Klīnikas ALma vadītājs ANDRIS LASMANIS ir pirmais ģimenes ārsts Latvijā. Viņa ģimenes ārsta kvalifikācijas apliecībā rakstīts: Nr. 1. Pieredzējis, vitāls astoņdesmitgadnieks, joprojām kustībā.
Viena no būtiskām pieredzēm Covid–19 kontekstā noteikti ir darbs no mājām. Nav jau tā, ka nezinājām par darbu attālināti, taču vīruss mūs visus nolika uz lāpstiņām — pielāgojies! Ko medicīnā var un ko nevar attālināti? Apkopojām viedokļus, kā ārsti strādā (strādāja) ārkārtas situācijā.
Doctus sazinājās ar vairākiem latviešu ārstiem, kas dzīvo un strādā ārpus Latvijas. Lūdzām dalīties pārdomās, kā SARS–CoV2 mainījis ārsta ikdienu un darbu. Kāds noskaņojums valda?
Latvijā ārkārtējā situācija, pasaulē izsludināta globālā pandēmija COVID–19 dēļ. Šis nepārprotami ir ļoti īpašs laiks ikkatram no mums — mūsu lasītājiem — ārstiem slimnīcās, ambulancēs, praksēs, farmaceitiem aptiekās, arī mācībspēkiem, studentiem, rezidentiem. Kopš brīža, kad sākām šā numura veidošanu, situācija ir krietni izmainījusies. Rakstu autoriem un intervētajiem speciālistiem īsi pirms šā numura izdošanas vaicājām, kā mainījusies viņu ikdiena, kādus vārdus viņi teiktu kolēģiem.
“Doctor is what I do, skater is who I am”* — tā rakstīts LIENES NULLES Instagram profilā. Tipiska mileniāļu paaudzes pārstāve, kurai darbs nav visa dzīve!
Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!”
Ģimenes ārsti INGUNU LOČMELI daudzi vidzemnieki sauc par savējo dakterīti. Dakterei ir prakse gan Rūjienā, gan Vilpulkā, jo viņa uzskata, ka ģimenes dakterim ir jābūt pacientu tuvumā. “Ja dari, tad pa īstam, vai arī nedari nemaz. Esmu profesijā gājusi un turpinu iet pārliecības dēļ — ļoti vēlos palīdzēt cilvēkiem. Katru savu pacientu uzklausīt, meklēt risinājumus, viņu atbalstot,” teic Inguna Ločmele, kuras darba pieredze iesniedzas ceturtajā gadu desmitā.
Lai piedzīvotu vēl nebijušas emocijas un “restartētos”, nemaz nav jābrauc tālu. Reizēm pietiek ar pāris stundām, lai nākamajā dienā uz darbu dotos pavisam citā noskaņojumā. Par saviem īpašajiem maršrutiem Latvijā stāsta ginekoloģe Vija Veisa, farmaceite Agnese Ritene, ģimenes ārste Olga Golube un psihiatrs Māris Taube.
Smiltenes novadā, pašā Blomes sirdī, vienā ēkā ar pagasta pārvaldi iekārtotas glītas un mājīgas telpas, kur pacientus pieņem feldšere LAIMA GARKLĀVA. Blomēnieši viņu sauc par pagasta dvēseli. Bet kāda izskatās lauku cilvēku veselības aprūpe feldšerītes acīm? Par ikdienu Laima stāsta sirsnīgi, sulīgi un ar humoru.
Aizrautīgā stāstniece ar starojošo vārdu Mirdza un mirdzošo uzvārdu Stare mazus un lielus pacientus ārstē jau trīsdesmit sešus gadus un kopš šā gadsimta sākuma vada savu ģimenes ārsta praksi Līvānos. Kopš laiku sākuma jutusi aicinājumu būt bērnu daktere un vēl šobaltdien sirdī un dvēselē palikusi pediatre.
Insulta ārstēšanā izšķiroša nozīme ir specializētu insulta vienību darbam, kur atslēgas vārds ir augsta profesionāla kompetence. Tāda augstas raudzes komanda ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Insulta vienība, kuras virsārsts ir neirologs Dr. med. KRISTAPS JURJĀNS. Viņš ne vien koordinē multidisciplināro komandu darbu, bet tur roku uz pulsa jaunu pieeju ieviešanā. Šīs komandas veikums vairākkārt augsti novērtēts arī starptautiskā līmenī.
Pacientiem ar vestibulāru švannomu bieži vien tiek novēroti neiroloģiski simptomi kā dzirdes zudums, tinnitus un reibonis. Diemžēl faktori, kas iesaistīti reiboņa attīstībā nav līdz galam izprasti. Lai izvērtētu, vai trauksme saistīta ar subjektīvu reiboņa sajūtu vestibulāras švannomas pacientiem, veikts retrospektīvs kohortas pētījums ASV.
Aprēķināts, ka funkcionālas zarnu slimības (FZS) skar 33,2 % pieaugušo visā pasaulē. Šīs slimības saistītas ar pieaugošām ārpus zarnu trakta izpausmēm kā psiholoģiski simptomi, pasliktināta dzīves kvalitāte un biežāka veselības aprūpes resursu izmantošana.
Pētījuma rezultāti apgāž izplatīto priekšstatu par “10 000 soļiem dienā”, pierādot, ka svarīgāka par soļu skaitu ir kustību kvalitāte un regularitāte.
Pētnieki Apvienotajā Karalistē veikuši gadījumu kontroles pētījumu FOCUS (Foot/ankle Osteoarthritis and Cognitive Impairment in retired UK Soccer players) kohortā, lai noteiktu, vai pēdas/potītes traumas ir neatkarīgs riska faktors osteoartrīta (OA) attīstībai pensionētiem profesionāliem futbolistiem.
