Šodien visi zina par renīna—angiotensīna—aldosterona sistēmu, kas ir ne tikai vadošā endokrīnā asinsspiediena regulācijas sistēma, bet iesaistās dažādos visa organisma procesos, samazinot fibrozi, iekaisumu utt. Sistēmas izpēte sākās 1898. gadā, kad atklāja renīnu; aldosteronu atklāja 1942. gadā.
Pēdējos gados par perifēro artēriju slimību (PAS) runā un raksta daudz, un ne velti — perifēro artēriju slimība netieši kļuvusi par sistēmiskas aterosklerozes marķieri. Intermitējoša klaudikācija apakšējās ekstremitātēs ir biežākā PAS izpausme; šie simptomi gan ievērojami pasliktina pacienta dzīves kvalitāti, gan arī trīskārt palielina mirstību no kardiovaskulāriem (KV) notikumiem un 2—5 reizes palielina mirstību jebkura iemesla dēļ.
Par statīniem šobrīd runā daudz. Ar to blakusparādībām biedē gan pacientus, gan ārstus. Dažreiz pat pieredzējis speciālists apmulst no informācijas gūzmas, ko sniedz dažādi materiāli un informatori.
Aprakstot fizioloģisku stāvokli, kad sirds funkcija ir nepietiekama, lai nodrošinātu audiem nepieciešamo metabolismu, lieto terminu “sirds mazspēja”. Sirds funkcijas traucējumus var radīt sirds muskuļa bojājums, akūta vai hroniska išēmija, palielināta asinsvadu rezistence, arteriāla hipertensija vai tahiaritmijas.
Pētījumā Global Burden of Disease study (2010) uzsvērts, ka ik gadu divi miljoni cilvēku mirst hiperholesterinēmijas dēļ un vairāk nekā deviņi miljoni — paaugstināta asinsspiediena dēļ. Tā kā šie riska faktori ir savstarpēji cieši saistīti, var teikt, ka tas praktiski divkāršo kardiovaskulāro slimību (KVS) risku. Ja samazinātu šos riska faktorus, būtiski mazinātos mirstība no KVS. [1]
2017. gada beigās tika prezentētas ACC/AHA (American College of Cardiology/American Heart Association) paaugstinātā asinsspiediena klīniskās vadlīnijas. [1] ASV zinātniskā darbība medicīnas jomā neapšaubāmi ietekmē slimību ārstēšanu un diagnostiku visā pasaulē.
Pirmo reizi stenokardiju (angina pectoris) 1772. gadā aprakstīja Heberdens (Heberden), raksturojot sindromu ar žņaugšanas un trauksmes sajūtu krūtīs, īpaši saistībā ar slodzi. Tomēr šā sindroma etioloģija tolaik nebija skaidra.
Otrā tipa cukura diabēts ir kļuvis par vienu no galvenajiem iedzīvotāju veselību apdraudošajiem faktoriem 21. gadsimtā. Epidēmijas raksturu nosaka gan ārējās vides faktori un dzīvesveids, piemēram, aptaukošanās, neveselīgs uzturs, fizisko aktivitāšu trūkums, gan nelabvēlīga iedzimtība.
Sirds mazspēja ir viena no mūsdienu sabiedrības lielākajām problēmām. Pieaugot iedzīvotāju vidējam dzīves ilgumam un uzlabojoties sirds slimību diagnostikai un ārstēšanai, pieaug arī sirds mazspējas izplatība.
Aizvien pieaugošā mirstība no sirds—asinsvadu sistēmas slimībām liek pievērsties šo slimību risku mazināšanai. Rakstā apkopotas medikamentu grupas, kam pierādīta kardiovaskulāro (KV) notikumu riska mazināšana, un šis apkopojums ļauj dažus no šiem medikamentiem aplūkot jaunā skatījumā.
Preklīniskajos un novērojumu pētījumos izteikta hipotēze, ka fiziskās aktivitātes var uzlabot vēža iznākumu. Tomēr pagaidām iztrūkst neapstrīdamu pirmā līmeņa pierādījumu šim apgalvojumam.
Pasaulē hroniska nieru slimība (HNS) skar aptuveni 850 miljonus cilvēku, no kuriem 3,9 miljoniem ordinēta nieru aizstājterapija, un līdz 2040. gadam tā prognozēta kā piektais galvenais nāves cēlonis. [8] Samazināts aprēķinātais glomerulu filtrācijas ātrums (aGFĀ) un paaugstināta albuminūrija būtiski palielina sirds—asinsvadu sistēmas notikumu un mirstības risku. Pacientiem ar HNS III pakāpi mirstība no sirds—asinsvadu sistēmas slimībām ir desmitkārt lielāka nekā terminālas nieru mazspējas risks. [8]
Gan tirzepatīds, gan semaglutīds ir augsti efektīvi medikamenti aptaukošanās pārvaldībā. Līdz šim nav savstarpēji salīdzināta abu zāļu vielu efektivitāte un drošums pacientiem ar aptaukošanos bez 2.tipa cukura diabēta (CD).
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas radioloģe diagnoste prof. MAIJA RADZIŅA atzīst, ka ir ļoti prasīga pret sevi un arī pret citiem un cenšas lietderīgi izmantot katru dzīves minūti. Izcila organizatore un līdere — tā Maiju Radziņu raksturo apkārtējie.
Pacientiem ar hronisku stabilu koronāro artēriju slimību (KAS), apvienojot intensīvas dzīvesveida izmaiņas un mērķtiecīgu medicīnisko terapiju, tika novēroti uzlabojumi riska faktoru rādītājos un labāki klīniskie rezultāti.
