Mezenhimāla hondrosarkoma ir reta, agresīva hondrosarkomas forma, kas sastāv no primitīvām mezenhimālām šūnām un skrimšļa šūnām. Tā var attīstīties jebkuras lokalizācijas kaulos un mīkstajos audos, bet biežāk skar augšstilba kaulu, žokļu kaulus, ribas un mugurkaulu. Viena no retākajām lokalizācijām, kur konstatēta mezenhimāla hondrosarkoma, ir plauksta. Audzējs biežāk aprakstīts jauniem pacientiem. [1]
Audzēja gadījumā sāpes nosacīti var iedalīt divās daļās: hroniskās jeb bāzes sāpēs un izlaušanās sāpēs. Līdz ar to terapijas sastāvdaļa būs hronisko jeb bāzes sāpju kupēšana, visbiežāk izvēloties ilgdarbīgus medikamentus ar 12, (24), 72 stundu iedarbību. Izlaušanās sāpju mazināšanai izmanto ātras un īslaicīgas darbības medikamentus.
Skaistā 12. marta pēcpusdienā sagaidījām ne tikai siltu pavasara sauli, bet arī jaunas iespējas ļaundabīga audzēja pacientiem, kam ir ķīmijterapijas izraisīta neitropēnija. Šajā pēcpusdienā notika konference, kas bija veltīta jauna medikamenta ienākšanai Latvijas tirgū. Tas ir ilgstošas darbības granulocītu koloniju stimulējošais faktors - glikopegilēts filgrastims Lonquex® ar starptautisko nepatentēto nosaukumu lipegfilgrastims.
Priekšdziedzera vēzis (PV) ir viens no biežākajiem ļaundabīgajiem audzējiem vīriešiem. Šobrīd aktuāla problēma priekšdziedzera vēža ir agrīna diagnostika, t.i., gadījumi, kad digitāli rektāli prostata ir neizmainīta, bet aizdomas par malignitāti rada paaugstināts PSA līmenis asins serumā. Īpaši svarīga būtu agrīnā prostatas vēža diagnostika agresīva prostatas vēža slimniekiem, jo mirstību no prostatas vēža pārsvarā veido šie vēža gadījumi. Pētījumos pierādīts, ka ar mūsdienu vizualizācijas metodēm ir iespējams uzlabot audzēja lokalizāciju prostatā, savukārt tas ļauj tēmēti veikt biopsiju.
Imūnhistoķīmijas attīstības pirmajos gados 20. gadsimta sākumā antivielas pret interesējošiem antigēniem ieguva pats izmeklētājs. Mūsdienās ir daudz kā poliklonālu, tā monoklonālu antivielu. Pataloganatomu praktiskajā darbā antivielas ir neaizstājama izmeklējumu sastāvdaļa. Ar imūnhistoķīmijas metodēm atklāj šūnu un audu komponentu (antigēnu) in situ, pateicoties tā sasaistei ar iezīmētajām antivielām. [1] Mūsdienās imūnhistoķīmiskās metodes ir izmeklējuma obligāta daļa, jo tikai šīs metodes nodrošina lokalizācijas specifisko vizualizāciju dažādu šūnu audos, hormonos un to receptoros, fermentos, imūnglobulīnos, šūnu komponentos un pat atsevišķos gēnos un palīdz izprast sekretoros un sintētiskos procesus.
"Vīriešus var nosaukt par laimīgiem: iespēja nomirt ar prostatas vēzi ir daudz lielāka nekā iespēja nomirt no prostatas vēža," - žurnālā New York Times rakstīja Richard Ablin. [1] Ik gadu 30 miljoni amerikāņu vīriešu veic prostatas vēža (PV) sijājošo atlasi (skrīningu) ar PSA līmeņa noteikšanu: 16% vīriešu nosaka diagnozi "prostatas vēzis", bet tikai 3% vīriešu mirst no šīs saslimšanas. [1; 2] PSA noteikšana asins serumā - prioritāra, bet ne viennozīmīga metode agrīnas saslimšanas diagnostikā. [1]
Pancitopēnijas gadījumā jābūt ļoti plašai atvērtībai uz to, ka iemesli var būt ļoti daudzveidīgi un klīniskās izpausmes atšķirties no tiem, kam ir “pilna” asinsaina. Tāpēc gadījumi ar neitropēniju, pancitopēniju, hemolīzi ir ar augstu mirstības risku un vienmēr jāuztver kā ārkārtīgi nopietni, turklāt tie nemaz nav tik reti, kā mēs reizēm vēlamies domāt. Jo ātrāk un precīzāk ārstēsim, jo pacienta iespēja izķepuroties būs lielāka.
Kuņģa vēzis ir otrajā vietā nāves cēloņu struktūrā no onkoloģiskajām saslimšanām pasaulē. Saslimstība ar kuņģa vēzi – 14/100 000 personām/gadā (world standartised rate), augstāka saslimstība ir Austrumāzijā, Austrumeiropā (arī Latvijā). [1] Pēc Latvijas Vēža reģistra datiem kuņģa vēža saslimstība Latvijā 2008.gadā bija 24,6 uz 100 000 iedzīvotāju. [2] Lai gan pēdējos gadu desmitos saslimstība ar kuņģa vēzi samazinājusies, īpaši rietumvalstīs, mirstība joprojām ir augsta. [1] Kad kuņģa vēzis diagnosticēts agrīnās stadijas, piecu gadu dzīvildze pārsniedz 90%, vēlīnās stadijās piecu gadu dzīvildze ir zem 50%. [3]
Pēdējos gadu desmitos krūts vēža ārstēšanā mainījies daudz kas. 1970. gados sākās zinātniska krūts vēža ārstēšanas ēra, tika sākti apjomīgi starptautiski pētījumi, kuru rezultātu publikācija pēc 10–15–20 gadiem pilnīgi izmainīja mūsu uzskatus par krūts vēža ārstēšanu. Šo pētījumu rezultāti pierādīja, ka plašu operāciju rezultāti nemaz nav labāki par krūts saaudzējošo operāciju rezultātiem (kombinējot tos ar staru terapiju) no onkoloģiskā viedokļa, bet ir daudz sliktāki no funkcionālā un kosmētiskā viedokļa.
Žurnālam Doctus bija iespēja piedalīties 17. Eiropas Hematologu asociācijas rīkotajā kongresā Amsterdamā, kurā īpaša darba sesija bija veltīta multiplās mielomas ārstēšanas iespējām. Esam apkopojuši nozīmīgāko pētījumu rezultātus. Mieloma ir otrais biežākais asins ļaundabīgais audzējs aiz limfomas, proti, apmēram 1% no visiem ļaundabīgajiem audzējiem. ASV un lielākajā daļā Rietumeiropas valstu mielomas incidence ir 3–4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Latvijā 2011. gadā tika reģistrēti 102 pacienti ar multiplo mielomu, tas ir, 5 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Piecu gadu izdzīvotība ir 10–50%, tomēr ar jaunajiem ārstēšanas režīmiem pacienti dzīvo 10–20 vai pat vairāk gadus. Mieloma nav izārstējama, bet labi padodas ārstēšanai, Amerikas Savienotajās Valstīs tiek ordinēti vairāk nekā 100 medikamentu režīmi.
Garā Covid-19 gadījumā simptomi saglabājas pēc SARS-CoV-2 infekcijas pārslimošanas, un liela daļa patoģenēzes mehānismu saistīti ar iekaisumu. Tika izteikta hipotēze, ka kolhicīns kā plaši zināms pretiekaisuma līdzeklis varētu samazināt garā Covid-19 simptomus, iedarbojoties uz šiem patoģenēzes faktoriem.
Laikā no 2025. gada 3. līdz 9. novembrim Zāļu valsts aģentūra jau desmito reizi kopā ar vairāk nekā 130 organizācijām visā pasaulē piedalās starptautiskajā kampaņā “Zāļu drošuma nedēļa” (#MedSafetyWeek).
Analizējot gandrīz 300 000 pacientu laboratorisko datu paraugus Vācijā, tika konstatēts būtisks D vitamīna līmeņa samazinājums pandēmijas laikā. Visizteiktākais vidējā D vitamīna līmeņa kritums un D vitamīna deficīta pieaugums tika novērots vecāka gadagājuma sievietēm salīdzinājumā ar citām vecuma un dzimuma apakšgrupām.
Kardiometaboliskie traucējumi ir galvenais nāves un invaliditātes cēlonis visā pasaulē, un vēdera aptaukošanās ir viens no būtiskākajiem šo slimību riska faktoriem. Datu par normālsvara indivīdiem ar vēdera aptaukošanos un tā saistība ar kardiometaboliskajiem iznākumiem līdz šim ir bijuši ierobežoti.
Starp 15–34 gadus veciem indivīdiem ar jaunatklātu 1. tipa cukura diabētu (T1D) plazmas urīnskābes līmenis bija būtiski augstāks tiem, kuriem vēlāk attīstījās ar diabētu saistītas komplikācijas, un tas neatkarīgi korelēja ar turpmāku makrovaskulāro un mikrovaskulāro slimību risku. Tādēļ urīnskābes noteikšana diagnozes brīdī varētu palīdzēt identificēt augsta riska personas, kurām varētu būt ieguvums no intensīvākas primārās profilakses.
