Saskaņā ar jaunu pētījumu, no hospitalizētiem bērniem, kuriem bija pozitīvs SARS-CoV-2 tests vai tika pieņemts, ka tas bija pozitīvs, 44 % attīstījās neiroloģiski simptomi, un šiem bērniem biežāk bija nepieciešama intensīvā aprūpe nekā viņu vienaudžiem, kuriem nebija šādu simptomu.
Sākot 5 līdz 11 gadu vecu bērnu vakcināciju pret Covid-19, rekomendētais vakcīnu saņemšanas intervāls bija 3 mēneši. Šobrīd Imunizācijas valsts padome rekomendē pirmās un otrās vakcīnas ievades intervālu bērniem samazināt līdz 6 nedēļām.
Sievietēm, kuras inficējās ar Covid-19 grūtniecības laikā, biežāk bija slikti dzemdību rezultāti, tostarp priekšlaicīgas dzemdības, zems dzimšanas svars un nedzīvi dzimuši bērni. Slikti priekšlaicīgu dzemdību un nedzīvi dzimušu bērnu rezultāti tika novēroti galvenokārt tām, kuras bija inficētas ar SARS-CoV-2 pirmajā vai otrajā trimestrī, turpretim zems dzimšanas svars biežāk tika novērots tiem mazuļiem, kuri mātes inficējās trešajā trimestrī.
Šobrīd balstvakcīnu ir saņēmuši gandrīz 20 % no Latvijas iedzīvotājiem, bet no tiem, kam uz šo brīdi ir tiesības saņemt balstvakcīnu, šo iespēju izmantojuši 37,7% cilvēku. Tūlītēja balstvakcinācija vairāk nekā uz pusi samazina risku saslimt ar Covid-19, = prese konferencē norādīja PSKUS infektologs, prof. Uga Dumpis.
Multiplo sklerozi (MS), progresējošu slimību, kura skar 2,8 miljonus cilvēku visā pasaulē un kuru nevar pilnībā izārstēt, visticamāk, izraisa infekcija ar Epšteina—Barras vīrusu (EBV), liecina nesena pētījuma rezultāti.
SPKC datu analīze par saslimstību, stacionēšanu un mirstību ar Covid-19 pērnā gada decembrī saistībā ar vakcinācijas statusu, redzams, ka ļoti būtiski ir saņemt balstvakcīnu.
Eiropas Zāļu aģentūra (EZA) ir sākusi vērtēt pieteikumu iekšķīgi lietojamo pretvīrusu zāļu <em>Paxlovid</em> (PF-07321332 un ritonavīrs) reģistrācijai ar nosacījumiem, informā Zāļu Valsts aģentūra. Pieteikuma iesniedzējs ir Pfizer Europe MA EEIG.
No 2022. gada 15. februāra stājas spēkā nosacījums par Covid-19 vakcinācijas sertifikāta derīguma termiņu. Uz jautājumiem par vakcinācijas sertifikāta termiņiem sniedz Veselības ministrija.
Laika posms starp infekcijas slimības simptomu sākšanos un pieejamību veselības aprūpei ir svarīga, lai novērstu slimības gaitas pasliktināšanos. Covid–19 gadījumā novēlota aprūpes pieejamība var būt saistīta ar klīnisko prognozi un arī ar pacienta raksturlielumiem. Šā pētījuma mērķis bija noskaidrot pacientu raksturojošās īpašības un simptomus Covid–19 pacientiem brīdī, kad tie tiek stacionēti, izvērtējot laika posmu starp simptomu sākumu un uzņemšanu slimnīcā un identificēt determinantes, kāpēc stacionārā pacients uzņemts vēlāk.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
2024. gada 20.aprīlī notika 3. RSU Endokrinoloģijas un vielmaiņas slimību studentu zinātniskā pulciņa Olimpiāde “Dzīves Hormons” 2024. Jau trešo gadu pēc kārtas!
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.
Standarta transtorakāla ehokardiogrāfija ir viens no pamata izmeklējumiem sirds mazspējas diagnostikā (1. attēls). [1] Ja pacientam ar sirds mazspējai raksturīgiem simptomiem un/vai klīniskām pazīmēm* transtorakālā ehokardiogrāfijā tiek konstatēta samazināta kreisā kambara izsviedes frakcija (EF [ejection fraction] < 40 %), šaubām par sirds mazspējas diagnozi nevajadzētu būt un atliek tikai precizēt sirds mazspējas iemeslu un sākt atbilstošu ārstēšanu.
Kopš brīža, kad Endrjū Teilors Stils lika pamatus osteopātiskajam skatījumam uz slimību un cilvēka ķermeni, osteopātija kā ārstēšanas metode ir kļuvusi par šā brīža medicīniskās aprūpes neatņemamu sastāvdaļu. [1] Ārsta osteopāta galvenā loma ir palīdzēt ķermenim veicināt normālus fizioloģiskos procesus, kas atbild par labvēlīgas vides uzturēšanu katrai ķermeņa šūnai un, ja nepieciešams, cīnīties ar patoloģiskiem procesiem, kas traucē šai videi. [2; 14]