Antihipertensīvie medikamenti. Klīniskā farmakologa skatījums
Rakstā detalizēti aplūkojam piecu galveno antihipertensīvās terapijas grupu medikamentus, to lietošanas nianses, klīniski svarīgas mijiedarbības un biežākās blakusparādības.
Rakstā detalizēti aplūkojam piecu galveno antihipertensīvās terapijas grupu medikamentus, to lietošanas nianses, klīniski svarīgas mijiedarbības un biežākās blakusparādības.
BNP un NT–proBNP ir vērtīgi prognozes marķieri dažādu smaguma pakāpju sirds mazspējas gadījumos. To līmeņa noteikšana plazmā kā papildinājums konvencionālai klīniskai novērtēšanai var klīnicistiem palīdzēt veiksmīgākas ārstēšanas izvēlē.
Nekontrolētas arteriālas hipertensijas (AH) biežums un komplikāciju risks ir pretrunā ar mūsdienu slimību profilakses un ārstēšanas iespējām. Plaši pieejamās un drošās informācijas rezultātā ārsti atrodas labu teorētisko zināšanu pozīcijās, bet sadarbības procesā starp ārstu un pacientu iezogas uzticēšanās, izpratnes, laika un iniciatīvas trūkums.
Pēdējos gados līdz ar pieaugošo vēža gadījumu sastopamību kardioonkoloģija attīstījusies kā atsevišķa kardioloģijas apakšnozare. Vēža pacientiem ir palielināts risks kardiovaskulāro slimību (KVS) attīstībai. Mūsdienu pretvēža terapija var izraisīt kardiotoksicitāti, tādējādi vēl vairāk palielinot KVS risku.
Sirds mazspēja (SM) ar saglabātu izsviedes frakciju (HFpEF) kļuvusi par dominējošo sirds mazspējas formu visā pasaulē vienlaikus ar sabiedrības novecošanos un pieaugošo aptaukošanās, cukura diabēta un hipertensijas izplatību. HFpEF klīniskais sindroms ir neviendabīgs un jānošķir gan no sirds mazspējas ar samazinātu izsviedes frakciju (HFrEF), gan no citām etioloģijām, kuru ārstēšanas stratēģijas atšķiras. [1]
Priekškambaru mirdzēšana (PM) ir visbiežākā aritmija pieaugušajiem. Tās pašreizējā izplatība ir 2—4 % un nākotnē tikai palielināsies. PM pieckārt palielina risku insulta attīstībai.
Kardioprotektīviem medikamentiem ir būtiska loma sirds aizsardzībā, sevišķi pēc sirdsdarbības traucējumiem, koronāriem notikumiem. Tie stimulē dabiskos adaptīvos mehānismus, novērš audu un sistēmas bojājumus, tādējādi samazinot sirds nelabvēlīgo notikumu risku.
Cilvēka sirds darbojas sinusa ritmā, kas tiek ģenerēts sinoatriālajā (SA) mezglā un fizioloģiski ir galvenais ritma devēja avots sirdī. Ekstrasistoles jeb priekšlaicīgas sirds saraušanās gadījumā impulss no cita mezgla ņem virsroku un rada sirdsdarbību pirms SA mezgla impulsa. Tas var rasties kā priekškambaros, tā arī kambaros, un to novēro gan veseliem pacientiem, gan pacientiem ar dažādām blakusslimībām. [1]
2021. gada Eiropas Urologu asociācijas seksuālās un reproduktīvās veselības vadlīnijās erektilā disfunkcija (ED) definēta kā pastāvīga nespēja nodrošināt un uzturēt dzimumakta veikšanai nepieciešamo erekciju. [1] Slimība skar gandrīz 40 % vīriešu pēc 40 gadu vecuma un vairāk nekā 50 % pēc 60 gadu vecuma. [2] Šī disfunkcija nopietni ietekmē psihosociālo veselību un izteikti pasliktina dzīves kvalitāti.
Ņemot vērā, ka priekškambaru mirdzēšanas pacients kļūst arvien jaunāks, arī antikoagulantu patēriņš pacientu vidū aug. Lai no šīs medikamentu grupas izgūtu labāko iespējamo klīnisko efektu, svarīga ir to atbilstīga ordinēšana un pacienta izglītošana.
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Primāra hiperparatireoze (PHPT) klīniskajā praksē ir bieži sastopama un ir atbildīga par skeleta un nieru bojājuma attīstību, Kaut arī paratireoīdektomija var novērst šo komplikāciju attīstību, daudzu pacientu pārvaldība tiek vadīta novērojot. Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt PHTP radītu orgānu bojājumu biežumu un attīstības laiku.
Ātriju fibrilācija ir bieži sastopama kardiovaskulāra slimība pieaugušajiem un to uzskata par daļu no klīniskā geriatriskā sindroma modeļa. Kustību traucējumi saistīti ar zemāku dzīves kvalitāti, augstākām veselības aprūpes izmaksām un lielāku risku ar veselību saistītiem iznākumiem. Līdz šim dati par kustību ierobežojumiem un to ietekmi uz ātriju fibrilācijas (ĀF) pacientu ir bijuši nepietiekami. 2026.gada Eiropas Kardiologu asociācijas kongresā prezentēta informācija par liela apjoma pētījumu 250 medicīnas centros 27 Eiropas valstīs no 2013.-2016.gadam.