Tā kā arteriāla hipertensija ir viens no nelabvēlīgu kardiovaskulāru notikumu galvenajiem iemesliem attīstītajās valstīs, aizvien plašāk tiek izzināta hipertensijas ietekme uz sirdi, hipertensīvās sirds slimības attīstības mehānismi, klīniskās sekas un tās ārstēšanas iespējas.
Vecāka gadagājuma pacienti ir īpaša pacientu grupa, kuras aprūpē jāņem vērā ne tikai organismā notiekošo procesu vecuma izmaiņas, bet arī iespējamās blakusslimības un īpatnības. Lai iezīmētu iespējamās īpatnības, vecākiem pacientiem ārstējot hipertensiju un sirds mazspēju, literatūras apskatā apkopojām jaunākos pētījumus par šo tēmu.
Sirds saistaudi pēc bojājuma pārvēršas kaulvielu producējošās šūnās. Šis atklājums izskaidro, kāpēc dažiem cilvēkiem, kam bijis sirds bojājums, attīstās abnormāli kalcija depozīti sirds sieniņā un/vai vārstuļos. Atklāts, ka sirds kalcifikāciju var apturēt, bloķējot enzīmu, kas regulē kaulu mineralizāciju.
Iepriekšējā Doctus numurā publicējām rakstu par mikrovaskulāru stenokardiju, šajā turpinām stāstu par mazāk tipiskiem stenokardijas variantiem, šoreiz uzmanības centrā — vazospastiska un Princmetāla jeb variablā stenokardija.
Pēdējos gados strauji aktualizējies jautājums par ne–aterosklerotiskas izcelsmes koronāro asinsvadu patoloģijām, kas izraisa stenokardiju, jo 10—30 % pacientu, kas sūdzas par stenokardītiskām sāpēm krūtīs, vizualizējot asinsvadus, nozīmīgi sašaurinājumi epikardiālajās artērijās netiek atrasti.
Pēdējos 20 gados ātriju fibrilācijas (ĀF) sastopamība būtiski pieaugusi, to konstatē vidēji 2 % populācijas. [1] Šajā rakstā uzsvērta asimptomātiskas ātriju fibrilācijas nozīme, izplatība un ieteikumi pacientu aprūpē.
Aritmijas ir tēma, par ko daudz būtu jārunā gan to dažādo veidu dēļ, gan izpausmju, gan klīniskā nozīmīguma dēļ. Aritmijas mēdz būt viltīgas un ne vienmēr viegli diagnosticējamas. Bieži vien pacientam var nebūt gandrīz nekādu sūdzību (vai tās netiek uztvertas kā būtiskas, tāpēc noklusētas), palpējot jūtams normāls, ritmisks pulss.
Stabila slodzes stenokardija ir viena no koronārās sirds slimības formām: akūts vai hronisks, atgriezenisks vai neatgriezenisks išēmisks miokarda bojājums, kas rodas koronāro asinsvadu patoloģijas dēļ, to rada neatbilstība starp koronāro asins piegādi un miokarda metaboliskajām prasībām.
Diabētiska kardiomiopātija ir cukura diabēta izraisīta sirds strukturāla un funkcionāla slimība, kam raksturīga lipīdu akumulācija kardiomiocītos, miokarda fibroze un pastiprināta kardiomiocītu bojāeja, kas izraisa kreisā kambara (KK) remodelāciju un hipertrofiju ar diastoliskās un sistoliskās funkcijas samazināšanos; šīs izmaiņas nav saistāmas ar koronāru sirds slimību, arteriālo hipertensiju vai sirds vārstuļu slimībām. [1; 2]
Horionkarcinoma ir gestācijas trofoblastiskās slimības paveids — ļaundabīgs audzējs, kam raksturīga agresīva izplatīšanās un agrīnas sistēmiskas metastāzes.
Sieviešu dzimums ir saistīts ar līdz pat 44 % paaugstinātām izredzēm attīstīties hroniskam rinosinusītam bez deguna polipiem (CRSsNP), bet ar 37 % samazinātām izredzēm attīstīties hroniskam rinosinusītam ar deguna polipiem (CRSwNP), kā arī ar zemākiem 2. tipa iekaisuma marķieru līmeņiem.
Bronhektāžu pārvaldības vadlīnijās nav vienotības par mukolītisko līdzekļu efektivitāti, tāpēc to lietošanas paradumi ir ļoti atšķirīgi visā pasaulē. Apvienotajā Karalistē atvērta tipa nejaušinātā pētījumā tika iekļauti pacienti ar ne-cistiskās fibrozes bronhektāzēm ar biežiem paasinājumiem izteiktu krēpu produkciju, lai noskaidrotu drošuma un efektivitātes rādītājus hipertoniska sāls šķīduma un karbocisteīna gadījumā.
Noslēdzies līdz šim vērienīgākais pētījums par pēcdzemdību depresijas atpazīšanu, aprūpes un ārstēšanas uzlabošanu Latvijā. Pētījumā noskaidrots, cik izplatīta ir pēcdzemdību depresija Latvijā, noteikti tās riska faktori, pielāgoti divi skrīninga instrumenti, kā arī noskaidrots sieviešu viedoklis par piedāvāto jauno aprūpes modeli. Pētījumu veica Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedra sadarbībā ar Rīgas Dzemdību namu.
Kardiometaboliskie traucējumi ir galvenais nāves un invaliditātes cēlonis visā pasaulē, un vēdera aptaukošanās ir viens no būtiskākajiem šo slimību riska faktoriem. Datu par normālsvara indivīdiem ar vēdera aptaukošanos un tā saistība ar kardiometaboliskajiem iznākumiem līdz šim ir bijuši ierobežoti.
Starp 15–34 gadus veciem indivīdiem ar jaunatklātu 1. tipa cukura diabētu (T1D) plazmas urīnskābes līmenis bija būtiski augstāks tiem, kuriem vēlāk attīstījās ar diabētu saistītas komplikācijas, un tas neatkarīgi korelēja ar turpmāku makrovaskulāro un mikrovaskulāro slimību risku. Tādēļ urīnskābes noteikšana diagnozes brīdī varētu palīdzēt identificēt augsta riska personas, kurām varētu būt ieguvums no intensīvākas primārās profilakses.
