Krūts vēzis (KV) ir visbiežākā onkoloģiskā slimība sievietēm kā visā pasaulē, tā arī pie mums Latvijā. Katru gadu pasaulē ar krūts vēzi saslimst 1,15 miljoni sieviešu, veidojot 23% no visiem onkoloģiskajiem saslimšanas gadījumiem un 14% no vēža izraisītiem nāves gadījumiem. Ik gadu pasaulē vairāk nekā 400 000 sieviešu mirst ar šo kaiti. Tajā pašā laikā pasaulē ir vairāk nekā četri miljoni sieviešu, kam šī slimība ir ārstēta un kas dzīvo ilgāk par pieciem gadiem. [1; 26]
Marta nogalē Rīgas Stradiņa universitāte un biedrība “Dermatologi pret ādas vēzi” rīkoja konferenci “Dermato-onkoloģijas aktualitātes Latvijā. Eiromelanomas kampaņai Latvijā – 5 gadi”, kuras mērķauditorija bija dermatologi, ģimenes ārsti, onkologi un citu specialitāšu pārstāvji.
Nieres vēzis ir nopietna problēma gan pasaulē, gan arī Latvijā. Lielāka saslimstība ir rietumvalstīs, ikgadējs saslimstības pieaugums ir 2%, kaut gan Dānijā un Zviedrijā pēdējos 20 gados vērojama saslimstības mazināšanās. [1] Mirstība no nieres vēža ir stabilizējusies 1990. gados ar nelielu tendenci uz samazināšanos. [2] 90% gadījumu – nieres šūnu vēzis. Pārējie audzēji – onkocitoma, nieres sarkoma, nefroblastoma (Wilmstumor) – sastopami ievērojami retāk. Ņemot vērā problēmas aktualitāti un jaunās tendences nieres audzēja terapijā, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas centrā tika veikta retrospektīva nieres audzēja histoloģisko tipu, stadiju un terapijas veidu analīze.
Klīniskā gadījuma mērķis ir parādīt pacienti ar retu hepatocelulāras karcinomas variantu, kas sastopams bērniem un jauniem cilvēkiem, attīstās veselās aknās un nav saistīts ar alfa-fetoproteīna koncentrācijas paaugstināšanos. Šim audzējam raksturīgi radioloģiskie un histoloģiskie simptomi. Lai gan audzēja stadija bija vēlīna, ārstēt varēja ķirurģiski.
Līdz šim labāk vai sliktāk antikoagulanti ir lietoti trombozes profilaksei, cita lieta, ka tie ir lietoti daudz par maz un tāpēc joprojām gan stacionārā, gan ambulatori nomirst daudz cilvēku, kuri varētu nenomirt, ja vairāk lietotu antikoagulantus. Varfarīns kopš 1950. gadu sākuma ir bijis antikoagulantu “zelta standarts”, bet šā medikamenta lietošana ir apgrūtinoša. Šobrīd pasaules medicīnā ienāk jauni perorālie antikoagulanti, kas ir vieglāk lietojami un droši medikamenti. Par šo jauno antikoagulantu nozīmi un vietu Latvijas medicīnā diskutē augstas klases profesionāļi.
Ģimenes adenomatozā polipoze (familial adenomatous polyposis – FAP) ir visizplatītākais adenomatozās polipozes sindroms. Tā ir autosomāli dominanti iedzimta slimība, ko raksturo agri sākusies ģenētiski determinēta no simta līdz vairākiem tūkstošiem adenomatozo polipu veidošanās viscaur resnajā zarnā. Ja netiek veikta profilaktiska operācija, līdz 40 gadu vecumam ir 100% kolorektālā vēža attīstības risks, malignizējoties kādam no polipiem. FAP ģenētiskais defekts ir iedzimta mutācija resnās zarnas adenomatozās polipozes APC gēnā.
Otrs biežākais vēža veids vīriešiem ir prostatas vēzis – lielākoties mazagresīvs, zema riska ļaundabīgs audzējs, kas visbiežāk neapdraud pacienta dzīvību. Lai prognozētu prostatas vēža tālākas attīstības risku pacienta veselībai, nozīmīga vieta ir jaunam slimības pārvaldīšanas veidam – aktīvai novērošanai.
Paraneoplastiskais sindroms ir simptomu komplekss, ko novēro pacientiem ar ļaundabīgo audzēju un ko nevar izskaidrot ar lokālu audzēja recidīvu vai metastāžu attīstību – vēsta medicīnas vārdnīcas. Ar šo rakstu vēlētos atgādināt par plašās un daudzveidīgās sindromu grupas biežākajiem variantiem, par reizēm neatpazītajiem ļaundabīgo audzēju pavadoņiem un aicināt – īpaši jaunos kolēģus – rūpīgi ieklausīties pacienta sūdzībās un novērtēt to saistību ar objektīvo atradi.
Hipofīzes adenomas diagnoze ir viegla, kad veikta hipofīzes attēldiagnostika, parasti tas ir MR izmeklējums. Bet tā var izrādīties ļoti grūta, kamēr vēl nav saskatītas indikācijas šā izmeklējuma veikšanai. Par diviem nesen klīniskajā praksē sastaptiem šādiem slimniekiem vēlamies pastāstīt, lai pievērstu uzmanību hipofīzes tilpuma procesa iespējami agrīnai diagnostikai ne vien endokrinologu, bet arī ģimenes ārstu, okulistu un neirologu praksē, lai iespējami retāk šī patoloģija būtu izteikta redzes ierobežojuma vai akluma iemesls.
Eiropas Savienībā dzemdes kakla vēzis pēc krūts vēža ir otrais biežāk satopamais audzējs, kas skar sievietes 15-44 gadu vecumā. Galvenais dzemdes kakla vēža cēlonis ir cilvēka papilomas vīruss (HPV), konkrētāk, augsta riska HPV tipi (onkogēnie tipi), kas izraisa persistējošu infekciju dzimumorgānos. [1] Infekcijas slimībām svarīga ne tikai precīza diagnostika un efektīva ārstēšana, bet arī skrīninga programmas, uzraudzība un kontrole. Jautājums ir visai sarežģīts, jo nepieciešama dažādu specialitāšu pārstāvju sadarbība. Rakstā sniegsim ieskatu šajos jautājumos.
Gan tirzepatīds, gan semaglutīds ir augsti efektīvi medikamenti aptaukošanās pārvaldībā. Līdz šim nav savstarpēji salīdzināta abu zāļu vielu efektivitāte un drošums pacientiem ar aptaukošanos bez 2.tipa cukura diabēta (CD).
Madara Blumberga pirmā Latvijā kļuvusi par izglītības māsu bērnu onkoloģijas jomā un savu darbu veic Bērnu slimnīcas Hematoonkoloģijas nodaļā. Šāda pozīcija - izglītības māsa Bērnu slimnīcā izveidota, pateicoties Šveices un Latvijas sadarbības programmai “Bērnu vēža aprūpes attīstība Latvijā”.
Būtisks palīgs ikdienas praksē HOPS pacientu pārvaldībā ir GOLD vadlīnijas, kas regulāri tiek atjaunotas. Arī 2025. gads nācis ar saviem papildinājumiem un precizējumiem — 2025 GOLD ziņojumā iekļauti 164 jauni avoti, kas palīdzēs uzlabot HOPS pacientu aprūpi un sasniegt labākus klīniskos mērķus. Rakstā izceltas GOLD ziņojuma sadaļas, kur veiktas izmaiņas vai papildinājumi.
Pasaulē hroniska nieru slimība (HNS) skar aptuveni 850 miljonus cilvēku, no kuriem 3,9 miljoniem ordinēta nieru aizstājterapija, un līdz 2040. gadam tā prognozēta kā piektais galvenais nāves cēlonis. [8] Samazināts aprēķinātais glomerulu filtrācijas ātrums (aGFĀ) un paaugstināta albuminūrija būtiski palielina sirds—asinsvadu sistēmas notikumu un mirstības risku. Pacientiem ar HNS III pakāpi mirstība no sirds—asinsvadu sistēmas slimībām ir desmitkārt lielāka nekā terminālas nieru mazspējas risks. [8]