Hipertensijas terapijā būtiskas ir pārmaiņas dzīvesveidā, taču ne mazāk svarīgi izvērtēt, vai pie konkrētā asinsspiediena pacientam jāsāk arī antihipertensīvā terapija. Rakstā aplūkosim pierādījumus par labu dažādu pakāpju hipertensijas ārstēšanai.
Cigarešu smēķēšana ir galvenais novēršamais mirstības cēlonis pasaulē. Cilvēkiem, kas atmet smēķēšanu, būtiski samazinās risks no smēķēšanas atkarīgo slimību attīstībai un mirstības risks. Šajā rakstā pievēršamies jautājumiem, kā motivēt pacientu un kādas ir smēķēšanas atmešanas sekas.
Tā kā arteriāla hipertensija ir viens no nelabvēlīgu kardiovaskulāru notikumu galvenajiem iemesliem attīstītajās valstīs, aizvien plašāk tiek izzināta hipertensijas ietekme uz sirdi, hipertensīvās sirds slimības attīstības mehānismi, klīniskās sekas un tās ārstēšanas iespējas.
Vecāka gadagājuma pacienti ir īpaša pacientu grupa, kuras aprūpē jāņem vērā ne tikai organismā notiekošo procesu vecuma izmaiņas, bet arī iespējamās blakusslimības un īpatnības. Lai iezīmētu iespējamās īpatnības, vecākiem pacientiem ārstējot hipertensiju un sirds mazspēju, literatūras apskatā apkopojām jaunākos pētījumus par šo tēmu.
Sirds saistaudi pēc bojājuma pārvēršas kaulvielu producējošās šūnās. Šis atklājums izskaidro, kāpēc dažiem cilvēkiem, kam bijis sirds bojājums, attīstās abnormāli kalcija depozīti sirds sieniņā un/vai vārstuļos. Atklāts, ka sirds kalcifikāciju var apturēt, bloķējot enzīmu, kas regulē kaulu mineralizāciju.
Iepriekšējā Doctus numurā publicējām rakstu par mikrovaskulāru stenokardiju, šajā turpinām stāstu par mazāk tipiskiem stenokardijas variantiem, šoreiz uzmanības centrā — vazospastiska un Princmetāla jeb variablā stenokardija.
Pēdējos gados strauji aktualizējies jautājums par ne–aterosklerotiskas izcelsmes koronāro asinsvadu patoloģijām, kas izraisa stenokardiju, jo 10—30 % pacientu, kas sūdzas par stenokardītiskām sāpēm krūtīs, vizualizējot asinsvadus, nozīmīgi sašaurinājumi epikardiālajās artērijās netiek atrasti.
Pēdējos 20 gados ātriju fibrilācijas (ĀF) sastopamība būtiski pieaugusi, to konstatē vidēji 2 % populācijas. [1] Šajā rakstā uzsvērta asimptomātiskas ātriju fibrilācijas nozīme, izplatība un ieteikumi pacientu aprūpē.
Aritmijas ir tēma, par ko daudz būtu jārunā gan to dažādo veidu dēļ, gan izpausmju, gan klīniskā nozīmīguma dēļ. Aritmijas mēdz būt viltīgas un ne vienmēr viegli diagnosticējamas. Bieži vien pacientam var nebūt gandrīz nekādu sūdzību (vai tās netiek uztvertas kā būtiskas, tāpēc noklusētas), palpējot jūtams normāls, ritmisks pulss.
Stabila slodzes stenokardija ir viena no koronārās sirds slimības formām: akūts vai hronisks, atgriezenisks vai neatgriezenisks išēmisks miokarda bojājums, kas rodas koronāro asinsvadu patoloģijas dēļ, to rada neatbilstība starp koronāro asins piegādi un miokarda metaboliskajām prasībām.
B12 vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns ar sarežģītu struktūru, kas pazīstams arī kā kobalamīns, nozīmīgs šūnu metabolismā, īpaši DNS sintēzē, metilēšanā un mitohondriju funkcionalitātē. [1] Tā trūkums var izraisīt hematoloģiskus un neiroloģiskus traucējumus, tomēr šie klīniskie iznākumi izpaužas salīdzinoši vēlu. Agrīnā B12 vitamīna deficīta diagnostika ir izaicinošs uzdevums.
ASV Slimību profilakses un kontroles centra 2022.gada dati rāda, ka 1 no 31 astoņgadniekam ir autiskā spektra traucējumi (AST). Aprēķini liecina par AST pieaugumu salīdzinot ar 2020.gada datiem, kur AST konstatēti 1 no 36 astoņgadniekiem. Šie dati publicēti CDC’s Morbidity and Mortality Weekly Report.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Ēšanas traucējumi ir kompleksa psihisko traucējumu grupa, kam raksturīga izmainīta uztvere un domāšana par uzturu, sava ķermeņa masu un formu, kas var kaitēt fiziskajai veselībai līdz pat dzīvību apdraudošam stāvoklim. Ierasts uzskatīt, ka ēšanas traucējumi visbiežāk sākas un tiek diagnosticēti pusaudžu vecuma meitenēm, retāk jaunām sievietēm līdz 30 gadu vecumam un zēniem. [1]
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
