Hipofīzes adenomas diagnoze ir viegla, kad veikta hipofīzes attēldiagnostika, parasti tas ir MR izmeklējums. Bet tā var izrādīties ļoti grūta, kamēr vēl nav saskatītas indikācijas šā izmeklējuma veikšanai. Par diviem nesen klīniskajā praksē sastaptiem šādiem slimniekiem vēlamies pastāstīt, lai pievērstu uzmanību hipofīzes tilpuma procesa iespējami agrīnai diagnostikai ne vien endokrinologu, bet arī ģimenes ārstu, okulistu un neirologu praksē, lai iespējami retāk šī patoloģija būtu izteikta redzes ierobežojuma vai akluma iemesls.
Eiropas Savienībā dzemdes kakla vēzis pēc krūts vēža ir otrais biežāk satopamais audzējs, kas skar sievietes 15-44 gadu vecumā. Galvenais dzemdes kakla vēža cēlonis ir cilvēka papilomas vīruss (HPV), konkrētāk, augsta riska HPV tipi (onkogēnie tipi), kas izraisa persistējošu infekciju dzimumorgānos. [1] Infekcijas slimībām svarīga ne tikai precīza diagnostika un efektīva ārstēšana, bet arī skrīninga programmas, uzraudzība un kontrole. Jautājums ir visai sarežģīts, jo nepieciešama dažādu specialitāšu pārstāvju sadarbība. Rakstā sniegsim ieskatu šajos jautājumos.
Mielomas slimība ir ļaundabīga asins sistēmas saslimšana ar nekontrolējamu plazmatisko šūnu vairošanos un monoklonālā paraproteīna (M gradienta) producēšanu. Mielomas slimības agrīna diagnostika ir apgrūtināta, jo nav specifiskas klīniskās izpausmes. Slimību var diagnosticēt nejauši, kad slimniekiem nav nekādu sūdzību un simptomu, vai arī atklāt gadījumos, kad ir skartas vairākas orgānu sistēmas. Slimniekiem visbiežāk ir sūdzības par sāpēm muguras jostas daļā, kas biežāk tiek saistītas ar citām slimībām, nevis ar onkoloģiskām saslimšanām.
Šajā numurā noslēdzam rakstu sēriju par depresiju saistībā ar citām somatiskām saslimšanām. Iepriekšējos divos numuros apskatījām depresijas un koronāras sirds slimības, kā arī depresijas un diabēta savstarpējo saistību. Šoreiz pievērsīsimies depresijas īpatnībām insulta, onkoloģisko saslimšanu un HIV/AIDS pacientiem.
Šis klīniskais gadījums vēl nav līdz galam atrisināts, tomēr tas ir pietiekami interesants, lai par to rakstītu. Šajā gadījumā ir klīniskas un anamnestiskas aizdomas par salīdzinoši retu ģenētisku saslimšanu, iespējams, nepietiekami bieži diagnosticētu.
Aizpagājušajā gadsimtā jūs, iespējams, nekad neredzētu plaušu vēža slimnieku, jo tā bija reta slimība. Autopsijās no visiem vēžiem 1878. gadā plaušu vēzi sastapa apmēram 1% gadījumu, 1912. gadā medicīnas literatūras apskatā visā pasaulē tika aprakstīti tikai 374 plaušu vēža gadījumi. Ko novērojam mūsdienās? Kopš 2000. gada visā pasaulē katru gadu saslimst 1,2 miljoni cilvēku (no tiem trešdaļa sieviešu), apmēram trīs miljoni slimnieku dzīvo ar plaušu vēzi. Šoreiz divi klīniskie gadījumi, kas uzdod jautājumus: kādas problēmas sabiedrībai rada smēķēšana un ko ikvienam ārstam teikt, satiekot savu pacientu–smēķētāju.
Klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis – pastāstīt par pacientu, kuram sasniegts labs ārstēšanas rezultāts, lai gan ir augsta malignitāte, kas strauji progresē, un smags vispārējais stāvoklis. Prof. Valdis Pīrāgs: “Gadījums norāda, kāda ir nozīme Klīniskajai universitātes slimnīcai, kur ir tāda speciālistu kapacitāte. Pacientam paveicās – gastroenterologs poliklīnikā pamanīja, ka tas ir netipisks gadījums, kas prasa stacionēšanu, ķirurgs pēc apskates Neatliekamās medicīnas centrā atteicās pacientu operēt. Pēc rūpīgas izmeklēšanas tika noteikta pareizā diagnoze.”
Oktobrī sākām rakstu sēriju par endokrīnajām arteriālajām hipertensijām, kas no visām hipertensijām veido 15%. Oktobra numurā varējāt lasīt par primāru hiperaldosteronismu, kā arī mazāk iztirzātām endokrīnām slimībām, kas arīdzan veicina asinsspiediena paaugstināšanos: vairogdziedzera hipo- vai hiperfunkciju, primāru hiperparatireoīdismu, akromegāliju. Novembrī – par Kušinga sindromu. Tagad par feohromocitomu.
Sīkšūnu plaušu vēzis no visiem plaušu audzējiem visvairāk (98%) ir saistīts ar smēķēšanu. Tas izraisa 25% no visiem plaušu vēža nāves gadījumiem, lai gan saslimstība ir apmēram 15% no visiem plaušu ļaundabīgajiem audzējiem. V. Pīrāgs: “Protams, lielākoties pacients pats ir vainīgs, ka sīkšūnu vēzis ir attīstījies. Tāpēc mums allaž smēķētājiem jāatgādina, ka smēķēšana ir ne tikai ētisks netikums, bet arī viena no visbīstamākajām cilvēku ieražām, kādas vien zināmas.”
Staru proktīts ir nopietna staru terapijas komplikācija, kura būtiski ietekmē pacientu dzīves kvalitāti un kuras ārstēšanas iespējas ir ierobežotas. Problēma ir aktuāla, ņemot vērā onkoloģisko slimību izplatību. Slimības ārstēšanai nepieciešama multidisciplināra pieeja, sākot ar optimālākās onkoloģiskās slimības ārstēšanas metodes izvēli – staru terapijas deva, ilgums, nepieciešama turpmāka novērošana pie onkologa, gastroenterologa, endoskopiska terapija – un beidzot ar ķirurģisku ārstēšanu.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
