Kafija ir viens no biežāk lietotajiem dzērieniem pasaulē, bet līdz šim nav veikti nejaušināti pētījumi par kofeīnu saturošas kafijas ietekmi uz ātriju fibrilācijas (ĀF) pacientu sirds ritmu. Lai salīdzinātu kofeīnu saturošas kafijas lietošanu ar izvairīšanos no tās patēriņa un ietekmi uz rekurentu ĀF, veikts prospektīvs atvērta tipa nejaušināts klīniskais pētījums.
Plaši izplatītas hroniskas sāpes var nemanāmi veicināt asinsspiediena paaugstināšanos, daļēji depresijas un iekaisuma procesu ietekmes dēļ.
Krūts vēzis ir biežāk sastopamais vēža veids sievietēm. Aptuveni piektā daļa (15-20 %) vēža gadījumu ir ERBB2 pozitīvi, norādot uz audzēja agresivitāti. ERBB2 mērķētas antivielas (trastuzumabs, pertuzumabs) var uzlabot klīnisko iznākumu, bet var veicināt no devas atkarīgu kardiotoksiskumu, īpaši pēc antraciklīnu terapijas. Pētnieki metaanalīzes un sistemātiska pārskata veidā skaidroja, kā ERBB2 pozitīva krūts vēža terapija ietekmē kreisā kambara izsviedes frakcijas (KKIF) rādītājus.
Zema blīvuma lipoproteīnu (ZBL) holesterīna līmeņa pazemināšana līdz < 40 mg/dl — krietni zem pašreizējām pēcinsulta vadlīniju mērķvērtībām — mazināja nopietnus kardiovaskulārus notikumus, nepalielinot hemorāģiskā insulta risku pacientiem ar iepriekšēju išēmisku insultu.
Jaundzimušo ģimenes hiperholisterinēmijas (ĢH) skrīnings dramatiski paaugstinātu šīs potenciāli fatālās, bet labi ārstējamās ģenētiskās slimības sastopamību gan jaundzimušo, gan viņu radinieku vidū.
Pētījuma rezultāti apgāž izplatīto priekšstatu par “10 000 soļiem dienā”, pierādot, ka svarīgāka par soļu skaitu ir kustību kvalitāte un regularitāte.
Takotsubo sindroms (TTS), pazīstams arī kā salauztās sirds sindroms vai stresa kardiomiopātija, ir pārejoša kreisā kambara (KK) reģionāla sienas kustību traucējumu parādība, kas visbiežāk rodas pēc spēcīga emocionāla vai fiziska stresa iedarbības. Sindroma nosaukums cēlies no japāņu vārda “takotsubo”, kas apzīmē trauku astoņkāju ķeršanai, kura forma līdzīga KK izmaiņām sistoles laikā. [1]
Kardiometaboliskie traucējumi ir galvenais nāves un invaliditātes cēlonis visā pasaulē, un vēdera aptaukošanās ir viens no būtiskākajiem šo slimību riska faktoriem. Datu par normālsvara indivīdiem ar vēdera aptaukošanos un tā saistība ar kardiometaboliskajiem iznākumiem līdz šim ir bijuši ierobežoti.
Kad uzrunājam intervijai, kardioloģe MARINA KOVAĻOVA saka “paldies” un nedaudz samulst par novērtējumu. Daktere novērtējumu tiešām pelnījusi; savulaik vadījusi Jelgavas pilsētas slimnīcā Iekšķīgo slimību nodaļu un bijusi arī Jelgavas poliklīnikas galvenā ārste, taču šajā samulsumā atklājas dakteres Kovaļovas personības sirsnīgā šķautne — lielākais dzīves sasniegums ir nevis amati, bet cilvēciskās attiecības.
Bieži primārajā aprūpē konsultējam pacientus, kam ir dažādi sirds ritma traucējumi — gan akūti, gan hroniski. Aprēķināts, ka risks dzīves laikā attīstīties priekškambaru mirdzēšanai mainījies: “vienam no pieciem” audzis līdz “vienam no trim”, un tas nozīmē ievērojamu slogu veselības aprūpes sistēmai jau tuvā nākotnē. Šajā numurā Dr. Jānis Pudulis, kardiologs ar plašu klīnisko pieredzi ritma traucējumu pacientu aprūpē, sniedz padomu kolēģiem sirds un ģimenes ārstiem.
Mūsdienās sievietes nereti plāno grūtniecību vēlākā vecumā, kad biežāk sastopamas arī deģeneratīvas locītavu slimības, [1] tomēr gūžas locītavas patoloģijas arvien biežāk diagnosticē arī jaunām sievietēm reproduktīvā vecumā. Iemesli — agrīna iedzimtu un jaunības skeleta slimību atklāšana, aktīvs dzīvesveids un pieaugošais pirmās grūtniecības vecums. Rezultātā jārisina jautājumi par gūžas locītavas slimību ietekmi uz grūtniecību un par optimālu ārstēšanas laiku sievietēm, kuras plāno bērnu.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
