Spondilodiscīts ir infekcija, kas skar starpskriemeļu disku un tam tuvākos skriemeļus. Tas var attīstīties no blakus struktūru infekcijas kontakta ceļā, hematogēnā ceļā no citām orgānu sistēmām, piemēram, ādas infekcijām, vai jatrogēnā ceļā, piemēram, pēc mugurkaula operācijām.
Spontānas intracerebrālas hematomas raksturo augsti invaliditātes un mirstības rādītāji. Rakstā izmantots Uchino, Pary, Grotta piedāvātais akūta hemorāģiska insulta (AHI) sarežģīto klīnikas, diagnostikas un ārstēšanas pamatprincipu īss, skaidrs un saprotams izklāsts. Atspoguļotās atziņas sakrīt ar oficiālajām vadlīnijām. [26]
Mutes dobuma un barības vada gļotādas saskare ar ķīmiski aktīvām vielām ir neatliekams stāvoklis, kas prasa tūlītēju palīdzību un nereti arī ilgstošu ārstēšanos. Kodīgu vielu norīšana nejauši vai suicīda gadījumā sabiedrībā zināma sen. Daiļliteratūrā Šekspīrs aprakstījis, kā Bruta sieva Porcija veic pašnāvību, rijot uguni. [1]
Efektīva apdegumu brūču ārstēšana ne vienmēr ir vienkārša. Svarīgi ir savlaicīgi un pareizi novērtēt apdeguma smaguma pakāpi un svarīgākos faktorus, kas ietekmē konkrētā pacienta brūču dzīšanu. Apdegumu gadījumos ļoti liela nozīme ir pirmajai palīdzībai, kas praktiski vienmēr ir paša cietušā vai līdzcilvēku ziņā.
Damage control princips (centieni minimizēt/mazināt bojājumu/zudumu/defektu) aprakstīts 1980.—1990. gados kā metode smagi ievainotu pacientu ārstēšanai, pieņemot, ka slimnieka kritiskā stāvokļa dēļ ķirurģiskā operācija līdz galam nav izdarāma (nav pabeidzama vienā posmā).
Pēdējos gados aktualizējusies diskusija par smagu iegurņa lūzumu ārstēšanu. No visiem politraumas pacientiem var izdalīt īpašu pacientu grupu ar mehāniski nestabilu iegurņa lūzumu un nestabilu hemodinamiku traumas dēļ. Viens no problēmjautājumiem iegurņa traumas gadījumā ir neatliekama politraumas pacientu hemodinamiskā stabilizācija un ārstēšana.
Asiņošana ir galvenais nāves iemesls pacientiem ar traumām, kurus slimnīcā nogādā dzīvus. Šīs asiņošanas patoģenēzē nozīme ir arī koagulopātijai — it īpaši smago traumu gadījumā. Ap 25% pacientu uzņemšanas nodaļā iestājas ar akūtu traumatisku koagulopātiju (ATK). [1; 2] Šī traumas inducētā koagulopātija saistīta ar lielāku nepieciešamību pēc transfūzijas, augstākas pakāpes MODS risku, ilgāku ārstēšanas laiku intensīvās terapijas nodaļā un četrkārtēju mirstības palielināšanos. [1; 3]
Trauma ir biežākais nāves iemesls populācijā no 1 līdz 44 gadu vecumam un trešais (aiz aterosklerozes un onkoloģiskajām slimībām) biežākais nāves iemesls populācijā kopumā. [1; 2] Torakāla trauma ir tiešais nāves iemesls vidēji 25% traumas pacientu. [3] Trulas krūškurvja traumas (TKT) gadījumā var būt ievainotas visas struktūras krūškurvī.
Aptaukošanās slimība jeb adipozitāte ir tauku pārmērīga uzkrāšanās organismā, kuras dēļ pasliktinās veselības stāvoklis un parādās komplikācijas dažādās orgānu sistēmās. Tā nav izolēta problēma, kas skar galvenokārt ASV, tā ir globāla problēma un ar tendenci pieaugt. [1]
Žultsakmeņu slimība ir viena no biežākajām kuņģa-zarnu trakta slimībām Rietumu populācijā. Simptomātiskas žultsakmeņu slimības (ŽAS) un komplicētas žultsakmeņu slimības ārstēšanā piedalās ne tikai ķirurgi, bet arī ģimenes ārsti, radiologi, gastroenterologi un pat reanimatologi. Novēlotu, komplicētu ŽAS formu ārstēšanai ir būtiska ietekme uz pacienta dzīves kvalitāti, ārstēšana saistīta ar ievērojamām izmaksām. Holedoholitiāze ir viena no biežākajām žultsakmeņu slimības komplikācijām, un ārstēšanas galvenais mērķis ir konkrementu evakuācija un žultsvadu drenējošās funkcijas atjaunošana.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Sievietēm perimenopauzes periodā ir par 40 % lielāka iespēja piedzīvot depresiju nekā tām, kurām nav menopauzes simptomu.
Zinātniskā literatūrā lasāmas publikācijas, kur norāda uz aizdomām par acetaminofēna (paracetamola) negatīvo ietekmi, ja tas lietots grūtniecības laikā. Pastāv bažas, ka tā lietošana grūtniecības laikā paaugstina risku bērnam attīstīties neiropsihiatriskiem traucējumiem. Ja tā tiešām ir taisnība, tas nozīmētu steidzīgi veikt izmaiņas sāpju un drudža pārvaldības konceptā grūtniecības laikā!
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
Risks mūža laikā saslimt ar priekškambaru mirdzēšanu laika periodā no 2000. līdz 2022.gadam pieauga no katra ceturtā uz katru trešo Dānijas iedzīvotāju. Sirds mazspēja bija izplatītākā ar šo aritmiju saistītā komplikācija un šis risks bija divreiz lielāks nekā insultam.
