Zviedrijā strauji pieaug celiakijas incidence bērniem no 2 - 15 gadiem. Šo pieaugumu skaidro ar lielo plānoto ķeizargriezienu skaitu, urīnceļu infekcijām grūtniecības laikā, dzimšanas gadalaiku un dzimšanu valsts dienvidu daļā.
Kolonoskopija ir visprecīzākā metode resnās zarnas izmeklēšanai. Izmeklējumā iespējams gan noteikt dažādas izmaiņas resnajā zarnā, gan arī veikt terapeitiskas manipulācijas, piemēram, polipektomiju, tādējādi novēršot polipu progresēšanu un vēža attīstību.
Probiotikas ir viens no gastroenteroloģijas aspektiem, kas mūsdienās strauji attīstās. Kopš XX gadsimta sākuma, kad Iļja Mečņikovs pirmoreiz izteica domu, ka veselību varētu ietekmēt, mainot zarnu mikrofloras sastāvu, turpinās pētījumi par probiotiku izmantošanu, īpaši intensīvi pēdējo divdesmit gados.
Vasarā cilvēki vairāk laika pavada ārpus telpām, tāpēc vides, dzīvesveida un fizisko aktivitāšu līmeņa maiņas dēļ var aktualizēties dažādi gremošanas traucējumi — diētas izmaiņu dēļ var saasināties gremošanas trakta slimības un parādīties līdz šim nebijuši simptomi. Par biežākajām kuņģa—zarnu trakta sūdzībām, simptomiem un to risinājumiem tālāk rakstā.
Klīniskajā gadījumā aprakstīta paciente ar barības vada vidusdaļas zemgļotādas granulāro šūnu audzēju ar zemu proliferācijas aktivitāti, gastroezofageālā atviļņa slimību un refluksa ezofagītu (B pakāpe). Klīniskā gadījumā aprakstā lasiet par veiktajiem izmeklējumiem un izvēlētajiem terapijas veidiem.
Peptiska čūlas slimība ir kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas gļotādas bojājums, kas iesniedzas gļotādas muskuļslānī. Kopš Helicobacter pylori (H. pylori) infekcijas atklāšanas 1982. gadā ievērojami mainījusies izpratne par čūlas slimības diagnostiku, patoģenēzi un ārstēšanu. Divi galvenie čūlas iemesli ir H. pylori infekcija un nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NSPL) lietošana.
Caureju var definēt kā biežāku vai šķidrāku vēdera izeju vai palielinātu tās apjomu. Lai arī tieši fēču daudzuma pieaugums ir būtisks kritērijs caurejas definīcijā, daudziem pacientiem caureja asociējas ar palielinātu šķidruma saturu fēcēs vai biežāku vēdera izeju; simptomiem, kas atsevišķi ne vienmēr liecina par strukturālām izmaiņām kuņģa—zarnu traktā. [1]
Dzelzs deficīta anēmija ir biežākā no mazasinības formām. Neārstēta dzelzs deficīta anēmija var veicināt slimību un infekciju attīstību, ietekmējot imūnsistēmu. Smagas dzelzs deficīta anēmijas dēļ var attīstīties sirds un plaušu komplikācijas, tāpēc ļoti būtiski ir atpazīt dzelzs deficīta anēmiju un to pareizi ārstēt.
Asiņošana ir viens no biežiem simptomiem ķirurģiskā praksē. Augšējās gastrointestinālās asiņošanas diferenciāldiagnoze ir ļoti plaša. Viens no iemesliem var būt reta kuņģa patoloģija — kuņģa iekaisuma fibroīds polips. Lai precīzi izvēlētos ārstēšanu, svarīga ir medicīnas sabiedrības informētība par šo slimību.
Gastroenterologu (un citu ārstu) palīdzību visbiežāk lūdz pacienti, kurus piemeklējuši funkcionāli gremošanas trakta darbības traucējumi. Šo slimnieku dzīves kvalitāte ir ļoti slikta, ēdiena sagremošana viņiem izraisa mokošas sajūtas un viņu dzīve ir kļuvusi par elli zemes virsū.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas radioloģe diagnoste prof. MAIJA RADZIŅA atzīst, ka ir ļoti prasīga pret sevi un arī pret citiem un cenšas lietderīgi izmantot katru dzīves minūti. Izcila organizatore un līdere — tā Maiju Radziņu raksturo apkārtējie.
Pasaulē hroniska nieru slimība (HNS) skar aptuveni 850 miljonus cilvēku, no kuriem 3,9 miljoniem ordinēta nieru aizstājterapija, un līdz 2040. gadam tā prognozēta kā piektais galvenais nāves cēlonis. [8] Samazināts aprēķinātais glomerulu filtrācijas ātrums (aGFĀ) un paaugstināta albuminūrija būtiski palielina sirds—asinsvadu sistēmas notikumu un mirstības risku. Pacientiem ar HNS III pakāpi mirstība no sirds—asinsvadu sistēmas slimībām ir desmitkārt lielāka nekā terminālas nieru mazspējas risks. [8]
Pacientiem ar hronisku stabilu koronāro artēriju slimību (KAS), apvienojot intensīvas dzīvesveida izmaiņas un mērķtiecīgu medicīnisko terapiju, tika novēroti uzlabojumi riska faktoru rādītājos un labāki klīniskie rezultāti.
Gan tirzepatīds, gan semaglutīds ir augsti efektīvi medikamenti aptaukošanās pārvaldībā. Līdz šim nav savstarpēji salīdzināta abu zāļu vielu efektivitāte un drošums pacientiem ar aptaukošanos bez 2.tipa cukura diabēta (CD).