Tā kā arteriāla hipertensija ir viens no nelabvēlīgu kardiovaskulāru notikumu galvenajiem iemesliem attīstītajās valstīs, aizvien plašāk tiek izzināta hipertensijas ietekme uz sirdi, hipertensīvās sirds slimības attīstības mehānismi, klīniskās sekas un tās ārstēšanas iespējas.
Vecāka gadagājuma pacienti ir īpaša pacientu grupa, kuras aprūpē jāņem vērā ne tikai organismā notiekošo procesu vecuma izmaiņas, bet arī iespējamās blakusslimības un īpatnības. Lai iezīmētu iespējamās īpatnības, vecākiem pacientiem ārstējot hipertensiju un sirds mazspēju, literatūras apskatā apkopojām jaunākos pētījumus par šo tēmu.
Sirds saistaudi pēc bojājuma pārvēršas kaulvielu producējošās šūnās. Šis atklājums izskaidro, kāpēc dažiem cilvēkiem, kam bijis sirds bojājums, attīstās abnormāli kalcija depozīti sirds sieniņā un/vai vārstuļos. Atklāts, ka sirds kalcifikāciju var apturēt, bloķējot enzīmu, kas regulē kaulu mineralizāciju.
Iepriekšējā Doctus numurā publicējām rakstu par mikrovaskulāru stenokardiju, šajā turpinām stāstu par mazāk tipiskiem stenokardijas variantiem, šoreiz uzmanības centrā — vazospastiska un Princmetāla jeb variablā stenokardija.
Pēdējos gados strauji aktualizējies jautājums par ne–aterosklerotiskas izcelsmes koronāro asinsvadu patoloģijām, kas izraisa stenokardiju, jo 10—30 % pacientu, kas sūdzas par stenokardītiskām sāpēm krūtīs, vizualizējot asinsvadus, nozīmīgi sašaurinājumi epikardiālajās artērijās netiek atrasti.
Pēdējos 20 gados ātriju fibrilācijas (ĀF) sastopamība būtiski pieaugusi, to konstatē vidēji 2 % populācijas. [1] Šajā rakstā uzsvērta asimptomātiskas ātriju fibrilācijas nozīme, izplatība un ieteikumi pacientu aprūpē.
Aritmijas ir tēma, par ko daudz būtu jārunā gan to dažādo veidu dēļ, gan izpausmju, gan klīniskā nozīmīguma dēļ. Aritmijas mēdz būt viltīgas un ne vienmēr viegli diagnosticējamas. Bieži vien pacientam var nebūt gandrīz nekādu sūdzību (vai tās netiek uztvertas kā būtiskas, tāpēc noklusētas), palpējot jūtams normāls, ritmisks pulss.
Stabila slodzes stenokardija ir viena no koronārās sirds slimības formām: akūts vai hronisks, atgriezenisks vai neatgriezenisks išēmisks miokarda bojājums, kas rodas koronāro asinsvadu patoloģijas dēļ, to rada neatbilstība starp koronāro asins piegādi un miokarda metaboliskajām prasībām.
Diabētiska kardiomiopātija ir cukura diabēta izraisīta sirds strukturāla un funkcionāla slimība, kam raksturīga lipīdu akumulācija kardiomiocītos, miokarda fibroze un pastiprināta kardiomiocītu bojāeja, kas izraisa kreisā kambara (KK) remodelāciju un hipertrofiju ar diastoliskās un sistoliskās funkcijas samazināšanos; šīs izmaiņas nav saistāmas ar koronāru sirds slimību, arteriālo hipertensiju vai sirds vārstuļu slimībām. [1; 2]
Horionkarcinoma ir gestācijas trofoblastiskās slimības paveids — ļaundabīgs audzējs, kam raksturīga agresīva izplatīšanās un agrīnas sistēmiskas metastāzes.
Ģimenes ārsta praksē lielu daļa darba veltām kardiovaskulāro slimību pārvaldībā. Jāsaka, ka primāra arteriāla hipertensija (PAH) noteikti ir līderis starp sirds un asinsvadu slimībām, ar ko sastopamies katru dienu. Izvēloties antihipertensīvo terapiju, jāņem vērā vairāki ar pacientu un viņa slimību anamnēzi saistīti faktori — asinsspiediena mērķis, blakusslimības, pacienta preferences un dažkārt arī izmaksas.
Jaunā, vairāk nekā 25 gadus ilgā pētījumā atklāts, ka bieži sastopami bezmiega simptomi ir saistīti ar vairāk nekā 50 % paaugstinātu Parkinsona slimības (PS) risku. Arī ģenētiskā nosliece uz bezmiegu parādīja saistību ar jaunatklātu PS risku, kas liecina — bezmiegs var būt riska faktors, nevis tikai agrīns (prodromāls) simptoms.
Izpētīts, ka ārstēšanu ar levotiroksīnu ir droši pārtraukt katram ceturtajam pacientam no 60 gadu vecuma, un vairogdziedzera funkcija saglabājas adekvāta gadu bez medikamenta lietošanas. Pētījums veikts 58 ģimenes ārstu praksēs Nīderlandē.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas padome 2026. gada 9. aprīlī ievēlēja Inetu Derjabo par valdes locekli uz laiku. Viņa pildīs valdes locekļa pienākumus līdz brīdim, kad atklātā konkursā tiks ievēlēts pastāvīgs valdes loceklis.
Pēc kādiem principiem jāvadās, izvēloties konkrēto bisfosfonātu osteoporozes pacientam? Kādos gadījumos jāpāriet uz terapiju ar denosumabu? Kādos gadījumos lemj par teriparatīda nozīmēšanu pacientam ar osteoporozi? Lasiet Dr. MAIJAS GUREVIČAS atbildes.
