoskops palielina attēlu vismaz desmitkārtīgi, pētnieciskie – līdz pat tūkstoš reizēm, bet mūsu pieaugošās iespējas atduras pret skaudro realitāti – situācija ar zarnu tīrību nav uzlabojusies. Šīs publikācijas mērķis ir pievērst uzmanību ne tik plaši diskutētai, bet nozīmīgai problēmai – situācijai ar zarnu sagatavošanu pirms kolonoskopijas. Autori cer, ka minētais varētu noderēt arī tiem speciālistiem, kuriem zarnu sagatavošanas rezultāts nav tik aktuāls ikdienas darbā. Šī publikācija nav zinātniska, materiāls izmantots situācijas ilustrācijai.
Dr. Gunta Geldnere: Skatoties retrospektīvi, pacients pie mums tika atsūtīts, lai izšķirtu, vai viņš neslimo ar čūlaino kolītu vai Krona slimību. Simptomi, kas saasināja mūsu uzmanību, bija trīs – sūdzības ar pieaugošu sāpju raksturu, svīšana un vēdera izejas rakstura maiņa.
Kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas peptiskas čūlas slimībai ir labi izstrādāta terapijas taktika. Lai gan literatūras apskatā pamatā pievērsīsimies jaunāko pētījumu publikācijām par šo tēmu, vispirms ievadam vēlos īsi demonstrēt klīnisku gadījumu, kas nedaudz liks novērst domas no mehāniskas peptiskas čūlas diagnostikas un terapijas.
Pēc literatūras datiem 10-15% bērnu ir bijušas hroniskas vēdersāpes. [1] Tikpat lielam skaitam bērnu vēdersāpes netraucē ikdienas aktivitātēm, tādēļ viņi ārstu neapmeklē. Savukārt organisku patoloģiju var identificēt tikai nelielai daļai (2-3%) bērnu. Tātad pēc epidemioloģiskiem datiem var prognozēt, ka lielākajai daļai šādu pacientu objektīvu vēdersāpju cēloni tā arī neizdosies atrast. Lai gan funkcionāli gremošanas traucējumi ir otrs biežākais kuņģa-zarnu trakta darbības traucējumu veids (pirmajā vietā ir infekciju slimības), to izcelsme un patoģenētiska ārstēšana vēl ir pētījumu un diskusiju objekts. Tikpat plašs ir arī ieteikumu un rekomendāciju diapazons. Raksta mērķis – sniegt ieskatu dažādos taktikas principos ar vēdersāpēm saistītu funkcionālu gastrointestinālu traucējumu gadījumā.
Hemohromatoze raksturojas ar pārmērīgu dzelzs uzsūkšanos un uzkrāšanos organismā – aknu, aizkuņģa dziedzera audos, sirdī un citos orgānos. Primāra hemohromatoze ir viena no biežākajām ģenētiski nosacītajām patoloģijām un sastopama apmēram 0,3-0,5% populācijas. Aplūkotajā gadījumā sekmīga diagnostika tika veikta, pielietojot molekulārās ģenētikas izmeklējumus. Neraksturīga ir šajā gadījumā novērotā hemohromatozes kombinācija ar anēmiju.
Akūta pankreatīta tēmai pēdējos gados ir pievērsušies daudzi ārzemju un arī vietējie autori, tādēļ vērojama literatūras datu pārpilnība par šo tēmu. Piemēram, ar meklētājprogrammas PubMed palīdzību Amerikas nacionālās medicīnas bibliotēkas datu bāzē, pielietojot atslēgas vārdus: acute pancreatitis, izdevās fiksēt vairāk par 7 000 publikāciju pēdējo 11 gadu periodā. Latvijas medicīnas periodikā šis skaitlis ir krietni mazāks, tomēr gan žurnālu raksti, gan ķirurgu un gastroenterologu kopīgās vadlīnijas ir zināmā mērā akcentējušas problēmas aktualitāti, kā arī modernās diagnostikas un ārstēšanas principus.
Madara Blumberga pirmā Latvijā kļuvusi par izglītības māsu bērnu onkoloģijas jomā un savu darbu veic Bērnu slimnīcas Hematoonkoloģijas nodaļā. Šāda pozīcija - izglītības māsa Bērnu slimnīcā izveidota, pateicoties Šveices un Latvijas sadarbības programmai “Bērnu vēža aprūpes attīstība Latvijā”.
Gan tirzepatīds, gan semaglutīds ir augsti efektīvi medikamenti aptaukošanās pārvaldībā. Līdz šim nav savstarpēji salīdzināta abu zāļu vielu efektivitāte un drošums pacientiem ar aptaukošanos bez 2.tipa cukura diabēta (CD).
Jau izpētīts, ka mīlestības, laipnības un pozitīvas komunikācijas veidota bērna audzināšanas pieeja (maternal warmth) rada drošu un atbalstošu vidi bērna attīstībai un ir prognostisks faktors pusaudža mentālai un fiziskai veselībai. Tomēr pastāv neskaidrības par biopsihosociālajiem mehānismiem, kas ietekmē šo saistību.
Vidusjūras diēta var mazināt simptomus cilvēkiem ar kairināto zarnu sindromu (KZS). Pētījuma dalībnieki tika sadalīti divās grupās: viena sekoja Vidusjūras diētai, bet otra ievēroja zemu FODMAP diētu, kas ir izplatīta ierobežojoša diēta KZS ārstēšanai. Vidusjūras diētas grupā 73 % pacientu sasniedza galveno mērķi – simptomu uzlabošanos, savukārt zemas FODMAP diētas grupā šis rādītājs bija 81,8 %.
