Kuņģa vēzis ir otrajā vietā nāves cēloņu struktūrā no onkoloģiskajām saslimšanām pasaulē. Saslimstība ar kuņģa vēzi – 14/100 000 personām/gadā (world standartised rate), augstāka saslimstība ir Austrumāzijā, Austrumeiropā (arī Latvijā). [1] Pēc Latvijas Vēža reģistra datiem kuņģa vēža saslimstība Latvijā 2008.gadā bija 24,6 uz 100 000 iedzīvotāju. [2] Lai gan pēdējos gadu desmitos saslimstība ar kuņģa vēzi samazinājusies, īpaši rietumvalstīs, mirstība joprojām ir augsta. [1] Kad kuņģa vēzis diagnosticēts agrīnās stadijas, piecu gadu dzīvildze pārsniedz 90%, vēlīnās stadijās piecu gadu dzīvildze ir zem 50%. [3]
Pēdējos gadu desmitos krūts vēža ārstēšanā mainījies daudz kas. 1970. gados sākās zinātniska krūts vēža ārstēšanas ēra, tika sākti apjomīgi starptautiski pētījumi, kuru rezultātu publikācija pēc 10–15–20 gadiem pilnīgi izmainīja mūsu uzskatus par krūts vēža ārstēšanu. Šo pētījumu rezultāti pierādīja, ka plašu operāciju rezultāti nemaz nav labāki par krūts saaudzējošo operāciju rezultātiem (kombinējot tos ar staru terapiju) no onkoloģiskā viedokļa, bet ir daudz sliktāki no funkcionālā un kosmētiskā viedokļa.
Žurnālam Doctus bija iespēja piedalīties 17. Eiropas Hematologu asociācijas rīkotajā kongresā Amsterdamā, kurā īpaša darba sesija bija veltīta multiplās mielomas ārstēšanas iespējām. Esam apkopojuši nozīmīgāko pētījumu rezultātus. Mieloma ir otrais biežākais asins ļaundabīgais audzējs aiz limfomas, proti, apmēram 1% no visiem ļaundabīgajiem audzējiem. ASV un lielākajā daļā Rietumeiropas valstu mielomas incidence ir 3–4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Latvijā 2011. gadā tika reģistrēti 102 pacienti ar multiplo mielomu, tas ir, 5 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Piecu gadu izdzīvotība ir 10–50%, tomēr ar jaunajiem ārstēšanas režīmiem pacienti dzīvo 10–20 vai pat vairāk gadus. Mieloma nav izārstējama, bet labi padodas ārstēšanai, Amerikas Savienotajās Valstīs tiek ordinēti vairāk nekā 100 medikamentu režīmi.
Turpinām rakstu sēriju par krūts vēzi, pirmajā daļā aplūkojām šīs nopietnās saslimšanas epidemioloģiju un riska faktorus. Šajā rakstā pievēršamies krūts vēža morfoloģiskai un vizuālai diagnostikai, uzsverot biežākos morfoloģiskos variantus un labākos diagnostiskos rīkus šo ļaundabīgo audzēju atpazīšanai un novērtēšanai. Aplūkojam gadījumus, kad mamogrāfija ir efektīvs diagnostiskais līdzeklis un kad jāizvēlas cita diagnostikas metode.
Krūts vēzis (KV) ir visbiežākā onkoloģiskā slimība sievietēm kā visā pasaulē, tā arī pie mums Latvijā. Katru gadu pasaulē ar krūts vēzi saslimst 1,15 miljoni sieviešu, veidojot 23% no visiem onkoloģiskajiem saslimšanas gadījumiem un 14% no vēža izraisītiem nāves gadījumiem. Ik gadu pasaulē vairāk nekā 400 000 sieviešu mirst ar šo kaiti. Tajā pašā laikā pasaulē ir vairāk nekā četri miljoni sieviešu, kam šī slimība ir ārstēta un kas dzīvo ilgāk par pieciem gadiem. [1; 26]
Marta nogalē Rīgas Stradiņa universitāte un biedrība “Dermatologi pret ādas vēzi” rīkoja konferenci “Dermato-onkoloģijas aktualitātes Latvijā. Eiromelanomas kampaņai Latvijā – 5 gadi”, kuras mērķauditorija bija dermatologi, ģimenes ārsti, onkologi un citu specialitāšu pārstāvji.
Nieres vēzis ir nopietna problēma gan pasaulē, gan arī Latvijā. Lielāka saslimstība ir rietumvalstīs, ikgadējs saslimstības pieaugums ir 2%, kaut gan Dānijā un Zviedrijā pēdējos 20 gados vērojama saslimstības mazināšanās. [1] Mirstība no nieres vēža ir stabilizējusies 1990. gados ar nelielu tendenci uz samazināšanos. [2] 90% gadījumu – nieres šūnu vēzis. Pārējie audzēji – onkocitoma, nieres sarkoma, nefroblastoma (Wilmstumor) – sastopami ievērojami retāk. Ņemot vērā problēmas aktualitāti un jaunās tendences nieres audzēja terapijā, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas centrā tika veikta retrospektīva nieres audzēja histoloģisko tipu, stadiju un terapijas veidu analīze.
Klīniskā gadījuma mērķis ir parādīt pacienti ar retu hepatocelulāras karcinomas variantu, kas sastopams bērniem un jauniem cilvēkiem, attīstās veselās aknās un nav saistīts ar alfa-fetoproteīna koncentrācijas paaugstināšanos. Šim audzējam raksturīgi radioloģiskie un histoloģiskie simptomi. Lai gan audzēja stadija bija vēlīna, ārstēt varēja ķirurģiski.
Līdz šim labāk vai sliktāk antikoagulanti ir lietoti trombozes profilaksei, cita lieta, ka tie ir lietoti daudz par maz un tāpēc joprojām gan stacionārā, gan ambulatori nomirst daudz cilvēku, kuri varētu nenomirt, ja vairāk lietotu antikoagulantus. Varfarīns kopš 1950. gadu sākuma ir bijis antikoagulantu “zelta standarts”, bet šā medikamenta lietošana ir apgrūtinoša. Šobrīd pasaules medicīnā ienāk jauni perorālie antikoagulanti, kas ir vieglāk lietojami un droši medikamenti. Par šo jauno antikoagulantu nozīmi un vietu Latvijas medicīnā diskutē augstas klases profesionāļi.
Ģimenes adenomatozā polipoze (familial adenomatous polyposis – FAP) ir visizplatītākais adenomatozās polipozes sindroms. Tā ir autosomāli dominanti iedzimta slimība, ko raksturo agri sākusies ģenētiski determinēta no simta līdz vairākiem tūkstošiem adenomatozo polipu veidošanās viscaur resnajā zarnā. Ja netiek veikta profilaktiska operācija, līdz 40 gadu vecumam ir 100% kolorektālā vēža attīstības risks, malignizējoties kādam no polipiem. FAP ģenētiskais defekts ir iedzimta mutācija resnās zarnas adenomatozās polipozes APC gēnā.
Agrīna un savlaicīga hroniskas nieru slimības (HNS) diagnosticēšana un ārstēšana ir nozīmīgs solis pretī slimības sloga samazināšanai ne tikai HNS kontekstā, bet arī kardiovaskulāro slimību (KVS) ziņā. Jaunās vadlīnijas sadarbībā ar Eiropas Nieru asociācijas (ERA) ekspertiem prezentētas 2026. gada Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) ikgadējā kongresā, akcentējot starpdisciplinārās sadarbības būtisko nozīmi. Vadlīniju saturā caurvīts akronīms STAMP on CKD — to atšifrējam šajā publikācijā.
Pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bioloģiskā terapija nebija saistīta ar lielāku vēža vai keratinocītu karcinomas (KK) attīstības risku salīdzinājumā ar sistēmisku terapiju, kas neietver bioloģiskos preparātus. Būtiskas riska atšķirības netika konstatētas arī starp dažādām bioloģisko preparātu grupām.
Augstāks urīnskābes līmenis serumā pieaugušajiem bija saistīts ar paaugstinātu ceļa, gūžas un plaukstu osteoartrīta (OA) attīstības risku. Mediānais novērošanas ilgums bija aptuveni 14 gadi.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Ķermeņa distresa traucējumi ir stāvoklis, kurā viens vai vairāki ķermeņa simptomi izraisa būtiskas ciešanas, ikdienas funkcionēšanas ierobežojumus un tos pavada pārmērīgas, noturīgas domas, trauksme vai neracionāla uzvedība saistībā ar bažām par veselību. Šis klīniskais gadījums parāda, kā neirologs var vienlaikus droši izvērtēt iespējamu organisku slimību, formulēt diagnozi un palīdzēt pacientam nonākt līdz psiholoģiskajai vai psihiatriskajai aprūpei.