Staru proktīts ir nopietna staru terapijas komplikācija, kura būtiski ietekmē pacientu dzīves kvalitāti un kuras ārstēšanas iespējas ir ierobežotas. Problēma ir aktuāla, ņemot vērā onkoloģisko slimību izplatību. Slimības ārstēšanai nepieciešama multidisciplināra pieeja, sākot ar optimālākās onkoloģiskās slimības ārstēšanas metodes izvēli – staru terapijas deva, ilgums, nepieciešama turpmāka novērošana pie onkologa, gastroenterologa, endoskopiska terapija – un beidzot ar ķirurģisku ārstēšanu.
Ir pagājuši nu jau vairāk nekā pieci gadi pēc apjomīgā randomizētā Women Health Initiative (WHI) pētījuma pārtraukšanas un sensacionālā ziņojuma par hormonu aizstājterapijas (HAT) iespējamās saistības ar krūts vēža attīstību publiskošanas. Kas ir mainījies zinātnē un praksē šajā laikā? Kādas varētu būt turpmākās rekomendācijas?
Pēdējo 20-30 gadu laikā krūts vēža ķirurģijā veikts pagrieziens no maksimāli izturamas ārstēšanas uz minimāli nepieciešamo (prof. Umberto Veronesi). Ir pierādīts, ka no onkoloģiskā viedokļa plašu operāciju rezultāti nemaz nav labāki par saudzējošo operāciju rezultātiem, taču tie ir daudz sliktāki no funkcionālā viedokļa. Tādas operācijas kā Halsteda mastektomija vai paplašināta Urbana mastektomija jau ir kļuvušas par pagātni. Krūts vēža ķirurģiskās ārstēšanas tendences mūsdienās raksturo krūti saglabājoša ķirurģija mastektomijas vietā, onkoplastiskās ķirurģijas pielietošana, krūts rekonstrukcija un saudzējoša paduses ķirurģija.
Melanoma sastāda tikai 4% no visiem ādas vēžiem [1], bet, salīdzinot ar citiem ļaundabīgajiem ādas audzējiem, ir visbiežākais nāves cēlonis visā pasaulē. Tas ir iemesls 90% ar ādas audzējiem saistītu nāves gadījumu. Pēc vispasaules datiem 2002. gadā ir reģistrēti 160 000 jauni melanomas gadījumi un 41 000 no tiem sastāda melanomas izraisītie nāves gadījumi. Šīs slimības biežums visā pasaulē turpina pieaugt daudz straujāk nekā citu ādas audzēju biežums. Latvijā saslimstība ar melanomu 2002. gadā bija 4,5 gadījumi uz 100 000 vīriešu un 8,7 – uz 100 000 sieviešu. Katru gadu Latvijā tiek reģistrēti apmēram 170 jauni gadījumi, un saslimstībai ar melanomu joprojām ir vērojama tendence pieaugt.
Iekaisuma saistību ar ļaundabīgiem audzējiem apzinājās un centās skaidrot jau pirms vairākiem gadsimtiem. 1863. gadā Rūdolfs Virhovs norādīja, ka ļaundabīgs audzējs veidojas hroniska iekaisuma vietā. Zinātnieks šos novērojumus skaidroja vienkārši: dažādi kairinātāji bojā audus, un rodas iekaisums, kas veicina pastiprinātu jaunu audu veidošanos. [1] Vēlākie pētījumi šķīra akūtu iekaisumu no hroniska un tika secināts, ka akūts iekaisums, pretstatā hroniskam, veicina audzēju regresiju. Turpretī hroniskas iekaisīgas slimības saistās ar paaugstinātu audzēja attīstības risku. [2;3]
Krūts vēža hormonterapijas iespējas ir plašas. Kopš XIX gadsimta beigām līdz pat mūsdienām kā nederīga nav atmesta neviena. Taču visilgāk un visplašāk lietotais medikaments ir tamoksifēns. Ķīmiski tas ir trifeniletilēna transizomēra citrāts, kura antiestrogēnās īpašības nosaka dimetil-amino-etoksi- sānu ķēde un tās trans- konfigurācija. Bez tiešās mijiedarbes ar estrogēnu receptoriem tamoksifēns bloķē arī G1 fāzi un palēnina šūnu proliferāciju. Tādējādi to pamatoti var uzskatīt arī par citostātisku līdzekli. Tamoksifēna lietošanas indikācijās ietilpst gan krūts vēža adjuvantā terapija, gan metastāžu ārstēšana, kā arī to atļauts lietot vēža profilaksei sievietēm ar ļoti augstu krūts vēža attīstības risku. Turklāt pacientēm ar krūts vēzi tamoksifēnu (valsts kompensēts medikaments) izraksta ģimenes ārsts. Raksta ietvaros centīšos raksturot tamoksifēna lietošanas principus, sagaidāmās blaknes un iespējamās mijiedarbes ar citiem medikamentiem un terapijas novērošanu.
Aprakstītais gadījums parāda, cik svarīgi ir novērot pacientu dinamikā, izvēlēties pareizu terapijas taktiku (šajā gadījumā mazinvazīva terapija savlaicīgi diagnosticēta audzēja - carcinoma in situ - gadījumā), kā arī demonstrē tālāka novērošanas algoritma pielietošanu, lai izslēgtu adenokarcinomas recidīvu.
Savā praksē kuņģa vēža slimniekus sastopam relatīvi bieži, bet šoreiz runa būs par īpašu, reti sastopamu kuņģa vēzi. Lasītājiem var rasties jautājums – kāpēc jātērē laiks tādas slimības apskatīšanai, kuras Latvijā, iespējams, nemaz nav? Tomēr iepazīšanās ar tālāk paustajām ziņām noderēs jebkuram praktizējošam ārstam, jo šī reti sastopamā kuņģa vēža pētīšanai veltītie pūliņi ļāvuši tālu pavirzīt izpratni par daudzu ļaundabīgu audzēju attīstību un bagātināt zināšanas par šo sarežģīto problēmu. [1]
Demonstrācijas mērķis – reta barības vada vēža lokalizācija un klīniska manifestācija – pacients ar apjomīgu kakla veidojumu, kurš varētu būt gan audzējs, gan metastāzes kakla limfmezglos, kā arī sifilītiska gumma.
Endometrioze kā līdz galam neizzināta slimība liek atkal un atkal apstrīdēt it kā jau pierādītus apgalvojumus. Atverot jebkuru ginekoloģijas grāmatu, var izlasīt, ka endometrioze ir labdabīga saslimšana. Neviens vēl neuzdrošināsies pārrakstīt šo definīciju un mainīt vārdu labdabīga, tomēr jau vairākus gadus pasaulē tiek diskutēts par to, kāda ir saistība starp endometriozi un ļaundabīgiem audzējiem. Diskusijas risinās vairākos virzienos, taču katrā jautājumā ir pretrunīgi secinājumi, dažāda pierādījumu ticamība un vienotas atbildes vēl nav rastas. Šajā rakstā mēģināsim analizēt literatūrā atrodamas hipotēzes un to pierādījumus.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Mācību grāmata tapusi profesora Andra Jumtiņa redakcijā - gandrīz desmit gadu pēc pirmā izdevuma jaunajā grāmatā aktualizētas zināšanas par balsta un kustību aparāta traumatoloģiju un biežāk sastopamajām ortopēdiskajām slimībām, papildināts autoru loks un iekļautas jaunas nodaļas. Grāmata izdota arī elektroniskā formātā.
