Pētījumā Global Burden of Disease study (2010) uzsvērts, ka ik gadu divi miljoni cilvēku mirst hiperholesterinēmijas dēļ un vairāk nekā deviņi miljoni — paaugstināta asinsspiediena dēļ. Tā kā šie riska faktori ir savstarpēji cieši saistīti, var teikt, ka tas praktiski divkāršo kardiovaskulāro slimību (KVS) risku. Ja samazinātu šos riska faktorus, būtiski mazinātos mirstība no KVS. [1]
2017. gada beigās tika prezentētas ACC/AHA (American College of Cardiology/American Heart Association) paaugstinātā asinsspiediena klīniskās vadlīnijas. [1] ASV zinātniskā darbība medicīnas jomā neapšaubāmi ietekmē slimību ārstēšanu un diagnostiku visā pasaulē.
Pirmo reizi stenokardiju (angina pectoris) 1772. gadā aprakstīja Heberdens (Heberden), raksturojot sindromu ar žņaugšanas un trauksmes sajūtu krūtīs, īpaši saistībā ar slodzi. Tomēr šā sindroma etioloģija tolaik nebija skaidra.
Otrā tipa cukura diabēts ir kļuvis par vienu no galvenajiem iedzīvotāju veselību apdraudošajiem faktoriem 21. gadsimtā. Epidēmijas raksturu nosaka gan ārējās vides faktori un dzīvesveids, piemēram, aptaukošanās, neveselīgs uzturs, fizisko aktivitāšu trūkums, gan nelabvēlīga iedzimtība.
Sirds mazspēja ir viena no mūsdienu sabiedrības lielākajām problēmām. Pieaugot iedzīvotāju vidējam dzīves ilgumam un uzlabojoties sirds slimību diagnostikai un ārstēšanai, pieaug arī sirds mazspējas izplatība.
Aizvien pieaugošā mirstība no sirds—asinsvadu sistēmas slimībām liek pievērsties šo slimību risku mazināšanai. Rakstā apkopotas medikamentu grupas, kam pierādīta kardiovaskulāro (KV) notikumu riska mazināšana, un šis apkopojums ļauj dažus no šiem medikamentiem aplūkot jaunā skatījumā.
Paaugstināts asinsspiediens ir nozīmīgs riska faktors sirds—asinsvadu sistēmas slimībām: koronārai sirds slimībai (KSS), sirds mazspējai (SM), smadzeņu asinsvadu slimībām, perifēro artēriju slimībai, mirdzaritmijai. Rakstā skats uz arteriālo hipertensiju vēsturiskā griezumā, iezīmējot uzdevumus nākotnei.
Akūts miokarda infarkts ar vai bez ST segmenta elevācijas ir bieža un viena no svarīgākajām akūtajām situācijām kardioloģijā ar augstu mirstības risku. Tā ārstēšana strauji attīstījusies pēdējā desmitgadē, vērojams, ka pacienti pie ārsta dodas savlaicīgāk. Tomēr, lai mazinātu pacientu mirstību un darbnespēju pēc infarkta, svarīga pareiza savlaicīga miokarda infarkta komplikāciju pārvaldība.
Stabilas koronāro artēriju slimības kontroles mērķis ir samazināt simptomus un uzlabot prognozi. Uzsvars tiek likts uz dzīvesveida paradumu maiņu, riska faktoru kontroli, ar pierādījumiem pamatotu farmakoloģisko terapiju un pacientu izglītošanu.
Aortas vārstuļa stenoze (AVS) ir visbiežākais kreisā kambara izejas trakta obstrukcijas iemesls bērniem un pieaugušajiem. [1] AVS ir biežākā iegūtā vārstuļu slimība Eiropas un Ziemeļamerikas reģionā. [2] Smagas simptomātiskas AVS slimnieka dzīves kvalitāte ir slikta, un, parādoties simptomiem, piecu gadu dzīvildze paredzama tikai 15—50 %. [2]
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Risks mūža laikā saslimt ar priekškambaru mirdzēšanu laika periodā no 2000. līdz 2022.gadam pieauga no katra ceturtā uz katru trešo Dānijas iedzīvotāju. Sirds mazspēja bija izplatītākā ar šo aritmiju saistītā komplikācija un šis risks bija divreiz lielāks nekā insultam.
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
