Šis raksts ir kā saistīts turpinājums rakstam Doctus aprīļa numurā par medicīnas “biedu” nākamajos gadu desmitos – priekškambaru mirdzēšanu. Ja iepriekšējā rakstā īsumā bija raksturota šī aritmija kopumā, tad šis raksts vairāk būs veltīts tam, kā labāk piemērot un izvērtēt riska faktorus gan antiaritmisko līdzekļu izvēles posmā, gan antitrombotiskās terapijas īstenošanas procesā. Šai ziņā ir ļoti daudz vēl nepilnību un paviršību kā no primārās aprūpes speciālistu, tā arī no kardiologu puses. Laikam jau tas ir tāpēc, ka viss jaunais nāk ar grūtībām.
Par diurētiskiem līdzekļiem sauc vielas, kas nierēs pastiprina urīna veidošanos un izdalīšanos no organisma un samazina šķidruma daudzumu audos un serozajos dobumos. Tie kavē arī nātrija, hlora un citu jonu – un līdz ar to arī ūdens – atpakaļuzsūkšanos nierēs. [10] Līdzekļi ar šādām īpašībām lietoti jau no medicīnas pirmsākumiem, jo sirds mazspējas tūskas un citas izcelsmes tūskas ir tikpat senas kā cilvēce. Senos laikos šim nolūkam izmantoja dabas līdzekļus, bet līdz ar medicīnas attīstību līdzekļu klāsts paplašinājies. 4. raksts sērijā “Kardioloģijas stūrakmeņi”
No ikdienā nediagnosticētajiem sekundārās hipertensijas variantiem, šķiet, biežākie ir tie, kas saistās ar primāro hiperaldosteronismu jeb Konna sindromu. Patiesības labad jāatzīst, ka sindroma pirmatklājējs ir polis Litinskis, kas jau 1953. gadā ziņoja par slimnieku ar arteriālu hipertensiju un hipokaliēmiju un adenomu virsnierē; pēc virsnieres ektomijas viņa slimnieks atveseļojās. Tā kā Litinska ziņojums bija poļu valodā, pārējai pasaulei tas palika nepamanīts – un nepamanīts arī Konnam, kas savus datus par līdzīgu slimnieku 1954. gadā publicēja 1955. gadā.
Jūlija vidū ārstu kompānija "Vilkatis Group" nedēļu pavadīja prombūtnē no pilsētas burzmas un ikdienas steigas – lauku apvidū Cesvaines pusē, kur uzņēma jau sesto pašu producēto spēlfilmu.
Angiotenzīna receptoru blokatori ir efektīvi antihipertensīvie medikamenti un pārsvarā ļoti labi panesami. Lielos nejaušināta iedalījuma pētījumos pierādīts, ka angiotenzīna receptoru blokatori ir efektīvi līdzekļi ne tikai arteriālās hipertensijas ārstēšanā, bet arī tādu saslimšanu kā diabētiska nefropātija, hroniska sirds mazspēja vai sirds mazspēja pēc miokarda infarkta terapijā. Ārstējot hipertensiju, angiotenzīna receptoru blokatori var būt vai nu pirmās izvēles medikamenti, vai arī tos var pievienot vēlākā ārstēšanas posmā.
β adrenoblokatori pieder XX gadsimta medicīnas zinātnes ievērojamākajiem sasniegumiem, tie ir viens no kardioloģijas stūrakmeņiem. Pasaulē sintezēts vairāk par simt savienojumiem ar β adreno receptorus bloķējošām īpašībām. Šīs grupas preparāti ir daudzveidīgi gan pēc darbības spektra, gan pēc lietojuma, gan pēc darbības ilguma un zāļu formas.
Koronārā sirds slimība (KSS) ir viens no galvenajiem saslimstības un mirstības iemesliem visā pasaulē. 2010. gadā kardiovaskulārās slimības (KVS) tika novērtētas kā galvenais mirstības iemesls attīstītajās valstīs. [1] Koronāro sirds slimību pacientu rehabilitācija un sekundārā profilakse samazina kardiovaskulāro mirstību par vidēji 20–30%, galvenokārt pēc pārciesta miokarda infarkta. [2] Koronāro artēriju revaskularizācija jāapvieno ar adekvātu sekundāro profilaksi: optimālu medikamentozo terapiju, riska faktoru kontroli, dzīvesveida maiņu, kas nozīmē regulāras fiziskās aktivitātes, veselīgu uzturu, smēķēšanas pārtraukšanu.
Latvijā gandrīz pusei iedzīvotāju ir paaugstināts arteriālais asinsspiediens. Visu aizvadīto gadsimtu meklēti līdzekļi arteriālā asinsspiediena normalizācijai. Redzamākie panākumi gūti piecdesmitajos gados, kad šim mērķim tika lietoti diurētiskie līdzekļi, tomēr tiem ir vērā ņemami trūkumi. Būtisku risinājumu piedāvāja angiotenzīnu konvertējošā enzīma (AKE) inhibitori. Pirmais šīs grupas preparāts kaptoprils medicīnas praksē ienāca 1975. gadā, pēc trim gadiem nākamais – enalaprils. Šodien pazīstami vairāk nekā desmit AKE inhibitoru grupas preparāti. Latvijā reģistrēti 10 monopreparāti un 9 kombinētie ar diurētiskiem līdzekļiem un kalcija antagonistiem. [1; 5; 7]
Ļoti grūti aptvert visus aspektus un informācijas apjomu par visbiežāko sirds ritma traucējuma veidu – priekškambaru mirdzēšanu. Jau vairāk nekā simt gadu pagājuši kopš pirmās publikācijas par šo tēmu, tikpat ilgi praksē lieto antiaritmiskos līdzekļus. Tomēr, lai arī zināšanas paplašinās un padziļinās, problēmu loks, kas saistīts ar šo patoloģiju, nebūt nesašaurinās. Nemainīgs palicis terapijas pamatmērķis – samazināt aritmijas epizožu biežumu, klāt nākuši jauni mērķi – samazināt mirstību un hospitalizāciju biežumu.
Kardioloģei IVETAI NORKO ir 13 gadu pieredze "ātrajā palīdzībā" un 21 gada - stacionārā. Kad 2009. gada jūlijā sapulcē uzzināja, ka darba dienas Rīgas 1. slimnīcā ir skaitītas, acumirklī ar kolēģi ANDRI ŠĻAHOTU izlēma par savu praksi. Pēc pusotra mēneša prakse "Aritmija" jau bija atvērta. Tagad, kad "sunim jau pārkāpts, palikusi vien aste", ir gandarījums par padarīto, bet sākums bijis ļoti smags.
Agrāk tādus cilvēkus raksturoja ar vārdiem: plaša profila speciālists. Zināms arī jēdziens: šaura specializācija. Kur šo vērtību skalā atrodas ģimenes ārsts, nereti saukts par universālo kareivi? Pēc tikšanās ar valmierieti Dr. DACI VORSLAVU, kuras ģimenes ārsta prakse iekārtota daudzdzīvokļu mājas pirmajā stāvā, ar lielu ticamību atbildu: ģimenes ārsts dzīvo daudzdimensiju Telpā un notur ātri mainīgo Laiku vismaz kaut kādos rāmjos.
Hroniskas iesnas kā iemesls ārsta vizītei neatkarīgi no izcelsmes ir samērā bieži novērojamas. Svarīgākais ārsta uzdevums — precizēt diagnozi, diferencēt rinīta ierosinātāju, veicinātājus un riska faktorus, pēc tam attiecīgi izvēloties tādu ārstēšanas virzienu, kas uzlabo pacienta veselības un dzīves kvalitāti ilgtermiņā.
Pēc kādiem principiem jāvadās, izvēloties konkrēto bisfosfonātu osteoporozes pacientam? Kādos gadījumos jāpāriet uz terapiju ar denosumabu? Kādos gadījumos lemj par teriparatīda nozīmēšanu pacientam ar osteoporozi? Lasiet Dr. MAIJAS GUREVIČAS atbildes.
No 2026. gada 16. aprīļa līdz 18. aprīlim Rīgā norisināsies nozīmīgākais notikums Baltijas endokrinoloģijā – 12. Baltijas Endokrinologu kongress, kurā pulcēsies nozares eksperti, ārsti un pētnieki no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un citām valstīm, lai stiprinātu kopīgu nozares redzējumu, aktualizētu mūsdienīgas ārstēšanas pieejas un dalītos pieredzē.
Hronisku aknu slimību, īpaši cirozes, gadījumā, malnutrīcija ir bieža un klīniski nozīmīga komplikācija. Malnutrīciju ne vienmēr ir viegli pamanīt, jo tā var slēpties aiz šķidruma aiztures (ascīts, perifēra tūska) vai pat aptaukošanās, vienlaikus pastāvot muskuļu masas zudumam (sarkopēniska aptaukošanās). Sarkopēnija ir malnutrīcijas galvenā izpausme, un tā saistīta ar augstāku mirstību, infekciju risku, hospitalizācijas ilgumu un sliktākiem transplantācijas iznākumiem.
