Neizskaidrojama hematūrija, sāpes muguras lejasdaļā... Kādas ir nieru vēža pazīmes un sarkanā karoga simptomi, ko ģimenes ārstam nevajadzētu palaist garām? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild urologs Arvis Freimanis.
Dzemdes kakla vēzis (DzKV) ir ļaundabīga slimība, kas var attīstīties jebkura vecuma sievietēm. Lai gan DzKV ir novēršams, pasaulē tas ir ceturtais izplatītākais vēža veids sievietēm. Latvijā DzKV ir otrais izplatītākais ļaundabīgais audzējs sievietēm līdz 45 gadu vecumam un joprojām ļoti aktuāls un satraucošs gan biežuma, gan mirstības ziņā. [1; 2]
Kaheksija joprojām ir nepietiekami diagnosticēts un nepietiekami ārstēts sarežģīts stāvoklis, kurā ietilpst objektīvas pazīmes (uztura nepietiekama uzņemšana, svara zudums, fiziskas aktivitātes trūkums, muskuļu masas zudums, vielmaiņas traucējumi, kas izraisa katabolismu) un subjektīvas pazīmes (anoreksija, agrīna sāta sajūta, garšas izmaiņas, hroniska slikta dūša, diskomforts, nogurums un koncentrēšanās spēju zudums). Apmēram pusei pacientu ar progresējošu vēzi ir kaheksija.
Sistēmiska jeb medikamentoza terapija onkoloģijā šodien ļoti atšķiras no situācijas pirms dažiem gadiem. Ar medikamentiem iespējama ne tikai slimības kontrole uz laiku, bet ļaundabīgo audzēju var arī izārstēt vai panākt ilgstošu remisiju vairāku gadu garumā.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca ir vienīgā Latvijā, kur veic šāda veida operācijas, bet līdz šim tās realizētas vaļējā metodē vai daļēji laparoskopiski. Turpmāk Austrumu slimnīcā barības vada rezekcijas operācijas atsevišķām pacientu grupām būs daudz saudzīgākas, vienlaikus būtiski saīsinot atveseļošanās laiku pēc operācijas un uzturēšanās ilgumu slimnīcā.
Venoza trombembolija (VTE) jeb trombozes onkoloģiskiem pacientiem joprojām saglabājas kā biežs nāves cēlonis par spīti mūsdienu iespējām tās novērst. [1] Trombožu risks onkoloģiskiem pacientiem ir lielāks nekā cilvēkiem tajā pašā vecumgrupā bez onkoloģiskas diagnozes. Pēdējos 20 gados venozo trombožu risks onkoloģiskiem pacientiem ir trīskāršojies un ir deviņas reizes lielāks nekā populācijā.
Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka aptaukošanās problēma attiecināma uz 1,9 miljardiem pieaugušo pasaulē, bet nepietiekama svara kategorijā ieskaitāmi 462 miljoni cilvēku — un šie skaitļi tikai pieaug.
Taisnās zarnas vēzis ir viens no biežākajiem vēža veidiem Eiropā. Latvijā ik gadu konstatē ap 500 jaunu gadījumu (SPKC 2017. gada dati). Standarta ārstēšana II un III stadijas taisnās zarnas vēža gadījumā ietver pirmsoperācijas staru terapiju un ķīmijterapiju (neoadjuvantu terapija) vai tikai staru terapiju, kam seko ķirurģiska ārstēšana — taisnās zarnas rezekcija vai ekstirpācija. Neoadjuvantu terapijai (NAT) ir būtiska nozīme audzēja apjoma un izplatības samazināšanā, tādējādi uzlabojot operācijas radikalitāti un turpmāko pacienta dzīves prognozi.
Nepieciešamā palīdzība mājās onkoloģiskam pacientam un viņa ģimenei var būt gan fiziska aprūpe (palīdz nodrošināt sociālais dienests), garīga (palīdz nodrošināt kapelāns vai garīdznieks), psihoemocionāla (palīdz nodrošināt ārsts psihoterapeits vai psihologs), medicīniska (ģimenes ārsts, medicīnas māsa, kas darbojas pēc paliatīvās aprūpes principiem).
Primāras sarkomas galvas un kakla rajonā ir retas: 4—10 % no visiem galvas un kakla audzējiem. [1] Sinoviālas sarkomas galvas un kakla rajonā ir vēl retāk — tikai 5—10 % no visiem sinoviālo sarkomu gadījumiem. [2] Radikāla ķirurģiska audzēja ekscīzija joprojām ir galvenā lokalizētas slimības ārstēšanas metode, taču operācijas apjoms var izraisīt ievērojamu mirstību, funkcionālus traucējumus un ietekmēt pacienta dzīves kvalitāti.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
“Svarīgs ir sajūtu pilns mirklis, kas pieder man un kas iedod mieru un enerģiju dzīvot,” — secina viena no pazīstamākajām Latvijas ginekoloģēm DACE MATULE. Viņa daudzus gadus ir vadījusi ginekologu saimi, savulaik cīnījusies par vakcīnu pret dzemdes kakla vēzi, ir nopelni, arī adaptējot metodi miomas ārstēšanā, palīdzējusi tikt pie bērniņiem neskaitāmiem pāriem, un daktere ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
