Pētījumu dati liecina, ka rezistentas hipertensijas sastopamība ir 1,9%. Aprēķināts, ka vienam no 50 pacientiem, kas sākuši lietot antihipertensīvu medikamentu, pēc apmēram pusotra gada, lai sasniegtu asinsspiediena mērķa rādītāju, nepieciešami jau vismaz četri medikamenti. Tāpēc arvien būtiskāki kļūst jautājumi, kā ārstēt šos pacientus un kā mazināt kardiovaskulāro risku.
14. novembra naktī Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centrā veikta sirds transplantācijas operācija 50 gadus vecam vīrietim. Operācija sākās plkst. 3:00 naktī un tika pabeigta 8:00 no rīta. Pacients atrodas kardioreanimācijā mediķu kontrolē.
Katram, kurš ienāk Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas vispārējās kardioloģijas nodaļas vadītājas JANĪNAS ROMANOVAS kabinetā uz ilgāku sarunu, viņa vispirms izmēra asinsspiedienu. “Hipertensija ir klusā slepkava. Ne tikai pacienti, pat daudzi ārsti nezina, cik tas ir nopietni. Vai arī zina un neņem galvā. Jau kopš agras bērnības visi viņu sauc par Janu. Darīsim arī mēs tāpat!
Ikdienā bieži lietojam vārdu “depresija”, ar to domājot nogurumu, nomāktību, hronisku stresu. Populārs izteiciens jau no studentu laikiem ir “pavasara depresija” — stāvokļi un situācijas, ko viegli varam novērst ar regulāru fizkultūru, pareizu uzturu, adekvātu atpūtu un kam nav nekāda sakara ar depresijas diagnozi. Taču ikdienas praksē nepamanām pacientus, kam neārstēta depresija var pasliktināt kādas slimības gaitu.
Akūti koronāri sindromi (AKS) ir viena no galvenajām kardioloģijas problēmām Latvijā, kas saistīta ar hospitalizācijas biežumu un mirstību. [2] Sirds un asinsvadu slimību (SAS) un jo īpaši koronārās sirds slimības (KSS) efektīva un ar zinātniskiem pierādījumiem pamatota profilakse ir svarīga Latvijas veselības aprūpes problēma. [3]
Visā pasaulē hipertensija arvien ir biežākais maināmais kardiovaskulāro slimību riska faktors, tā skar 25–30% pieaugušo, bet gados vecu cilvēku populācijā tās izplatība pieaug līdz 70–80%. Lai gan ārstēšanas iespējas ir plašas, 45–80% pacientu ārstēšanas mērķi nesasniedz, tāpēc tiek meklētas aizvien jaunas terapijas iespējas.
Ar šo publikāciju turpinām aritmoloģijas tēmu, kas sākta žurnāla «Doctus» 2014. gada maija numurā ar rakstu par aritmiju mehānismiem un ārstēšanas pamatiem.
Saule, vējš, viļņi. Un bezgalīgs ūdens klajums. Burāšana — kā laiks, kad būt pašam ar sevi. Izaicināt ne tikai savu varēšanu, spēku, azartu, bet arī iztīrīt domas un atgriezties krastā ar jaunu enerģijas lādiņu. Par to trīs burātāju stāsti.
Kopš bēta adrenoblokatoru (BAB) atklāšanas un ieviešanas klīniskajā praksē pagājušas vairākas desmitgades (propranolols 1960. gadā, James Whyte Black), tomēr, lai gan atklātas jaunas medikamentu klases (AKE inhibitori, ARB, If receptoru blokatori), kardioloģijā BAB joprojām ir nozīmīgi.
Šodien viņa atceras lieliskos ārstus un pedagogus, kas ietekmējuši viņas personības veidošanos. Paies laiks, un kāds cits ārsts stāstīs par savu pasniedzēju — Skolotāju ar lielo burtu, minot kardioloģes un internistes, Rīgas Stradiņa universitātes asociētās profesores MĀRĪTES ANTRAS OZOLIŅAS vārdu.
Lielbritānijā par farmaceiti strādāju jau gadu — man patīk šī zeme un kultūra, lai gan vēl īsti to nesaucu par savām mājām. Farmaceites darbs ir gana atšķirīgs no Latvijas pieredzes — strādāju kā maiņu farmaceite, un tas nozīmē, ka mana darba diena aizrit dažādās pilsētās, dažādās aptiekās. Turklāt farmaceitiskās aprūpes darbs sniedzas tālu aiz zāļu izsniegšanas robežām un faktiski atbilst klīniskā farmaceita darba specifikai. Tas nozīmē — jāvar pielāgoties un nepārtraukti augt!
Vai atceraties pēdējo reizi, kad kāds pacients jums pateicies par to, ka pārliecinājāt viņu vakcinēties? Iespējams, šādas pateicības nemaz nepiedzīvojat. Taču cik bieži mēs redzam atšķirību starp vakcinētu un nevakcinētu pacientu? Ārsti zina, ka slimības viegla pārslimošana un veiksmīga izvairīšanās no smagām komplikācijām nav nejaušība. Tajā pašā laikā cits pacients, kurš ignorējis ieteikumus vakcinēties, tiek hospitalizēts ar smagām komplikācijām.
Zāles, ko cilvēks lietojis pat pirms vairākiem gadiem, joprojām var ietekmēt mikroorganismus, kas dzīvo viņa zarnās, liecina plašs pētījums, ko veikusi Tartu Universitātes Genomikas institūta pētnieku komanda.
Aprēķināts, ka B12 vitamīna deficīts prevalē apmēram 2,6—7,5 % cilvēku pasaulē vispārējā populācijā. Vairāki pētījumi uzrādījuši, ka senioriem šī vitamīna deficīts sastopams vēl biežāk, prevalences rādītājiem variējot no 5—14 %. B12 deficīts reti sastopams zīdaiņiem, tomēr to iespējams novērot gadījumos, kad B12 deficīts ir ar krūti barota mazuļa mammai. [4]
Pacientiem ar vestibulāru švannomu bieži vien tiek novēroti neiroloģiski simptomi kā dzirdes zudums, tinnitus un reibonis. Diemžēl faktori, kas iesaistīti reiboņa attīstībā nav līdz galam izprasti. Lai izvērtētu, vai trauksme saistīta ar subjektīvu reiboņa sajūtu vestibulāras švannomas pacientiem, veikts retrospektīvs kohortas pētījums ASV.
